Par to liecina gan valdības konflikts ar Konstitucionālo tiesu, kuras darbs faktiski ir paralizēts, gan jaunu pilnvaru piešķiršana drošības spēkiem, gan mēģinājumi ietekmēt mediju darbību. Taču “Likums un taisnīgums” joprojām ir populārākais politiskais spēks valstī un pagaidām nav neviena opozīcijas spēka, kas valdošās partijas pozīcijas varētu apdraudēt.
Politologs: Patiesais valsts vadītājs ne par ko nav atbildīgs
Ja vēl pirms dažiem gadiem par Eiropas pēdējo diktatoru bieži vien tika dēvēts Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, tad pēc pagājušā gada rudenī notikušajām parlamenta vēlēšanām Polijā ne vienu reizi vien izskanējuši apgalvojumi par to, ka baltkrievu līderim arvien lielāku konkurenci izrāda Polijas valdošās partijas “Likums un taisnīgums” līderis Jaroslavs Kačiņskis - patiesais Polijas vadītājs, kurš faktiski vada valsti, ja tā var teikt, no ēnas puses.
„Šī ir ļoti specifiska situācija, jo parasti uzvarējušās partijas līderis kļūst par premjerministru,” skaidro Polijas sabiedriskās politikas institūta analītiķis Dominiks Ovčareks.
„Tieši premjerministra rokās ir visa konstitucionālā vara. Taču Polijā premjers ir pakļauts partijas līderim, kuram nav nekādas konstitucionālas atbildības par darbībām. Tieši Jaroslavs Kačiņskis pieņem lēmumus, bet viņš par tiem nav atbildīgs. Atbildība ir jāuzņemas premjerministrei [Beātai Šidlo],” skaidro Ovčareks.
Vēl pirms dažām dienām Kačiņskis intervijā izdevumam “Rzeczpospolita” noraidīja apgalvojumus par to, ka viņš ir diktators vai, kā apgalvots atsevišķās publikācijās, Krievijas prezidenta Vladimira Putina klons. Viņš arī uzsvēris, ka nevēlas būt premjerministrs, jo pašreizējā valdība ar saviem pienākumiem tiek galā.
Par spīti kritikai no ārpuses, tā vien liekas, ka pašā Polijā partija “Likums un taisnīgums” savu popularitāti nav zaudējusi un tās reitingi tikai kāpj.
Ovčareks to skaidro ar vairākām sabiedrībā populārām reformām, kuras nebija spējīga īstenot iepriekšējā valdība. „Šī valdība ir ļoti pro-sociāla. Ir ieviestas vairākas reformas, kuras sabiedrībā tiek atbalstītas, un par to liecina partiju reitingi,” stāsta Ovčareks. „Piemēram, ir ieviesta tā dēvētais 500+ pasākums jeb 500 zlotu mēnesī liels pabalsts ģimenēm par katru otro un nākamo bērnu. Tas tiešām ir ievērojams atbalsts. Līdzīgi pabalsti tiek piešķirti sociālajām mājām un īres atbalstam. Šī tiešām ir milzīga problēma mūsu valstī, jo dzīvokļu trūkst. No vienas puses, viņi ievieš autoritāras pārmaiņas, kas pazemina demokrātiskos standartus, no otras puses, tiek ieviesti sabiedrībai ļoti nozīmīgas programmas,” norāda politologs.
Ovčareks piekrīt, ka šī tiešām ir uzskatāma par vienkāršu balsu pirkšanu un “Likums un taisnīgums” savu priekšvēlēšanu programmu bija būvējusi tieši uz šādu izmisušo sabiedrības daļu.
Satriektā opozīcija
Lasot Polijas medijus, kā arī ārvalstu preses izdevumus, faktiski nepamanāma ir līdz šim pie varas bijusī partija “Pilsoniskā platforma”, kura joprojām ir otrā lielākā partija valstī, taču tās reitingi ir dramatiski samazinājušies, un reāla opozīcija no šī politiskā spēka puses faktiski nav jūtama.
