Brīnums no dzimtenes
Vēsturiskā 19. gadsimta Berlīnes ēku ansamblī iekārtojies “Lūcijas Ziemassvētku tirdziņš”. Sākotnēji tur bijusi alus darītava, bet tagad vieta kļuvusi par romantiskām kulisēm kultūras pasākumiem un ieguvusi arī attiecīgi pielāgotu nosaukumu – “Kultūras darītava”. Par Lūcijas tirdziņu to sauc tādēļ, ka tas ir ziemeļvalstu tirdziņš – Skandināvijā Svētās Lūcijas diena 13. decembrī ir Ziemassvētku laika svinēšanas sākums. Starp skandināvu stendiem omulīgi iekārtojies arī Latvijas preču stends, kuru organizē Berlīnē mītošā latviete Dace: “Mēs te labi iederamies, un mūs te arī ļoti mīl!” Galu galā – nu jau arī Latvija oficiāli atzīta par Ziemeļeiropas valsti.
Latvijas mājražotāju preču stendu Dace ierīko jau desmito gadu – tikpat ilgi, cik dzīvo Berlīnē: “Sagadījās, ka pirmajā gadā palīdzēju atrast tirdziņu un organizēt stenda izveidi cilvēkiem no Latvijas. Pati arī palīdzēju tirgoties. Nākamajā gadā viņi vairs nevēlējās to darīt, bet es sapratu, ka man tas patīk un izdodas, un pārņēmu stenda izveidi un tirgošanos. Dzīvē jau tā mēdz būt, ka kaut kādas lietas pašas atnāk pie tevis.”
Dace tirgo mazo mājražotāju darinājumus – rokdarbus, keramiku, koka izstrādājumus, sveces un citas lietiņas.
Pati viņa saka – tā ir kā sociālā nodeva Latvijai, jo amatniekiem ne vienmēr ir viegli realizēt savu preci ārvalstīs, savukārt Latvijā tirgus ir mazs un nosacīti pilns.
Preces viņa izvēlas, noskatot tās Latvijas gadatirgos un amatnieku veikaliņos, daudzus amatniekus iesaka jau esošie piegādātāji – man tur ir viena draudzene / draugs / kaimiņš, kas rada to un to, varbūt interesē? Dace apmeklē arī Vācijas tirdziņus, lai novērotu, kādas ir tendences un pieprasījums. Tiesa, gadoties, ka uz Ziemassvētku tirdziņu atvedot no Latvijas ko tādu, kas esot “pārāk moderns”.
Pēc gada tieši tādi raksti vai lietiņas pēkšņi ir modē, un visi pērk kā traki to, ko pirms gada uzlūkoja visai aizdomīgi: “Cilvēkiem vajag pierast, viņus vajag iedrošināt. Man ir bijis arī kaut kas šejienes publikai tik neparasts, ka sākumā to nesaprot, precei pievērš uzmanību tikai visādi īpatņi. Ar gadiem sāk pierast, saprast. Mainās arī pircēju domāšana. Daudz ir pastāvīgo klientu, kas allaž pērk ko noteiktu – ir “auskaru tante”, ir kāds pircējs, kas vienmēr lūkojas pēc skaistiem papīra izstrādājumiem, citi pērk rotaļlietas. Nu jau brauc arī speciāli no laukiem, no ārpilsētas – citugad ir nopirkuši ko labu un brauc atkal.”
Pieprasījums un gaume mainās katru gadu. Šogad pirktākie mēneša griezumā bijuši mazi, krāsaini keramikas trauciņi, koka rotaļlietas un sveces ar kaltētiem ziediem.
Tirdziņš atrodas Berlīnes centrā, un, kaut lielākā daļa apmeklētāju ir vācieši, tirdziņā sastopami cilvēki no visas pasaules – gan tie, kas dzīvo multikulturālajā lielpilsētā, gan tūristi. Tā kā par Latvijas preču stendu tiek sūtīta informācija arī Latvijas vēstniecībai, stendu apmeklē arī latvieši. Dace gan atzīst – liela daļa latviešu mīlot paburkšķēt un izteikt kādu negatīvu komentāru – sak, tas par dārgu, kāpēc ir šis, bet nav tas, un tā tālāk.
Toties no cittautu apmeklētājiem par Latviju un latviešiem viņa šo gadu laikā neesot dzirdējusi nevienu sliktu vārdu: “Tie stāsti ir tas interesantākais – katrs, kam bijusi saikne ar Latviju vai latviešiem, vēlas to pastāstīt: viens bijis tur trakajos deviņdesmitajos gados, citam darbinieks vai kolēģis latvietis, vēl kāds mirdzošām acīm stāsta par Dziesmu svētku koncertu Mežaparka estrādē. Tagad, kad ir lētie avioreisi, daudzi cilvēki turp brauc kaut vai tikai uz nedēļas nogali – ar draugiem, ar ģimeni. Viņi ir staigājuši pa tām ielām, sagaršojuši, izjutuši kaut ko no Latvijas. Un visiem patīk. Kad pasaule iepazīstas ar mums un mūsu kultūru, attieksme un atsauksmes ir ļoti pozitīvas.”
