Vardarbīgi protesti ar vismaz 11 bojāgājušiem pārņēmuši Čīles galvaspilsētu Santjago. Protestus aizsāka relatīvi neliels palielinājums metro biļešu cenai, bet ātri vien tas pārauga vispārējā neapmierinātībā. Lai gan Čīle ir viena no bagātākajām Dienvidamerikas valstīm, daudzi iedzīvotāji jūt, ka par spīti stabilās ekonomiskās izaugsmes skaitļiem viņu pašu ekonomiskā situācija pasliktinās.
Protesti pārauguši grautiņos, vardarbībā un marodierismā, bet varasiestādes atbildējušas ar stingru roku – ārkārtas stāvokli, komandantstundu un armiju ielās. Šāds solis sperts pirmo reizi kopš Augusto Pinočeta diktatūras gāšanas. Konservatīvais valsts prezidents Sebastians Pinjera uzsvēris, ka pašlaik atrodas karastāvoklī ar spēcīgu ienaidnieku, kurš gatavs uz visu, neprecizējot, par kuru ienaidnieku ir runa.
Taču tie varētu būt kreisie spēki, kuri ir pie varas tādās Latīņamerikas zemēs kā Bolīvija. Tiesa, arī tur pēdējā laikā nav izticis bez protestiem un grautiņiem. Tie sarīkoti pēc kārtējās sociālistiskā prezidenta Evo Moralesa uzvaras vēlēšanās.
Viņa pretinieki ir saniknoti par valsts sociālistisko kursu, bažījoties, ka tas novedīs pie valsts ekonomiskā sabrukuma - līdzīgi kā tas noticis Venecuēlā. Tomēr īpaši nabadzīgāko iedzīvotāju vidū 14 gadus valdījušais Moraless ir populārs.
Līdzīga situācija ir arī ekonomisko krahu piedzīvojušajā sociālistiskajā Venecuēlā. Tur jaunāko dusmu vilni izraisījusi opozīcijas aktīvista nošaušana. Tikmēr veikalos joprojām redzams absolūts pārtikas produktu deficīts, bet pie degvielas uzpildes stacijām barters.
Jaunākās bažas skar ūdens katastrofālo kvalitāti, bet prezidents Nikolass Maduro notiekošajā turpina vainot ASV sankcijas.
Ja ir kāds ieguvējs no notiekošā Venecuēlā, tad tā varētu būt Krievija.
Pastiprinās runas, ka Krievijas naftas gigants “Rosņeftj” grasās pārņemt kontroli pār bankrotējošo Venecuēlas valsts naftas uzņēmumu. Tas bija lielākais naftas ieguvējs valstī, kurai ir lielākās pierādāmās naftas rezerves pasaulē, apsteidzot pat Saūda Arābiju un pašu Krieviju.
