Latvijas sarūpētās dāvanas piepilda Černihivas bāreņu Ziemassvētku vēlmes

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Šonedēļ Ukrainā bez vecākiem esošie Černihivas apgabala bērni saņēma Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju sagatavotās dāvanas Ziemassvētkos. Daudzi Svētajam Nikolajam jeb Ziemassvētku vecītim lūguši mieru Ukrainā, bet dāvanā – lukturīšus un enerģijas bankas. Kā izdevies piepildīt 547 bāreņu vēlmes, un kā dāvanas uzņemtas? 

Latvijas sarūpētās dāvanas piepilda Čerņihivas bāreņu Ziemassvētku vēlmes
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Ar biedrības "Tavi draugi" pārstāvi Kasparu Bērziņu tiekos vēlu vakarā Kijivas pievārtē. Visapkārt melna tumsa, uz ielām nedarbojas luksofori, sēžam un runājam viņa busiņā, kur viņš nupat izbrīvējis vietu.

Kaspars Bērziņš
Kaspars Bērziņš

Kaspars šeit, Kijivā, piestājis atpakaļceļā no Černihivas Ukrainas ziemeļos, kur nupat apmeklējis virkni bērnu aprūpes iestāžu. Tajās uzturas bērni, kas zaudējuši vecākus un kuriem Latvijas iedzīvotāji gada nogalē saziedojuši Ziemassvētku dāvaniņas. Nevis šādas tādas dāvaniņas, bet tieši to, ko bērni bija lūguši Ziemassvētku vecītim jeb Svētajam Nikolajam, kā to dēvē ukraiņi.

Idejas autors ir pats Kaspars.

"Es gribēju piepildīt bērnu vēlēšanās. Es negribēju, jo tādas, nu, "randomā", kas ir tā kā – savākt bērniem dāvanas – tā nav nekāda problēma, mums, paldies Dievam, cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Es negribēju taisīt vienkārši kaut kādas paciņas, kur ir 15 lelles, 15 mašīnītes. Liekam tās, un kam nu trāpa, tam trāpa, un viss. Tad es izdomāju, ka gribu, lai viņi visi raksta vēstules," stāsta Kaspars.

Sazvanījis kontaktpersonas Černihivas apgabalā un lūdzis, lai tur esošie bērni bāreņi sagatavo vēstules Svētajam Nikolajam. Saņēmis 547 vēstules.  Daļu to oriģinālu Kaspars glabā pie sevis.

Čerņihivas bērnu vēstules Svētajam Nikolajam
Čerņihivas bērnu vēstules Svētajam Nikolajam

"Es noliku, lai nepazūd. Tās nav pilnīgi visas, bet tā ir tā kaste. Tur ir dažas izņemtas. Nu, mūsu ukrainietes salūza pēc trijām vēstulēm, pateica, ka to nedarīs. Tad viņas uztaisīja akmens seju, ievilka gaisu, nelasīja. Lasīja tikai vārdu un dāvanu, jo nav iespējams tās vēstules mierīgi izlasīt," turpina Kaspars.

No lielās kaudzes vienu vēstuli Kaspars pats izvilcis  sev ar domu, ka šī bērna vēlēšanos piepildīs pats. 
Šo vēstuli izlasījis jau kādas reizes 50, bet tāpat jaušams, ka lasīt to nav viegli. 

"Sveiks, Svētais Nikolaj! Man ir 9 gadi, manā valstī notiek karš. Es redzēju, kā virs mana ciema lidoja lidmašīnas. Man bija bail. Un vēl. Šajā visā man nomira mamma, es ilgojos pēc viņas ļoti. Visu gadu es biju paklausīgs puisis, nezinu, kāpēc tā bija jānotiek. Es ticu, ka tu eskistē, Svētais Nikolaj. Ticu taviem spēkiem, līdz ar to lūdzu mierīgas debesis Ukrainai, aizsargā mūs. Es tikai vēlējos tev palūgt konstruktoru "LEGO", lai iemācītos konstrulēt militāro tehniku. Nākotnē es gribu būt labs savas valsts aizstāvis," vēstuli nolasa Kaspars.

Puika vēstuli izrotājis ar eglītēm un mazu sirsniņu ukrainas karoga krāsās. Arī citu bērnu vēstules glīti noformētas, redzams, ka rūpīgi piestrādājuši. Vēlmes viņiem dažādas, bet vienojošais elements – ļoti daudzi dāvanā vēlas pavisam vienkāršas izdzīvošanai tumsā nepieciešamas lietas. 