Ovčareks skaidro, ka tajā ir vainojama pašas “Pilsoniskās platformas” īstenotā politika. „Viņu galvenais līderis Donalds Tusks pašlaik ir Eiropā un ieņem ļoti nozīmīgu posteni, bet palikušie politiķi nav pietiekami harismātiski. Tās ir paša Tuska īstenotās politikas sekas, jo viņš atbrīvojās no spēcīgiem līderiem, kas varētu apdraudēt viņa paša pozīcijas,” uz Tuska rīcību norāda Ovčareks. „Un, otrkārt, partijas iepriekšējai stratēģijai ir pienācis gals. Viņu galvenais uzdevums bija rādīt ar pirkstu uz “Likumu un taisnīgumu”, nosaucot šo partiju par draudu, saucot to par autoritāru, populistisku un galēji labēju partiju.
Savukārt sevi “Pilsoniskā platforma” pozicionēja kā proeiropeisku, racionālu un spējīgu kontrolēt valsts izdevumus. Tagad šiem apgalvojumiem vairs neviens netic. Vēlētāji vairāk tic 500+ programmai, kas ir kaut kas daudz konkrētāks, ko tu vari izmantot savām personiskajām vajadzībām,” saka Ovčareks.
Pārmetumi tiek arī Rietumiem
Īsi pirms pagājušās nedēļas nogales NATO samita, kas notika Varšavā, ASV ietekmīgajā izdevumā „New York Times” bija publicēts materiāls, kurā norādīts, ka Polija pamazām virzās nepareizajā virzienā.
Proti, ja Polija vēlas saņemt rietumvalstu militārās aizsardzības garantijas, tai pretī ir jādod signāli par to, ka Varšava aizstāv arī demokrātiskās vērtības, uz kurām alianse ir būvēta.
Neoficiāli zināms, ka ir notikušas asas diskusijas par to, vai Polijai pat nevajadzētu atņemt tiesības rīkot NATO samitu. Kā norāda konservatīvā izdevuma „Polityce.pl” analītiķe Aleksandra Ribinska, Rietumu presei bieži vien patīk sabiezināt krāsas un patiesībā nevienai valstij īsti nerūp Polijas iekšpolitikā notiekošais.
„Manuprāt, mums šeit ir ideoloģiska rakstura konflikts. Mums ir kreisi noskaņotie liberāļi, kuri nekādi nevar saprast, kāpēc uzvarēja konservatīvie spēki, kas runā par tradīcijām un katoliskajām vērtībām,” komentē Ribinska. „Un tad ir kreisi liberālā opozīcija, kas nevar pieņemt to, ka pēc astoņu gadu valdīšanas tie ir zaudējuši varu. Pieļauju, ka gadījumā, ja konfliktā ar konstitucionālo tiesu nonāktu liberālā valdība, nevienam gar to nebūtu nekādas daļas. Īpaši jau „New York Times”. Iespējams, ka tas pat valdības rīcību aizstāvētu,” saka Ribinska.
Žurnālists: Ārpolitikā Polija zaudē savus sabiedrotos
Runājot par medijiem, šajās dienās uzmanības centrā nonāca kāds incidents. Proti, Polijas televīzijā demonstrētā materiālā par Baraka Obamas uzrunu NATO samitā, kuras laikā viņš aicināja Poliju ievērot demokrātiskās vērtības, tika izmantots pavisam cits tulkojums. No šī televīzijas materiāla bija saprotams, ka Obama ir slavējis Polijas demokrātiju, nevis to kritizējis, un ASV Valsts departaments pat bija spiests publiskot oriģinālā teksta versiju.
Runājot par žurnālistiem, Polijā ir ne mazums tādu mediju pārstāvju, kuri joprojām atklāti un nesaudzīgi kritizē pašreizējo valdības politiku, prezidentu Andžeju Dudu, kā arī, protams, Jaroslavu Kačiņski.
