Anglijas dienvidrietumos piejūras pilsētā Plimutā dzīvo vienīgā zināmā latviešu audžuģimene. Baložu ģimenei pašiem ir pieci bērni, no kuriem viens ir audžubērns no Latvijas, tādēļ lēmums kļūt par audžuģimeni Anglijā pirms septiņiem gadiem bija loģiska izvēle. Gaļina pati nāk no Ukrainas, taču pēc 20 Latvijā nodzīvotiem gadiem latviski runā raiti. Ģimene ir izvēlējušies strādāt tieši ar grūti audzināmiem pusaudžiem, šobrīd viņi rūpējas par diviem angļu bērniem. Būt par audžuģimeni nav viegli, tādēļ atļauts atteikties jebkurā brīdī.
„Mēs bijām sešas ģimenes, kad mēs sākām, no tām sešām palikām tikai es un vēl viena ģimene, darot šo darbu. Es zinu ģimeni, kas vairāk neturpināja, jo viņiem bija savi bērni, un tad, kad viņi paņēma pirmo bērnu tur uz kādām divām nedēļām, tad viņi redzēja, ka viņi to nevar - tādēļ, ka viņu bērni nevar padalīties, viņu bērni paliek greizsirdīgi, kad tu samīļo to svešo bērnu,” stāsta audžumamma Gaļina Balode.
Lēmums kļūt par audžuģimeni savulaik tika pieņemts kopīgi - konsultējoties arī ar pašu bērniem, saka Gaļinas dēls Renārs:
„Mēs esam kopā ģimene, mēs parunājām par to, pirms mamma to sāka. Man varbūt arī no šitā darba, ko mamma darīja, ar citām meitenēm, citiem puišeļiem strādāja, iemācīja kaut ko par bērniem, palīdzēt viņiem. Un no skolas es palīdzēju diviem puišeļiem, viņiem palika arī skolā labāk no tā. Tādā veidā, kad nāca mazie bērni un vecāki bērni dzīvot pie mums un ka palīdzējām viņiem, - tas varbūt arī man palīdzēja dzīvē iemācīties kaut ko par cilvēkiem.”
Meitai Annai ļoti patīk mazie bērni, bet tēvs - Vilnis Balodis saredz arī grūtības:
„Mazie bērni... mums tie gadi varbūt vairs nav, ir daudz kur jāiet ar to mazo bērnu. Ar lieliem ir savādāk, es viņus aizvedu uz kino, viņi aiziet. Ar mazo ir savādāk, visu laiku kaut kas jādara, jādarbojas. Jāved tur, jāved tur, jāved tur...”
Baložu ģimene aicina visus tos, kuri vēlētos, bet vēl šaubās, noteikti pamēģināt, jo sešu mēnešu kursu laikā nepieciešamās prasmes tiek iemācītas. Pirms septiņiem gadiem, kad viņi sāka rūpēties par citiem bērniem, abu vecāku angļu valoda nebija visai laba, taču izrādījās, ka tas nebūt nebija galvenais.
„Nevarēju iedomāties darīt kaut ko tādu Anglijā bez valodas! Nekad mūžā! Bet tas notika. Es nezinu, kāpēc es paskatījos internetā, es pat nezināju, ko fostering care nozīmē. Es tagad iztulkoju!” tā Gaļina Balode.
Audžuģimenei nav obligāti jābūt pilnai ģimenei, var būt arī tikai māte vai tikai tēvs. Taču rūpes par svešiem bērniem Lielbritānijā nenozīmē labdarību, tas ir algots darbs.
„Protams, tas ir tā kā darbs, tev maksā algu. vienreiz mēnesī tu saņem algu. No tās naudas tev ir jāapgādā bērni ar pārtiku, ar drēbēm, ar visu, ar izklaidēm. Un arī paliek nauda pašam priekš sevis. Tas ir darbs un, starp citu, ļoti labi apmaksāts. Un ir atvaļinājums 28 dienas gadā, kas tev pienākas,” skaidro Gaļina.
Atlīdzība par vienu bērnu gadā vidēji ir ap 23 000 eiro, papildus var būt dažādi atvieglojumi un priekšrocības.
Baložu ģimene ļoti labprāt ņemtu pie sevis latviešu bērnus, taču to nosaka aģentūra, ar ko viņi strādā.
„Tas būtu labāk, jo tad neviens neteiktu, ka mums vajag runāt angliski visu laiku. Jo mamma un tētis dažreiz nesaprot, un tad mēs visu laiku latviski pārtul.... jā, pārtulkojam!” saka Anna Balode.
Latvijas vēstniecības mājaslapā ir informācija par to, kā iespējams pieteikties kļūšanai par audžuģimeni. Tāpat tiek pieļauta iespēja, ka varbūt Anglijā ir vēl kāda latviešu audžuģimene.
„Mēs priecāsimies uzzinot pilnīgi par visām latviešu pilsoņu ģimenēm, kas Lielbritānijā ir uzņēmušies šādu atbildību, neatkarīgi no tā, kur viņi Lielbritānijā dzīvo, cik ilgi, par kādiem bērniem viņi rūpējas - tam nav nozīmes. Tā ka atrakstiet, lūdzu, e-pastu, vislabāk uz [email protected]. Vēstniecības mājaslapā tas viss ir redzams,” aicina Baiba Braže, Latvijas vēstniece Apvienotajā Karalistē.
Audžuģimenēs bērni tiek ievietoti, ja kādu iemeslu dēļ pašu vecāki nespēj rūpēties vai arī sociālie dienesti bērnu izņem no ģimenes. Apvienotajā Karalistē ir 55 000 audžuģimeņu, kas rūpējas par 65 000 bērnu.
