Jau šodien Kijevā sākas gadskārtējā Jaltas konference, kas ir veltīta Ukrainas nākotnei Eiropā. Kādas šobrīd ir Ukrainas perspektīvas, kāda ir jaunākā Krievijas atbalstīto separātistu un Ukrainas militāro spēku kara attīstība valsts austrumos un kā tas ietekmē Ukrainas ceļu uz Eiropas Savienību un NATO – par to ar Latvijas vēstnieku Ukrainā Juri Poikānu Kijevā tikās un viņu izvaicāja Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa.
Ina Strazdiņa: Novembrī apritēs pieci gadi kopš Eiromaidana. Ukrainai šis ir bijis ļoti lielu pārmaiņu laiks. Kā Jūs redzat, vai Eiromaidana gars joprojām ir dzīvs? Vai Ukraina ir gatava turpināt pārmaiņas?
Juris Poikāns: No jebkuras revolūcijas vienmēr ir lielas cerības un gaidas. Mēs atceramies paši savu Dziesmoto revolūciju, kad sabiedrībā daudziem bija, es teiktu, savā ziņā pārāk optimistiski scenāriji, kad Latvijas neatkarība saistījās ne tikai ar latviešu valodas lomas saglabāšanu, bet ar ļoti ātru labklājību. Arī tad, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, domāju, ka daudziem bija cerības, ka process norisināsies ātrāk. Kad notika Maidans, tas, protams, Ukrainai bija milzīgs emocionāls uzplūds ar diemžēl ļoti smagiem upuriem, kā rezultātā cerības gan sabiedrībā, gan tajos pašos Rietumos - jo visu rādīja televīzijā -, bija milzīgi lielas.
Milzīgākā problēma pēc revolūcijas ir, ka tas, kas ir solīts tajā pašā Maidanā, ir jāievieš dzīvē, un bieži vien izrādās, ka pirmkārt nav cilvēku, kas to darītu, vai ir palikuši tie paši, kuri jau iepriekš ir strādājuši administrācijā.
Daudzi cilvēki, nedomāju, ka ir vīlušies vērtībās un lozungos, kas bija Maidanā, jo neticu, ka cilvēki gribētu atgriezties situācijā pirms 2013.gada, bet, kas attiecas uz pilsonisko sabiedrību, domāju, ka ir zināma vilšanās par to, ka šīs pārmaiņas ir salīdzinoši lēnas. Daudzkas ir paveikts šo piecu gadu laikā, taču cilvēki, kas bija Maidanā, varbūt īpaši priekšgalā, neplānoja, ka šīs pārmaiņas būs ļoti lēnas un ļoti smagas, un, iespējams, aizņems vairāk laika nekā Polijā un Baltijas valstīs.
Kādas ir jaunākās vēstis par kara darbību austrumos?
Milzīgākā problēma ir tā, ka joprojām cilvēki turpina iet bojā. Tas nav iesaldēts konflikts, kā Piedņestras gadījumā, kur, neraugoties uz to, ka ir dažādi uzskati par Moldovas teritoriālo uzbūvi un tā tālāk, ir vismaz kāds dialogs, bet šeit ikdienā iet bojā cilvēki. Minskas vienošanās process noris ļoti lēni vai var teikt pat, ka ir apstājies, cerības par ANO miera uzturētāju izvietošanu, kuras bija pirms kāda laika, šobrīd ir krīzes punktā. Var teikt, ka
konflikts ir ļoti tālu no atrisinājuma. Ik nedēļu, ja cilvēki neiet bojā, ir ievainotie. Cieš civiliedzīvotāji, jo regulāri, kā jau karā gadās, kāds no lādiņiem iekrīt arī kādā dārzā.
Līdz ar to tā ir smaga gan Ukrainas, gan visas Eiropas problēma. Nevaram runāt par kādu būtisku progresu pēdējā pusgada laikā.
Kā šis konflikts ietekmē Ukrainas ekonomisko attīstību un iespēju virzīties tuvāk Eiropas Savienībai un NATO?
