2004.gadā Eiropas Savienībai (ES) pievienojās 10 jaunas valstis un tās iedzīvotāju skaits pieauga par vairāk kā 70 miljoniem. Vispārējā eiforijā Lielbritānija toreiz neieveda nekādus papildus ierobežojumus potenciālajiem iebraucējiem, taču prognozes izrādījās diezgan neprecīzas. Paredzēto 13 000 ikgadējo emigrantu vietā, 10 gadu laikā britu salās ieradās pāri par miljonu jauno eiropiešu, kas nevarēja nesarežģīt ekonomisko un sociālo situāciju visos līmeņos.
No janvāra darba tirgus Austrijā, Beļģijā, Īrijā, Luksemburgā, Maltā, Holandē, Vācijā un Lielbritānijā kļuva pieejams arī rumāņiem un bulgāriem. Vismaz teorētiski.
Eiropas, sevišķi angļu presē, pēdējos mēnešos regulāri tika publicēti raksti par gaidāmajiem "sociālo pabalstu tūristiem", miljoniem bulgāru un rumāņu, kas atņems vietējiem darba vietas. Nolūkā aizsargāt sociālo maksājumu sistēmu, Lielbritānijas valdība steidzami pieņēma vairākus distriktīvus likumus. Tika "iesaldētas" kredītu izmaksas bulgāru studentiem ar argumentu, ka esot aizdomīgi pieaudzis mācīties gribētāju skaits.
Neiztiek pat bez tādiem gadījumiem, kad, ļaunprātīgi izmantojot nepietiekamās angļu valodas zināšanas, emigrantiem liek parakstīt it kā lūgumu par bezdarba pabalsta piešķiršanu, bet patiesībā tas izrādās dokuments par izraidīšanu no valsts.
Tradicionāli bulgāri dodas laimi meklēt Spānijā, Itālijā un Grieķijā. Pēdējos gados, krīzei padziļinoties, emigrantu plūsma pamazām pārorientējas uz ziemeļiem, īpaši Lielbritāniju. Lielākoties tie ir jauni, izglītoti cilvēki, ar profesionālu kvalifikāciju, kas regulāri maksā nodokļus un nemaz netaisās dzīvot no pabalstiem. Visbiežāk viņi aizpilda pozīcijas, kurās vietējie nevēlas strādāt.
Lielbritānijas karalistes pagaidu sūtne Bulgārijā Katrīna Bārbera uzskata, ka tikai aptuveni 10% no austrumeiropiešiem Anglijā dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, un bailes no bulgāru emigrantiem ir stipri pārspīlētas. "Domāju, ka lielākā daļa bulgāru, kas dosies uz Lielbritāniju, ar savu darbu un nodokļiem būs noderīgi valsts ekonomikai un nebūt neapgrūtinās sociālo sistēmu," pauda Bārbera.
Lai gan katrs piektais eiropietis ir gatavs mainīt dzīves vietu, pēc oficiālās informācijas, tikai 3% jeb 14 miljoni ES pilsoņu ilgstoši dzīvo citā Eiropas valstī, kas nav viņu dzimtene. Liela daļa no bulgāriem un rumāņiem, kas ir gribējuši dzīvot ārzemēs, ir emigrējuši jau pirms 10 – 20 gadiem, un turpmāk to būs arvien mazāk.
Pozitīvais moments ir tas, ka daļa no tiem, kas līdz šim strādāja nelikumīgi, legalizēs savu darbību. Samazināsies arī nekorekto darba devēju iespējas ekspluatēt darbiniekus. Varbūt vislielākie zaudētāji būs Bulgārijas un Rumānijas ekonomikas, kas turpinās ciest no kvalitatīvu kadru trūkuma. Piemēram, pagājušajā gadā dzimteni ir atstājuši 7000 bulgāru ārstu.