Dace ir izmēģinājusi patirgoties arī citur, tomēr beigās palikusi tikai pie Ziemassvētku tirdziņa varianta. Tirgošanās nav viņas pamatdarbs un peļņas veids, ikdienā Dace nodarbojas ar pasākumu organizēšanu. Par tirdziņā nopelnīto parasti ar bērniem aizbraucot ceļojumā, tā ir kā Ziemassvētku dāvana sev pašiem.
Un tirdziņš ir iespēja arī būt pastāvīgā saskarsmē ar Latviju: “Man taču ir jābrauc, jātiekas Latvijā ar tiem cilvēkiem, un viņi visi ir tik sirsnīgi! Arī bērni brauc līdzi un redz šo komunikāciju, iepazīst brīnišķīgus cilvēkus, skaistas vietas. Tirdziņā man ir svarīgi visas tās lietiņas apčubināt, skaisti sakārtot; man tas ir darbs ar enerģijām. Kad man atved preci un veru paciņas vaļā, ir tāda brīnuma sajūta – tur ir adītie mauči un te tāds trauciņš un šitāds trauciņš, es pieskaros tam visam, un mani pārņem tāda silta svētlaime. Tā ir dzimtenes daļiņa, un tas ir svarīgi. Ja man tā nebūtu, man būtu daudz grūtāk, skumīgāk.”
Pārdod preces ar stāstu
Otrā Vācijas galā, gleznainajā Švarcvaldē, vāciešiem Latvijas preces piedāvā te dzīvojošā uzņēmēja Iluta Kēfere. Jau trīspadsmit gadus viņa ar savu stendu piedalās Donauešingenas pilsētiņas Ziemassvētku tirdziņā, pēdējos četrus gadus Iluta ar palīgiem saimnieko jau divos stendos – Latvijas gardumi nu nodalīti no nepārtikas precēm un tiek tirgoti atsevišķā stendā. Otrā Iluta piedāvā to preci, ko tirgo arī ikdienā savā veikaliņā – vannas bumbas un ziepes, dažādus interjera aksesuārus, mīļlietiņas.
Latvijā Iluta daudz staigā pa Centrāltirgu, brauc uz gadatirgiem, lai atrastu ko īpašu. Lielākiem apjomiem, īpaši pārtikas precēm, piegādātājus gan nemaz neesot tik viegli atrast – nereti diemžēl klibojot komunikācija un arī preces pasniegšanas veids. Tomēr gadu gaitā izdevies atrast labus sadarbības partnerus, ar kuriem prieks sastrādāties. “Lai arī daudzus gadus dzīvoju Vācijā, es sevi identificēju ar Latviju. Protu lieliski pārdot lietas, par kurām es simtprocentīgi esmu pārliecināta, ka tās ir kvalitatīvas, autentiskas,” saka Iluta. Viņa aktīvi reklamē savas preces, veikaliņu un arī īpašo Ziemassvētku piedāvājumu, tāpēc Latvijas gardumus pasūta arī daudzi Vācijā mītošie latvieši, kuri maizīti, piparkūku mīklu, ķiploku grauzdiņus un citus kārumus saņem pa pastu.
Iluta atzīst – šejienes vācu publika ir gana konservatīva un esot “jāiebaro” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – piedāvājot nogaršot nepazīstamās ēdamlietas, ļaujot gadu gaitā pierast pie svešādā piedāvājuma un daudz stāstot.
Vāciešiem patīk sīki un smalki izzināt visu par nopērkamo preci, arī vienkārši tāpat patērzēt viņi mīl, savukārt Ilutai patīk gan tirgoties, gan runāties, tāpēc nekādas grūtības tas viņai nesagādā: “Tāpat vien šeit neviens neko nepērk – gāju, ieraudzīju, netīšām nopirku. Daudz jārāda, jāstāsta. Preces jau vienmēr pārdodas labāk kopā ar ideju, ar stāstu. Un es arī stāstu par visu – par rupjmaizes cepšanu, par Ziemassvētku tradīcijām.”
Protams, daudzo gadu laikā izveidojies pastāvīgo klientu loks, kundes brauc pat speciāli no Šveices. Ir daudz vācu pircēji, kas pabijuši Latvijā un patīkamu atmiņu iespaidā nopērk rupjmaizi, ķiploku grauzdiņus vai balzamu, jo tas asociējas ar Latviju.