Viens no tādiem žurnālistiem ir izdevuma “Gazeta Wyborcza” komentētājs Bartošs Vieļinskis. Viņš norāda, ka pašreizējā valsts vadība vēlas atriebties saviem oponentiem, turklāt ne tikai no mediju vides:
„Kačiņskis īsteno kampaņu pret saviem oponentiem. Nav nevienas valsts institūcijas, pret kuru nebūtu notikusi vēršanās. Sabiedriskajā radio un televīzijā vairāk nekā 100 žurnālistu tika piespiesti aiziet no darba vai tika atlaisti,” saka Vieļinskis.
„Pašlaik sākas pakāpeniska vēršanās pret tieslietu sistēmu un tiesnešiem, kuri nav 100% lojāli. Tas pats notiek diplomātijā. Šajā neskaidrajā laikā, kad mums priekšā stāv „Brexit”, kad situācija Eiropas Savienībā nav stabila, mūsu ārlietu ministrs Vaščikovskis izlemj atlaist 30 vēstniekus. Tostarp lielākajās valstīs – Vācijā, Francijā, ASV. Tā vietā, piemēram, Vācijā, kas spēlēs izšķirošo lomu nākotnes Eiropas veidošanā, par vēstnieku kļūs cilvēks bez diplomātiskās pieredzes. Turklāt viņš ir filozofijas doktors, kurš specializējas nacistu ideologa Heidegera darbos. Šo amatu viņš dabūja tikai tāpēc, ka atbalsta partiju “Likums un taisnīgums” un dibināja eksprezidenta Leha Kačiņska pilsoņu klubu,” atzīmē žurnālists.
Runājot tieši par Polijas ārpolitiku, Vieļinskis uzsver, ka uzsāktā ārpolitiskā virzība arvien vairāk kaitē Polijas nacionālajām interesēm.
„Polija ir novērsusies no saviem tuvākajiem sabiedrotajiem – Vācijas un Francijas. Stratēģiskās attiecības ar Vāciju, kas mums ir nesušas lielu labumu, “Likums un taisnīgums” dēvē par Polijas nostādīšanu uz ceļiem, par vergošanu Vācijas labā,” atgādina politologs.
„Šī nostāja nostrādāja vēlēšanu laikā. Jā, attiecības ar Vāciju un Franciju nebija perfektas, taču bija jāpaiet laikam, lai mēs tiktu uzskatīti par nopietnu spēlētāju reģionā. Taču mēs vismaz tikām uzskatīti par nopietnu spēlētāju, kas palīdz risināt problēmas, nevis tās rada. Sešu mēnešu laikā šis statuss ir iznīcināts. Piemēram, janvārī par Polijas stratēģisko partneri Eiropas Savienībā tika pasludināta Lielbritānija, taču mēs zinām, kāds bija referenduma iznākums. Tagad mēs esam palikuši bez stratēģiskā partnera. Tas bija pārsteidzīgs un slikts lēmums,” uzsver Vieļinskis.
Līdz nākamajām vēlēšanām pārmaiņu, visticamāk, nebūs
Par to, vai tuvākajā laikā kaut kas Polijas iekšpolitikā un ārpolitikā varētu kardināli mainīties, gan žurnālisti, gan politiķi ir vienisprātis – līdz nākamajām vēlēšanām, visticamāk, nemainīsies nekas.
Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka pašlaik Polijā vairs nav politiska spēka, kas varētu pienācīgi konkurēt ar valdošo partiju “Likums un taisnīgums”. Daļā sabiedrības lielas cerības tiek liktas uz sabiedrisko kustību “Demokrātikas aizsardzības komiteja” jeb KOD, kas gūst arvien lielāku popularitāti. Taču eksperti par šīs kustības iesaistīšanos politikā un iespējamiem panākumiem izsakās visai skeptiski.
Galvenokārt jau tāpēc, ka šo partiju nākotnē varētu mēģināt pārņemt daudz pieredzējušākie politiķi gan no opozīcijas partijas “Pilsoniskā platforma”, gan no citiem politiskajiem spēkiem. Vai jauns opozīcijas politiskais veidojums radīsies vēl pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām un vai tam ir izredzes uzvarēt, joprojām paliek neatbildēts jautājums.
