Viņš norādīja, ka šāda rīcība ir Krievijai vēsturiski raksturīga. Piemēram, PSRS sava laika līdera Josifa Staļina represijas 1990. gadu sākumā daži tā brīža politiķi atzina, taču tagad nekādas pagātnes nožēlas nav. Tagad pat ar valsts pārvaldi nesaistīti cilvēki Riekstiņam sacījuši, ka Staļins tomēr bija valsts līderis, kura laikā ir uzvarēts Otrajā pasaules karā. Līdz ar to viņš nav apšaubāms.
Līdzīgi ir arī attiecībā uz Ukrainu. Tur par Krimas aneksiju un notikumiem Donbasā tiek vainoti citi un nekādas savas iespējamās vainas un kļūdas netiek atzītas.
Tomēr vismaz viena pārrēķināšanās ir bijusi, no kuras Krievija ir mācījusies. Proti, Krievija ir sapratusi, ka Rietumi Krimas aneksiju un rīcību Donbasā, pēc Riekstiņa vārdiem, “nenorīs” tik viegli kā 2008. gada notikumus Gruzijā. Tik klaja nepatiesības stāstīšana pasaules medijiem par Krievijas armijas it kā neesamību Krimā un robežu pārzīmēšana Eiropā, kāda bija 2014. gadā, Rietumiem tomēr bija nepieļaujama.
Tiesa, Krievija šo pārrēķināšanos publiski nav atzinusi un neatzīs.
Raksturojot Krievijas sabiedrību kopumā, Riekstiņš izcēla, ka itin bieži televīzijas diskusijās tiek runāts par iespējamu karu starp NATO un Krieviju un par to, ko, piemēram, šādā situācijā darītu Krievijai draudzīgā, taču NATO piederošā Turcija. Tāpat noskaņojumu un savdabību Krievijas sabiedrībā raksturo tur raksturīgais jautājums sabiedriskajās domas aptaujās - kas ir Krievijas lielākais ienaidnieks? Piemēram, Latvijā šādus jautājumus neviens neuzdod.
Prokremliskie separātisti daļu Donbasu savā kontrolē pārņēma 2014. gada pavasarī un vasarā, pēcāk gan daļu no teritorijas zaudējot kaujās ar Ukrainas armiju. Patlaban šajās teritorijās ir deklarētas Doņeckas Tautas republika un Luhanskas Tautas republika, kuras gan nekur pasaulē nav atzītas.