Iluta teic, ka nemainīgi ļoti pieprasītas ir vannas bumbas un ziepes – tās viņa pārdod arī ikdienā savā veikaliņā, tāpēc ir daudziem pazīstamas un iecienītas. Pieprasīto produktu augšgalā ir piparkūkas, konfektes “Gotiņa”, bet pirmajā vietā – rupjmaize. Savukārt visgarākās rindas stājas, lai uz vietas baudītu karsto balzama un upeņu sulas dzērienu, kuru Iluta pilnveidojusi pēc savas receptes, pievienojot plūškoka ziedu vīnu un citas īpašas sastāvdaļas.
Naukšēnieši Vācijā tirgojas un draudzējas
Uz mazo Borgholchauzenas pilsētiņu Giterslo apgabalā jau trešo gadu tirgoties dodas Naukšēnu novada pārstāvji. Naukšēniešu krāšņajam stendam ierādīta centrālā vieta tirdziņā, un ne velti – Naukšēni ir Borgholchauzenas sadraudzības pilsēta. Valmieras rajons ar Giterslo apgabalu sadarbojas jau 25 gadus.
Pēdējā laikā sadarbība vairāk veidojas kultūras jomā, un Latvijas puses pilsētas un novadi noslēguši sadarbības līgumus jau ar konkrētām Giterslo apgabala pilsētām. Tā nu Naukšēni ciešāk sadraudzējušies ar Borgholchauzenas pilsētiņu. Naukšēnu novada domes priekšsēdētājs Jānis Zuments priecājas, ka no abām pusēm tā neesot tikai formāla, bet patiesi sirsnīga un aktīvi kopta draudzība.
Nu jau Borgholchauzenā daži aktīvisti pat sākuši mācīties latviešu valodu – tā viņiem iepatikušies gan Latvijas draugi, gan Latvija, kuru apmeklējuši jau daudzi iedzīvotāji. Abu valstu mazās, bet aktīvās pilsētiņas sadarbojas visdažādākajos līmeņos un kopīgi rīko arī dažādus pasākumus.
“Sapratām, ka mūsu amatnieku un mājražotāju piedāvājums labi iederas mūsu sadarbībā – tā varam iepazīstināt ar to, kas Latvijā īpašs un Vācijā nav vai ir citā veidolā,” stāsta Jānis Zuments, kurš ir liels Naukšēnu patriots un arī šajā decembrī devās uz Borgholchauzenu – gan tikties ar mēru un citām amatpersonām un draugiem, gan lai pats pieliktu roku pie tirgošanās un sava novada amatnieku un mājražotāju darbu popularizēšanas.
“Mūsu stends atšķīrās no citiem – tas bija ļoti bagātīgs, krāsains, rotāts ar gaismiņām, Naukšēnu jostas rakstu, pilns ar daudzveidīgām, gaumīgi noformētām precēm,” lepns ir Jānis Zuments. To apliecinājis arī Borgholchauzenas mērs, uzsverot – latviešu stends tirdziņam piešķirot pievienoto vērtību. Pircēji savukārt novērtē interesanto piedāvājumu un to, ka visi produkti ir dabīgi.
Tirdziņa apmeklētājiem tika piedāvāts iegādāties adījumus, vaska sveces, eko kosmētiku, medus produktus, rupjmaizi, sīrupus, Naukšēnu vīnus, dzērvenes cukurā, garšaugu etiķi un vēl daudzas un dažādas preces. Šogad apmeklētāji visvairāk pirkuši cimdus un zeķes ar latviskiem rakstiem, medus produktus un dažādu augļu sukādes – pirmo gadu ļoti daudzi nemaz nezinājuši, kas tas ir, bet nu jau paši nākuši un prasījuši.
Lai arī Borgholchauzena ir maza pilsētiņa, tomēr tirdziņš ir ļoti populārs un turp sabrauc no tuvas un tālākas apkaimes, tāpēc pircēju bijis ļoti daudz. Nu jau arī latviešu preču stends kļuvis atpazīstams un populārs.
Patīkams pārsteigums šogad bijis lielais latviešu pieplūdums. No sākuma valdījusi neizpratne – kā uzzinājuši, no kurienes tik daudz tautieši? Tad atklājies, ka par to jāpateicas Vācijas latvietei, bijušajai naukšēnietei Līgai Dukurei-Oelkei, kas informāciju par Naukšēnu stendu bija ievietojusi sociālajā tīklā, Vācijas diasporas grupā.
Jānis Zuments saka – tas bijis ļoti aizkustinoši: “Latvieši nāca veselām ģimenēm, no tuvienes un tālienes. Taujāja par mums, par mūsu draudzību un sadarbību ar Borgholchauzenu, stāstīja par sevi. Pie mūsu stenda satikās, savā starpā aprunājās, sveši cilvēki kļuva pazīstami. Vesels salidojums! Ļoti sirsnīgi.”
