Ar vēstnieku sarunājās Latvijas Televīzijas žurnālists Gints Amoliņš.
“Fakts nav apstrīdams, ka Krievijas karaspēka koncentrācija pie Ukrainas ir vērojama. Ar kādu mērķi – tur ir ļoti dažādas interpretācijas, bet katrā ziņā draudu līmenis ir paaugstināts,” atzīst Kļava.
“Tas, ko saka Ukrainas oficiālās amatpersonas – Aizsardzības ministrija, Nacionālā drošības padome, Ārlietu ministrija, Prezidenta administrācija – šis pēc savas dziļākās būtības nav jauns drauds. Kopš 2014. gada šie draudi ir bijuši permanenti. Ukraiņi ir vienkārši iemācījušies dzīvot šajā permanento draudu situācijā.
Tāpēc varbūt viņi reaģē mazliet savādāk, nekā tas bija ASV medijos, kā “The Washington Post” un citos, kas pēc tam to paņēma un pasniedza kā kaut ko jaunu, ekstraordināru elementu.
Bet ukraiņiem tas nekādā gadījumā nav nekas jauns. Kopš 2014. gada viņi ir dzīvojuši šo draudu ēnā, karadarbība Ukrainas austrumos turpinās, turpinās apšaudes, ir upuri – gan civiliedzīvotāji, gan Ukrainas karavīru pusē.”
Gints Amoliņš: Vai šoreiz šī ir citāda situācija?
Ilgvars Kļava: Savā ziņā varbūt ir citāda pēc elementiem, kas tiek izvērsti vai kas tiek koncentrēti. Un tas, ka tiek veidota faktiski militārā struktūra vai bāzes, atbalsta punkti – gadījumā, ja Krievijas politiskā vadība pieņem lēmumu sākt atklātu militāru pilna mēroga agresiju pret Ukrainu, tad šo militāro operāciju varētu sākt ļoti īsā laikā, atbalsta vienības atrastos jau ļoti tuvu pie Ukrainas robežām.
Kā šajā situācijā palīdz Latvija, kā atbalsta Ukrainu?
Skaidrs, ka mēs ļoti stingri paužam savu viedokli visos starptautiskos forumos par to, ka atbalstām Ukrainas teritoriālo integritāti, ka militārā agresija pret Ukrainu nav pieļaujama un ka agresors, ja izšķirsies par tādu rīcību, samaksās ļoti augstu cenu. Jau vispirms tīri ekonomiskā plānā, jo ir skaidrs, ka tiks palaista jauna sankciju pakete pret Krieviju, ja kaut kas tāds notiks.
To ir teikušas gan ASV, gan Apvienotā Karaliste, gan NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, ka alianse stingri iestājas un atbalsta gan Ukrainu, gan arī Gruziju, taču, tā kā Ukraina nav NATO dalībvalsts, tad militāri alianse neiesaistīsies.
Jā, tas ir taisnība. Aliansei nav militāru saistību līgumu formā attiecībā uz tieši militāru atbalstu Ukrainai. Taču NATO dalībvalstis sniedz dažāda veida atbalstu. Notiek kopīgas mācības, kurās piedalās Ukrainas karavīri, tāpat tiek pārdots attiecīgi arī bruņojums un dažādi palīdzības sūtījumi – gan letālie, gan neletālie. Militāras preces, militārais ekipējums.
Tas notiek, vadoties no ļoti vienkārša pamatpostulāta, ka Ukrainai ir tiesības uz pašaizsardzību. Ukraiņiem ir tiesības aizsargāties un aizstāvēt savas valsts teritoriju.
Kas attiecas uz militāro jomu, tad Ukrainas armija ir salīdzinoši spēcīgāka. To nevar salīdzināt ar 2014. gadu, tā ir pavisam cita armija. Viņiem ir salīdzinoši lielas rezerves, arī aptuveni 400 000 cilvēku, kam ir militārā pieredze šī militārā konflikta ietvaros, kas notiek kopš 2014. gada, kas ir izgājuši cauri mobilizācijai, apmācībām vai ir bijuši tieši frontes līnijā.
Tā kā nevarētu tikt, ka ukraiņiem trūktu dzīvā spēkā armijas vienībās. Drīzāk tas ir ekipējums vai modernais aprīkojums specifiskās jomās.
Un tas viņiem vēl ir jāiegādājas.
Protams. Tas pirmām kārtām ir pretaviācija, prettanku, gaisa telpas aizsardzība, elektroniskās kaujas ierīces un dažādas ar to saistītās lietas.
Saspringtā situācija pie Ukrainas robežām, lielā uzmanība tam nesen rezultējās ar vēl vienu ASV un Krievijas prezidentu videosamitu. Pēc Baidena un Putina sarunām Krievija publicēja savu prasību sarakstu, kā mazināt šo spriedzi. Krievija pieprasa, lai NATO vairs nepaplašinās uz austrumiem, lai tiek paziņots, ka Ukraina un Gruzija netiks uzņemtas aliansē. Bet ir arī citas prasības, piemēram, Krievija pieprasa, lai NATO dalībvalstis atvilktu savus spēkus no Krievijas robežām, lai tur nenotiktu mācības un nebūtu alianses klātbūtne. Un tas tiešā veidā skar arī Baltijas valstis, arī Latviju. Kāda ir Latvijas reakcija uz šīm prasībām?
Liela daļa no Krievijas prasību sarakstā ietvertajām lietām bija zināmas jau iepriekš. Vienā vai otrā formā tās bija parādījušās iepriekšējo 20 gadu laikā. Tādēļ savā būtībā tur nav nekā jauna. Skaidrs, ka analizējot visu kopumu, protams, ir jāņem vērā arī diplomātiskās spēles elementi. Tur ir uzrakstīts maksimums vēlamais, ko Krievija gribētu redzēt vai panākt. Tālāk jau diplomātisko sarunu procesa rezultātā viņi cer vismaz kaut ko no tā dabūt.
Bet skaidrs, ka tas rada iespaidu par to, ka viņi vēlas Eiropā saglabāt ietekmes sfēru, un viņu galvenais mērķis iezīmējas, manuprāt, ļoti skaidri – tas ir, nepieļaut Ukrainas pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei.
Protams, no NATO puses jau ir skaidri pateikts, ka lēmums par pievienošanos vai nepievienošanos, tas skar tikai NATO aliansi un pašu Ukrainu, un trešajām valstīm tur nebūs nekāda teikšana.
Mans personīgais viedoklis – tas ir tas, par ko Krievija, prezidents Putins, par ko viņi ir sapņojuši, kas ir bijis samanāms visos rakstos, daudzās intervijās. Viņi vēlas ģeopolitisku darījumu, un tāpēc ir runa par līgumu, lai to piefiksētu uz papīra, ka NATO tālāk neplašināsies un ka būs ņemtas vērā kaut kādas Krievijas īpašās vēlmes.
Bet skaidrs, ka tas nav vienvirziena ceļš. Tā nekad nenotiek reālajā dzīvē. Krievija nevar paplašināt savu drošību uz citu valstu drošības rēķina. Tā tas nefunkcionēs.
