Dāvis Viļums ir labi pazīstams latviešu diasporas aktīvists Apvienotajā Karalistē, viņš strādā kā brīvprātīgais skolotājs Londonas latviešu skolā un piedalās dažādu pasākumu organizēšanā. Ar viņa gādību pagājušajā gadā latviešu bērniem bija iespēja izstaigāt Latvijas kontūru Haidparkā, bet pieaugušajiem ar velosipēdiem izbraukt Latvijas kontūru Londonas ielās, viņš iesaistījās arī Baltijas ceļa 30. gadadienas atzīmēšanas organizēšanā.
Dāvis Viļums dzīvo Londonā jau septiņus gadus, strādā par programmētāju. Ar velosipēdu diendienā mērojot vienu un to pašu ceļu, palicis garlaicīgi, tādēļ pirms pieciem gadiem viņš iesāka doties uz darbu katru rītu pa citu maršrutu.
“Gribējās kaut kā pēc brīža atzīmēt – pa šo ielu es esmu braucis, pa to ielu es neesmu braucis. Beigās nopirku karti un sāku krāsot iekšā tās ielas. Tā kā karte nebija liela, izdomāju, ka es varu izbraukāt visas tās ielas,” atceras Dāvis Viļums.
Centrālā Londona aizņem 28 kvadrātkilometrus, garākie braucieni sanāk 30 kilometru garumā un ilgst divas stundas.
“Nebija tā, ka es to darīju katru dienu, stingri tomēr atkarīgs no laikapstākļiem. Vēl trakāk ir, ja ritenim ir caura riepa. Un man ir noskaņojums braukt tagad no rīta kādā garā braucienā, atpūtīšos, izbaudīšu pilsētu, un tad pēkšņi man jāpavada divas stundas, labojot riteni. Tas nav forši!” stāsta Dāvis.
Īpaša uzmanība vienmēr tiek veltīta drošībai, un, kaut arī tas nav obligāti, tomēr tiek gan uzlikta ķivere, gan vilkta atstarojošā veste.
“Te ir daudz drošāk braukt nekā Rīgā, kopumā satiksme ir mierīgāka, mazliet lēnāk mašīnas brauc. Nav tik labi kā Amsterdamā, bet arī šeit visa riteņbraucēju sabiedrība vēlas, lai pilsēta virzās Amsterdamas virzienā. Bet es gribētu, lai Rīga būtu kaut vai Londonas virzienā,” saka Dāvis Viļums.
Londonā velosipēdi tiek zagti bieži, taču Dāvja velosipēds nekad nav cietis. Galvenais ieteikums – neizmantot dārgu riteni.
“Lai pārvietotos pa pilsētu, vienkārši vajag riteni, kas brauc! Un to viņš dara. Un man ir, lūk, tāda riktīgi kārtīga ķēde, līdz šim neviens nav mēģinājis uzlauzt. Parasti šāda veida ķēdes ir domātas močiem,” atzīst Dāvis Viļums.
Arī Dāvja dzīvesbiedrei Santai Viļumai patīk velobraukšana.
“Mēs esam braukuši garus gabalus, bet tas mums aizņem, piemēram, visu sestdienu. Mēs nobraucam kādus 50 kilometrus, tad mēs tā lēnā garā braucam, izbaudām skatus. Bet katru dienu gluži ne. Uz darbu braucot, es izvēlos taisnāko ceļu, klusāko, mierīgāko, ar visvairāk veloceliņiem, bet Dāvis brauc lielus līkumus, viņam patīk izbraukāt visas ielas,” klāsta Santa Viļuma.
“Sievai ir agrāk jāsāk darbs nekā man, un tad tas bija iemesls celties agrāk. Vienkārši rīta braucienu veikt. Citi iet uz sporta zāli, man atkal patīk pa pilsētu pabraukāt tās divas stundas no rīta,” atzīst Dāvis.
“Viens no galvenajiem uzdevumiem man katru reizi bija – darbā nonākt laikā!” saka Dāvis Viļums.
Tagad, kad visas ielas izbraukātas, Dāvis no rīta labprāt brauc garām parlamentam, vērojot kārtējos “Brexit” protestus.