Protams, ka ietekmē, un, pirmkārt, kaut vai cilvēciskie resursi – jo bieži jauniešu resursi tiek tērēti konfliktam, valstiskuma aizstāvībai. Otrkārt, līdzekļi, kas ir ieguldīti aizsardzībā un drošībā. Tas, protams, ir svarīgi, raugoties uz perspektīvu dalību NATO. Ideoloģiski un mentāli ir ļoti smagi, ja esi tuvāk konflikta zonai, ka pierobežā notiek karš. Bet, no otras puses raugoties, ir Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgums un ir skaidrs, ka ir iespējams, lai gan tas ir ļoti smagi, aizstāvēt valstiskumu Ukrainas austrumos un arī veikt reformas.
Cik reāla ir Ukrainas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO?
Te ir vairāki spēlētāji. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers ir godīgi pateicis, ka viņa mandāta laikā paplašināšanās nenotiks. Mēs ļoti labi saprotam visas tās grūtības un izaicinājumus, kas ir Eiropas Savienības (ES) iekšienē. Tas ir viens. Otrs – nepabeigtais mājas darbs tajās pašās Rietumbalkānu valstīs, kur process ir ļoti smags, vai tā būtu Serbija, Kosova vai Maķedonija. Arī tur vēsture ir ļoti, ļoti dzīva. Izpratne pat tajās valstīs, kas Ukrainai ir ļoti labvēlīgas, piemēram, Latvijā, Zviedrijā, Polijā, ir, ka šis nav šodienas jautājums. Arī Kijevā politiskā elite ļoti labi saprot, ka tas šobrīd nav reāli. Lieta, ko bieži izmanto, piemēram, Krievijas mediji, ir: „Jūs jau tur neviens negaida!” Šis, manuprāt, ir absolūti nepareizs naratīvs. Ukraina ir Eiropas valsts. Par to nav nekādu šaubu. Ir Ukrainas un Eiropas Savienības asociācijas līgums ar padziļināto tirdzniecības zonu. Šī līguma ieviešana faktiski automātiski tuvina Ukrainu Eiropas Savienībai. Ukrainai ir jāpārņem masa ar ES likumdošanas aktiem, gluži kā savulaik Latvijai. Ja šo līgumu veiksmīgi īstenos dzīvē, ir skaidrs, ka Ukraina automātiski prasīs dziļāku integrācijas formu un arī no Eiropas puses būs vēlēšanās šīs attiecības padziļināt.
Martā Ukrainā būs prezidenta vēlēšanas. Tās gaidīs gan Krievija, gan Rietumu pasaule. Kādas ir jaunākās prognozes par to, kādu politisko ceļu Ukraina varētu iet?
Ja Latvijā aptaujas saka, ka vismaz 37 procenti cilvēku vēl nav izlēmuši, par ko balsot, tad baidos, ka te, kur ir vēl pusgads [laika], ir pat vairāk neizlēmušo. Ir ļoti dziļa fragmentācija. Šodien saskaņā ar aptaujām līdere ir bijusī premjerministre Jūlija Timošenko, kuras reitings nesasniedz 20 procentu. Viņai aiz muguras nāk vesela plejāde cilvēku ar astoņiem, deviņiem procentiem, viņu vidū arī pašreizējais prezidents. Esmu dzirdējis no ukraiņu žurnālistiem un analītiķiem, ka būs vairāki desmiti kandidātu. Galvenais jautājums, kuri divi cīnīsies par uzvaru.
Objektīvi dzīves līmenis Ukrainā ir krities, tādēļ [vēlēšanās] ekonomika, viss, kas saistās ar bezdarbu, būs viens no galvenajiem jautājumiem. Otrs – karš austrumos, trešais – attiecības ar Krieviju.
Tagad aktuāls ir arī reliģijas jautājums, jo Ukrainas pareizticīgā baznīca vēlas iegūt neatkarību no Maskavas patriarhāta. Vēlēšanas notiks Ukrainai ļoti sarežģītā un smagā periodā.
Cik veiksmīgi Ukrainā risina korupcijas problēmas? Nesen izveidotā īpašā tiesa ir viens no redzamākajiem soļiem, bet kā tas ir ikdienā?
