ĀM kontakti:
Visiem, kuri vēlas uzzināt vai Parīzes traģiskajos notikumos nav cietuši viņu tuvinieki, draugi vai paziņas, var vērsties ārlietu ministrijā pa tālruņiem 67016364 darba laikā, vai 26337711 ārpus darba laika. Informācijai ir arī epasts [email protected]
Vēstniecība sazinājusies un ar to sazinās Parīzē esošie Latvijas iedzīvotāji, informējot, ka ar viņiem viss kārtība, un interesējoties, kā rīkoties un kā tikt mājās. Zvanu daudz, un diplomāti aicina Parīzē esošos Latvijas iedzīvotājus sazināties ar tuviniekiem Latvijā un arī ar vēstniecību.
Vēstniece arī pastāstīja, ka Parīzē sestdien jūtama solidaritāte un vienotība, cilvēki apliecina, ka Francijas tauta ir stipra un nepadosies.
Tikmēr Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs stāsta, ka dienas laikā Francijas galvaspilsētā bija jūtama savstarpējā nervozitāte un drūms noskaņojums. Savukārt vakarā pilsētā viss ir salīdzinoši mierīgi. Pamazām dzīve pilsētā sāk atgriezties – cilvēki ietur maltītes ārpus mājas.
Kā pastāstīja fotogrāfs un režisors Kaspars Goba, teroraktu laikā viņš atradās 800 metru attālumā no vietas, kur notika viens no uzbrukumiem. Situācijai kļūstot nopietnākai, viņi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem pa mazām ielām devās prom no notikuma vietas.
Goba stāsta, ka sestdienas rītā Parīzes ielās bija redzams daudz policistu: gan automašīnās, gan privātajās drēbēs, gan ar bruņuvestēm un ieročiem. Tāpat rīta pusē bija redzami arī armijas pārstāvji.
Savukārt UNESCO Latvijas nodaļas pārstāve Baiba Moļņika atzīst, ka sajūta Parīzē ir bailīga, taču neizjūt pastiprinātus drošības pasākumus Parīzes ielās.
Parīzē cilvēki pulcējas pie traģisko notikumu vietām. Tās koncertzāles tuvumā, kur nogalināti 80 cilvēki, iedzīvotāji noliek ziedus un zīmītes ar labiem novēlējumiem draugiem.
Uzrunātie Parīzes iedzīvotāji ir satricināti un uzsver, ka nevienam nav tiesības graut Francijas pamatvērtības. Bet, vērojot dažus iedzīvotājus, kuri nāca fotografēties pie traģisko notikumu vietas, radies iespaids, ka viņiem šie notikumi neko daudz nenozīmē, stāsta LTV korespondente Viktorija Terentjeva.
“Karš pie mājas durvīm!” tā izjūtas pēc piektdienas teroraktiem raksturo Parīzē dzīvojošā dziedātāja Marija Naumova. “Karš jau ir atnācis līdz šejienei, atnācis tik tuvu, ka tuvāk negribas, lai atnāk”.
“Galvenais, par ko mēs varam domāt - pirmām kārtām lūgt Dievu par tiem cilvēkiem, kas tagad ir ļoti smagā stāvoklī, jo kādi 90 cilvēki tagad ir ļoti smagā stāvoklī. Un te ir rindas, lai nodotu asinis Parīzē. Es domāju, ka mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu sirdīs pieaug atriebības sajūta. Es nevaru teikt, vai es jūtos droši. Dotajā brīdī Latvijā varbūt ir krietni drošāk par daudzām vietām pasaulē. Tas liek aizdomāties. Diemžēl lielas pilsētas nekur nav drošas šodien,” ar pārdzīvoto dalījās dziedātāja.
Tikmēr cita parīziete no Latvijas – Dane – atradās bārā vien dažu simtu metru attālumā no asinspirts.
“Es biju kopā ar draugiem, bija piektdienas vakars, es biju iznākusi no darba un gribēju vēl satikt draugus. No sākuma parādījās informācija sociālajos tīklos, cilvēki ļoti ātri to uzzināja. Tieši tad, kad es ierados tajā bārā, tad tieši saņēmu pirmās ziņas no draugiem, visi zināja, ka notikusi pirmā apšaude 10. rajonā,” stāstīja Dane.
“Mēs sēdējām sākumā ārā terasē, tad sākās cilvēku pūļi, sākās skriešana, cilvēki, kas teica – skrieniet, bēdziet, glābieties! Sākās tāda viegla panika, visi saskrēja iekšā bārā, slēpās tualetēs, gaiteņos. Tad mēs sapratām, ka tā bija tāda pirmā trauksme. Tad visi iznāca ārā, un tad sākās otrā trauksme – bārs tika aizslēgts, kāds pēkšņi teica, ka tuvojas sīrieši ar kalašņikoviem, visi gulieties uz zemes,” notikumus atceras Dane.
“Tas laiks nebija ilgs, kāda pusotra minūte, bet šķita daudz garāka. [..] Tad kāds sāka klauvēt pie mūsu bāra durvīm, bet beigās par laimi izrādījās, ka tie nebija uzbrucēji, bet tie bija armijas vīri, viņi teica, ka visiem ir jādodas projām, norādīja vienu vienīgu virzienu, un tad visi cilvēki ļoti ātri devās tajā virzienā. Ir tāda neziņa, neliels apjukums, bet pēc tam es domāju, ka ir jābeidz baidīties, jo ir neiespējami dzīvot visu laiku bailēs un ir jāturpina dzīvot, kā mēs dzīvojām līdz šim,” saka Dane.
