Par tuvošanos Ruklai, kas vairāk slavena ar militāro poligonu, liecina šāvieni, ko var sadzirdēt pat mašīnā. Neskatoties uz aizliegumu atrasties poligona teritorijā, pašā meža maliņā pastaigājas bērnudārza darbinieces. Viņām netraucējot ne savi karavīri, ne jaunie kaimiņi, saka Valentīna:
„Viņi neko sliktu mums nedara. Kā starp visiem cilvēkiem, ir labie, ir sliktie. Bēgļi vai nav bēgļi, ja cilvēks slikts, tad tam nav nozīmes.”
Bēgļu izmitināšanas centrs atrodas pie militāristu centra “Dzelzs vilks”. Un šeit sprādzieni skan vēl skaļāk. Cilvēkiem, kas aizbēguši no reāla kara, tādi kaimiņi rada papildu stresu. Olga ar ģimeni atbraukusi no Donbasa:
„Tagad beidzās mācības, arī lidmašīnas lidoja, kad atbraucām. Nu, mēs saprotam, ka mācības. Bērni aizmieg vienpadsmitos, tad astoņos es viņus modinu uz viņu mācībām. Tā kā mums tur bija īsts karš, tad viņi pārdzīvoja, jo tur saprata, ka tā nav kontrolēta situācija. Bet te citādi.”
Ēkā ir visas ērtības, arī Wi-Fi pieejams. Bet arī pēc grāmatām ir liels pieprasījums, visvairāk no ukraiņiem, taču šonedēļ bibliotēka ir ciet, jo darbiniece atvaļinājumā. Gramatas pārsvarā lietuviešu, krievu un angļu valodās. Arī arābu valodā ir, bet mazā kaudzītē. Vairākās kopijās pieejama Lietuvas konstitūcija. Dzīvei Lietuvā sagatavo arī speciāls kurss par valsti.
Pasniedzēja Amanda stāsta, ka savākt skolojamos ir diezgan grūti. Nodarbība sākas ar himnas dziedāšanu, tad pāriet pie Lietuvas ģeogrāfijas. Visi, kas atrodas klasē, atbraukuši saskaņā ar Eiropas Komisijas programmu un centrā dzīvo jau vairākas nedēļas.
Šeit viņi var pavadīt tikai trīs mēnešus (kādreiz bija pusgads). Un tad integrācija turpināsies pašvaldībās vēl 12 mēnešus. Valodu nezināšana sagādā milzīgas problēmas - vairums nerunā arī angliski. Vienīgais bēglis, kurš pirms atbraukšanas tekoši runāja lietuviešu valodā, ir Basirs. Viņš strādāja par tulku pie Lietuvas karavīriem Afganistānā 2012. gadā. Tagad doties uz Lietuvu pieteicās pats, kad bēgļu nometnē ar viena žurnālista palīdzību ierakstīja savu video paziņojumu. Šobrīd Basirs dzīvo un strādā pie kāda Lietuvas deputāta, kurš piedāvāja darbu. Uz Ruklu pie sievas un bērna brauc tikai brīvdienās. Taču sieva sniegt interviju atsakās. Centra darbinieces stāsta, ka viņa gribēja palikt centrā, lai apgūtu valodu.
Savukārt pati pirmā Eiropas Savienības programmas ietvaros ieceļojusī ģimene pirms vairāk nekā mēneša devās uz Zviedriju. Aizbraukuši pie radiem - to medijiem izstāstījis jau cits deputāts, kurš palīdzēja šai ģimenei ar mītni, kad bija pienācis laiks pamest Ruklas centru. Šī ģimene neskopojās uz kritiku, arī tiesājās ar Lietuvu par piešķirto statusu. Asi kritizēja pabalstus – viena ģimene, neskatoties uz bērnu skaitu, nevar saņemt vairāk par 500 eiro. Bet arī šo naudu, aizbraucot uz Zviedriju ilgāk par vienu mēnesi, viņi vairs nesaņem.
Eiropas Komisjas programmas ietvaros Lietuva apņēmās uzņemt 1105 cilvēkus. Taču pirmais pusgads parādīja, ka tempi ir zemi:
„Mēs sagaidām, ka līdz gada beigām mēs varēsim pārvietot vien 300 bēgļus. - Un ko darīsit ar atlikušajiem 700-800? - Mēs skatīsimies, bet pirmajā vietā ir drošība. Un, runājot par drošību, visus patvēruma meklētājus, kas nonāk Eiropā, inspektē Grieķijas, Itālijas un Turcijas tiesībsargājošās iestādes. Bet arī Lietuvā mums ir papildu sistēma, mēs pētām arī.... jo mēs gribam būt droši, ka visi patvēruma meklētāji, kas nonāks Lietuvā, nerada draudus mūsu sabiedrībai,” sarunā stāsta Lietuvas iekšlietu viceceministrs Justs Pankausks.
Bet tieši šos papildus izvirzītos kritērijus nesen kritizēja Eiropas Komisijas pārstāvji, līdzās Lietuvai par līdzīgu rīcību pieminot arī Latviju un Igauniju.