Korupcija iet roku rokā ar nepieciešamību izveidot tiesisku valsti. Ir īstenota virkne reformu – izglītības, medicīnas, pensiju jomā, kur Ukrainas valdība ir rīkojusies drosmīgi un spērusi tiešām būtiskus soļus, bet galvenais mugurkauls, protams, ir tiesiska valsts. Šeit pirmie soļi ir veikti Augstākās tiesas reformēšanā, tagad izveidoja īpašu pretkorupcijas tiesu, tajā būs ārvalstu eksperti. Šobrīd ir izveidots institucionālais pamats, kam būtu jāmaina dziļi iesīkstējušās tradīcijas. Domāju, ka progress būs, bet es neliktu lielas cerības, ka viena tiesa radikāli transformēs to situāciju, kas ir izveidojusies. Kāpēc? Atbilde bieži vien ir tajā, ka varbūt mēs varam tikt vaļā no vecajiem tiesnešiem un prokuroriem, bet jautājums ir, kas nāks vietā. Ir pagājuši četri gadi. Sākumā bija liela ticība arī ārzemju reformatoriem. Ir virkne - poļi, slovāki -, kas ir palikuši, un ir virkne, kuri ir vīlušies un aizbraukuši. Un šī vilšanās ir bijusi abpusēja.
Daudzi, nonākot saskarē ar reālo dzīvi Ukrainas institūcijās, saprata, ka visu nav iespējams izmainīt pat tad, ja ir cēli mērķi. Un tāpat ir arī cīņā ar korupciju. Šis process nebūs ātrs.
Kāds šobrīd ir Latvijas devums Ukrainas ceļā uz demokrātiju un attīstību?
Saviem ukraiņu kolēģiem reģionos, tiekoties ar deputātiem dažiem ministriju cilvēkiem, vienmēr esmu teicis, ka mēs, Latvija, esam tajā vēstures posmā, kur mēs nekad nevarēsim konkurēt ar virkni bagāto Eiropas Savienības dalībvalstu, kas attiecas uz milzīgiem attīstības palīdzības projektiem. Taču mums, iegūstot dalību Eiropas Savienībā, harmonizējot likumus un ieviešot tos dzīvē, ir tā pieredze, ko ukraiņi no mums var paņemt. Bieži saku viņiem - definējiet savas intereses un jomas, kur jūs jūtat, ka mēs varam palīdzēt.
Tās jomas, kur mums sadarbība attīstās pietiekami labi, ir, piemēram, decentralizācija – Ukrainā savā ziņā notiek padomju rajonu likvidēšana, bijušie pagasti apvienojas jaunā administratīvā vienībā, un viņus interesē, kā tiek apkalpots budžets, kā tas notiek, un viņi ar lielu interesi brauc uz Latviju. Otra ir lauksaimniecība. Ukrainai nav brīvā zemes tirgus. Lauksaimniecība ir viena no vadošajām tautsaimniecības nozarēm. Ukraiņiem ir milzīga interese par mežu reformēšanas nozari, lauksaimnieku konsultāciju centru izveidi, kas Latvijā pietiekoši labi darbojas. Arī korupcijas apkarošana. Ukrainas pretkorupcijas aģentūrai ir sadarbības līgums ar KNAB Latvijā. Latvijas pārstāvis šeit, Kijevā, ir divos Eiropas Savienības projektos, kas paredz kādas institūcijas reformēšanu – Augstākajā tiesā un Pārtikas un veterinārajā dienestā. Mūsu pārstāvji ir arī ES likuma varas misijā, kas palīdz reformēt iekšlietu un tieslietu sektoru un, protams, arī EDSO novērotāji Ukrainas austrumos.
Ukraiņiem ir iespēja no mums mācīties - gan no labām, gan negatīvām lietām.
Pieci avioreisi dienā no Rīgas uz Kijevu un ne tik ļoti atšķirīgas tradīcijas Latvijas piedāvājumu padara ļoti konkurētspējīgu.
