Izcila arhitektūra, kūrorti, vēršu cīņas, spāņu vīns, garšīgi ēdieni un drausmīgi slinki cilvēki: šādas atbildes uz jautājumu, ar ko viņiem saistās Spānija, sniedza Rīgas ielās satiktie cilvēki.
Mēs nezinām, vai ielu intervijā uzrunātais rīdzinieks uzskata spāņus par “drausmīgiem” vai vienkārši “slinkiem”, bet cerams, ka šāds iespaids viņam nav radies no personīgās pieredzes, lai gan vismaz viens spānis, domājams, būs zināms teju katram Latvijas iedzīvotājam.
Piemēram, tagadējais Spānijas valdības vadītājs Pedro Sančess pirms dažiem gadiem kā vieslektors bija atbraucis uz Rīgas Juridisko augstskolu, kur lasīja lekcijas par ekonomisko diplomātiju.
Spāņu valoda ir otrā lielākā valoda pasaulē, ja rēķina pēc cilvēku skaita, kuriem tā ir dzimtā. Uzreiz pēc mandarīnu/ķīniešu valodas un pirms angļu. Apmēram 500 miljoni cilvēku ir nākuši pasaulē spāņvalodīgās ģimenēs. Lai gan pašā Spānijā ir tikai nedaudz vairāk nekā 47 miljoni iedzīvotāju.
Kolumba diena
Latvijas iedzīvotāji noteikti būs dzirdējuši arī par tapām, flamenko, sangriju un vīnu, kā arī vilinošajām pludmalēm, kas gan Covid-19 pandēmijas dēļ kļuvušas tālas un neaizsniedzamas.
Tāpat viņi zinās arī par spāņu konkistadoriem, inkvizīciju un buļļu cīņām jeb koridām. Noteikti būs dzirdējuši arī par Pablo Pikaso vai vismaz Antonio Banderasu.
Stāstīt par Spānijas vēsturi varētu gari un plaši, bet, lieki neizplūstot, jāpatur prātā, ka valsts teritorija ir bijusi gan daļa no Romas impērijas, gan daļa no musulmaņu kalifāta. Tie bija spāņu valdnieki, kas finansēja itāļa Kristofora Kolumba ceļojumu un Jaunās pasaules atklāšanu. Vēlāk šī kolonizācija padarīja Spāniju par globālu impēriju un vadošo pasaules valsti uz nākamajiem trim gadsimtiem. Šis atklājums, starp citu, tiek svinēts arī kā Spānijas nacionālā diena – 12. oktobris ir Kolumba diena.
Jaunāko laiku vēsturē Spānija bija neitrāla abos pasaules karos, lai ga no 1936. līdz 1939. gadam piedzīvoja smagu pilsoņu karu. Līdz 1975. gadam tur valdīja ģenerāļa Franko militārā diktatūra, bet 1986. gadā Spānija kļuva par Eiropas Ekonomiskās kopienas dalībvalsti. Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) tiek uzskatīta par vienu no ekonomiski nozīmīgākajiem notikumiem mūsdienu Spānijas izaugsmei.
Auto un ātrā mode
Spānijas Karaliste ir ceturtā lielākā ES ekonomika un 14. lielākā ekonomika pasaulē. Mēs labi zinām tādus spāņu “ātrās modes” zīmolus kā “Zara” un “Mango”, kā arī autobūves uzņēmumu “Seat”.
Ar vairāk nekā 2,5 miljoniem katru gadu saražotām mašīnām Spānija ir otrais lielākais auto ražotājs ES un astotais lielākais pasaulē. Tas gan nenozīmē, ka spāņi ražo tikai “Seat” mašīnas.
Augošā darba produktivitāte pēc 2007.–2010. gada recesijas, ko izraisīja darba izmaksu samazināšanās un zemāka inflācija, ir uzlabojusi Spānijas eksporta konkurētspēju un atjaunojusi ārvalstu investīciju plūsmas.
Pastāv uzskats, ka Spānijai bez dalības Eiropas Savienībā dzīve nebūtu tik vienkārša. Kaut vai migrācijas jautājumu dēļ, jo pēc tam, kad Grieķija un Itālija ir sākušas pastiprināti kontrolēt bēgļu plūsmu uz Eiropu, šīs migrantu straumes tagad pārvirzījušās uz Spāniju. Visādi citādi eirooptimistiskajai Spānijai tagad īpaši aktuāls ir kļuvis Eiropas solidaritātes jautājums.
Bēgļu plūsma
Par to, cik liela nozīme Eiropas Savienībai un jaunam migrācijas paktam ir Spānijā, stāsta Barselonas universitātes tiesību zinātņu profesors Davids Moija.
“Spānijas valdība uzskata, ka virzīšanās uz Eiropas migrācijas paktu ir solis pareizajā virzienā. Šis ir ļoti sarežģīts likumdošanas dokuments, kurā apkopoti simti un tūkstoši lappušu dažādu piedāvājumu, tāpēc raksturot to tikai ar dažiem komentāriem ir neiespējami
Taču Spānija šādu iniciatīvu uztver ļoti atzinīgi, jo uz problēmu sāk skatīties globāli, ņemot vērā dažādu valstu situāciju un arī vēlmes migrācijas un bēgļu plūsmas pārvaldībā.
Taču šis ir tikai pirmais solis. Spānija šajā ziņā ietur kopīgu pozīciju ar pārējām Vidusjūras valstīm – Itāliju, Kipru, Grieķiju un Maltu. Tās ir valstis, kuras atrodas tiešā tuvumā trešajām valstīm vai Vidusjūrai, un kuras pirmās uzņem visu migrantu plūsmu.
Pašlaik Eiropas migrācijas pakts nav pietiekami spēcīgs, lai nodrošinātu spēcīgus migrantu pārvietošanas mehānismus. Runa, protams, ir par godīgu migrantu un bēgļu, un īpaši jau bēgļu, pārvietošanu uz citām dalībvalstīm. Pašreizējie Dublinas noteikumi uzliek par pienākumu bēgļus uzņemošajām valstīm kārtot visas patvēruma pieprasījumu formalitātes.
Pietrūkst solidaritātes
Šāda sistēma strādā pietiekami labi normālos apstākļos, taču krīžu laikā robežvalstis izjūt milzīgu migrācijas plūsmu spiedienu. Pirms tam tā bija Grieķija un Itālija, tagad tā ir Spānija.
Protams, tā varbūt ir tikai Vidusjūras reģiona valstu pieeja, jo krīze pašlaik ir tieši mūsu reģionā.
Taču jebkurā brīdī jauna krīze var uzrasties arī pie Eiropas Savienības austrumu robežas. Līdzīgā situācijā var nonākt Polija, Austrija, Rumānija vai Baltijas valstis.
Es, protams, to nenovēlu, bet, ja pēkšņi sākas krīze Baltkrievijā, Ukrainā vai Krievijā ar tūkstošiem vai desmitiem tūkstošiem bēgļu, kuras būs pirmās uzņemošās valstis? Protams, robežvalstis. Un tām tad arī būs jāuzņemas visu formalitāšu kārtošanu. Un tas ir galvenais, ko gribu uzsvērt – līdz šim Eiropas migrācijas akts neveidoja automātisku patvēruma meklētāju pārvietošanas mehānismu, bet ļauj citām dalībvalstīm brīvprātīgi izvēlēties, vai izrādīt savu solidaritāti.
Līdz šim Eiropas Savienībā ir bijuši tādas asi noskaņotas valstis, kā Ungārija, Čehija un Polija, kuras nebija gatavas uzņemt bēgļus no grieķu salām. Jaunā vienošanās ļautu viņiem izrādīt solidaritāti arī citos veidos, piemēram, sniedzot atbalstu citām valstīm, maksājot tām, vai arī palīdzot nosūtīt migrantus atpakaļ uz savām mītnes valstīm.
Kā jau es teicu – šī ir daudz plašāka problēma un tā nav attiecināma tikai uz Vidusjūras reģiona valstīm.”
Spāņi mūsu drošības sardzē
Spānija ir svarīgs Latvijas sabiedrotais gan Eiropas Savienībā, gan NATO.
Arī mūsu Ārlietu ministrijas mājaslapā ir uzsvērts fakts, ka Spānija nekad nav atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā.
Pirmās brīvvalsts laikā nebija izveidota Latvijas diplomātiskā misija Spānijā, bet aukstā kara posmā, 1950. gadu sākumā Spānija aicināja visas trīs Baltijas valstis tādas atvērt.
Spānijas solidaritāte ar Baltiju un Latviju neaprobežojas tikai ar šo faktu. Mūsdienās nozīmīgākais elements noteikti ir tas, ka NATO kaujas grupā Ādažu militārajā bāzē ilgstoši ir izvietots Spānijas kontingents un militārtehnika. Spānijas karavīri veido otro lielāko spēku pēc Kanādas, kopskaitā ap 300 militārpersonu, tai skaitā apkalpojošais personāls. Ir vairāki gadījumi, kad Spānijas karavīri ir palīdzējuši vietējiem iedzīvotājiem Latvijā, piemēram, palīdzot pārvest mēbeles vai ciemojoties Grašu ciemā pie bērniem.
Protams, ekonomiski Spānija ir lielāka par mazo Latviju. Spānijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes gan ir mazāks par ES vidējo (91%), Latvijai šis rādītājs ir 69%. Absolūtajos skaitļos Spānijas rādītājs ir vairāk nekā 22 000 eiro uz vienu iedzīvotāju, bet Latvijai tas ir 12 000 eiro.
Vīna tūrisms
2019. gadā Spānija bija Latvijas deviņpadsmitais lielākais tirdzniecības partneris ar nedaudz vairāk kā pusmiljarda eiro lielu apgrozījumu. Mums ir neliels tirdzniecības deficīts gan pakalpojumu, gan preču kustībā starp abām valstīm.
Importā runa ir arī par Spānijas vīnu, ko pērk latvieši. Spānija ir otrā vai trešā lielākā vīna ražotāja pasaulē. Vīnogulājiem lietoto teritorijas platību ziņā gan Spānija ir pirmajā vietā pasaulē – 1,2 miljoni hektāru.
Spāniju ir iecienījuši arī mūsu ceļotāji, dodoties tūrisma braucienos. Spānija ir otra tūristu iecienītākā valsts pasaulē (pēc Francijas), un tūrisma industrija pirms Covid-19 veidoja vairāk nekā 10 procentus valsts IKP.
Starp citu, latviešu brīvprātīgie savulaik piedalījušies arī Spānijas Pilsoņu karā. Varētu šķist, ka Spānija ir tāla no mums gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski, bet acīmredzot tā nav. To apliecina arī 409 Latvijā pastāvīgi dzīvojošie Spānijas pilsoņi.
