Svetlana Zešinskaja mēģina sazvanīt dzimto Hersonu ik dienas, jo tur palicis divdesmitgadīgais dēls. Vārdos neesot izsakāms prieks, ar kādu sagaidīta ziņa par Hersonas pilsētas un vairāku apgabalu atbrīvošanu, bet telefona sakari pārtrūkuši kopš 11. novembra, jo okupācijas karaspēks atkāpies, izpostot ne tikai tiltus, bet arī pilsētas sakaru torņus.

Zešinskaja sacīja: "Man bija sajūta, ka nenodzīvošu līdz savai dzimšanas dienai, jo tad, kad lidoja iznīcinātāji un sprāga bumbas, tas bija tik ļoti šausminoši. Es tik ļoti gribu dzīvot!"

Zešinskaja Latvijā ieradās ar savu piecgadīgo dēlu pirms pusotra mēneša, oktobrī ģimenei pievienojās arī radiniece ar trim dēliem. Rudenī šķitis, ka Krievijas karaspēks tik ātri neaizies no pilsētas, un palikt kļuvis pārāk bīstami. Vairāk nekā pusgadu ģimene, tāpat kā daudzi tūkstoši Hersonas iedzīvotāju, ik dienas ar Ukrainas karogiem devušies protesta mītiņos pret referendumu un Hersonas pievienošanu Krievijai, līdz kādudien vīrs un dēls arestēti. Ar maisiem galvās tie izvesti no dzīvokļa un pazuduši deviņas dienas.

Zešinskaja stāstīja: "Es biju gatava. Savu mazāko bērnu Nazaru nākamajā dienā pēc tam, kad aizveda vīru, atdevu savai māsai, jo es zināju, pēc manis var atnākt. Es gulēju ar drēbēm, jo man telefonā bija pietiekami daudz informācijas, par kuru mani varēja arestēt."

Lai arī ģimenei bijis aizliegts izbraukt no pilsētas, viņi nolēmuši riskēt. Šobrīd Hersonā nav ne elektrības, nav siltumapgādes. Arī nesen uz Latviju atbēgusī Svetlana Bogatčika savus vecākus pēdējoreiz sazvanīt varēja vien 6. novembrī, bet Latvijā ģimenei vairs nav bail par savu dēlu drošību.

Bogatčika pauda: "Es arī baidījos, ka viņus meklēs, iesauks tajā armijā. Mēs bēniņos bijām sagatavojuši vietu, kur viņš slēpās. Un viņi nekur negāja. Reizēm vien ūdeni nopirkt. Zēni sēdēja kā ieslēgti."

Ukrainietes aizgūtnēm stāstīja, kā slēpušas savus dēlus, kā sargājušas jaunas meitenes, kā Hersonā pazuduši cilvēki, kā armija šāvusi uz miermīlīgiem demonstrantiem.

Zešinskaja sacīja: "Mēs gājām ielās katru dienu. Tas bija bīstami, jo sākumā viņi mūs vienkārši klausījās, tad šāva gaisā, tad jau sāka šaut ar gumijas lodēm, vēl vēlāk – ar patronām pa kājām."

Zešinskajas dzīvesvietā Hersonā no 300 kaimiņiem esot palikuši vien 20, tie pārsvarā esot gados vecāki cilvēki. Kara bēgles stāstīja, ka okupācijas režīms hersoniešus neesot salauzis, viņi neesot skatījušies Krievijas propagandas televīzijas kanālus, esot tiesājušies par jaundzimušo pilsonību, ja izsniegtas Krievijas Federācijas dzimšanas apliecības, slēpuši Ukrainas karogus un ir pārliecināti, ka vienudien visi, kas devušies bēgļu gaitās, atkal satiksies dzimtajā Hersonā.