"Nu, skaties. Viktors, 12 gadi – tumbiņu un zibatmiņu. Polīna – telefona lādētājs un austiņas, Diāna – 13 gadi, rubika-kubika puzli, krāsas. Tur ļoti daudz dalās pa skolām. Ir skolas – ļoti daudz meitenes prasa izšūšanas komplektus. Mēs savedām veselu kalnu ar izšūšanas kladēm, diegiem un  tā tālāk, bet, rekur vesels saraksts, galvenais, ko grib – lukturītis ar baterijām, lukturītis ar baterijām, pieres lukturītis, radio plus ledlampa, lukturītis, lukturītis," stāsta Kaspars. 

Katra bērna vēlmes tika piepildītas, bet tie, kas vēlējušies tikai lukturīšus, saņēmuši vēl kaut ko klāt dāvanā. Kopumā visi tikuši pie kārotā – gan tie, kas vēlējās jaunāko "Iphone", gan meitenīte, kas lūgusi jaunu gultu, jo mājās tādas vairs nav, gan daudzi, daudzi citi. 

Indra Sprance: Vai šis kars ir atklājis ko jaunu arī par latviešiem?

Kaspars Bērziņš: Jā, protams, mēs jau latvieši neesam tādi superdraudzīgi savā dziļākajā būtībā, neesam sevi pierādījuši tādi superlabi, bet šinī situācijā, kad notiek šis karš, es domāju, ka es kļūdos. 

Jebkurš vienkāršais cilvēks palīdzēs ar pēdējo. Mums ir tantiņa, kas nāk, kurai ir supermaza pensija, bet viņa atnāks un katru mēnesi vismaz divus konservus nopirks un atnesīs – tas puišiem, tas puišiem, sūtiet projām... Viņai pašai īsti nav, es pats varētu viņai sakrāmēt pārtikas paku un iedot viņai, bet viņa neņems ne par ko, bet viņa no tās savas pensijas pasēdēs, uzadīs vienas zeķītes, izēdīs konservu bundžu un atnesīs to vienu konservu bundžu, lai varam uztaisīt ierakumu sveces… No vienkāršiem cilvēkiem tā atsaucība ir superliela, vienkārši superliela.

Un no valdības?

– Palīdz, jā, bet nu diemžēl ne tā, kā vajadzētu. 

Kopš 25. februāra biedrība "Tavi draugi" robežpunktos sniegusi palīdzību aptuveni 40 tūkstošiem cilvēku, uz Ukrainu nosūtījusi vairāk nekā 1000 kravas, bet no Ukrainas evakuēties palīdzējusi aptuveni 3000 cilvēkiem. Tas viss bijis iespējams ar Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju atbalstu. 

Un, lūk, kā bērniem sagatavotās dāvanas sagaidītas Černihivā.

Bērns: Super!

Kaspars:  Es tev palīdzēšu... Šogad drusku dīvaini bija. Vēstules nonāca līdz mums Latvijā, un Svētais Nikolajs lūdza, lai mēs jums palīdzam, un visu, ko katrs uzrakstīja, to visu jūs dabūsiet. Un katrs saņems arī saldumus. 

Kaspars Černihivas apgabala Čerešenskas licejā sastapis arī deviņgadīgo puiku, kurš šogad pazaudēja mammu un kura vēstuli Kaspars mums nolasīja. 

Kaspars: Vai tu atceries, ko tu prasīji?

Puika: Jā.

Kaspars: Ko tu prasīji? 

Puika: Lego.

Kaspars: Nu, lūdzu tev "Lego" un liec kopā. Te vēl neliela dāvana skolai – jauna soma, visas burtnīcas, visu, visu jaunu mēs tev savācām. 

Papildus dāvanām puika saņēma arī piespraudi. 

Kaspars: Šo piespraudi mēs izveidojām paši. Ar šo es gribu tev pateikt, iedot tev to, un zini, ka mēs tagad esam draugi uz mūžu. 

Kaspars nolēmis uzņemties tāda kā krustēva lomu šim puikam, apņēmies sekot līdzi viņa gaitām Ukrainā, kur viņam tiks meklēta jauna ģimene, un pie iespējas cer viņu uzņemt ciemos arī Latvijā. 

Iestādes darbiniece: Paldies, ka neaizmirstat par mūsu bērniem. Es domāju, ka drīz būs uzvara. Brauciet uz uzvaru, svinēsim kopā!

Bērni korī: Paldies! Un uz redzēšanos!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti