Uģis Lībietis: Es, protams, gribētu jautāt par pēdējā laika attiecībām starp Poliju un ES. Abu pušu starpā ir ļoti daudz jūtīgu jautājumu un diskusiju. Tāpēc man ir jautājums – kāpēc tā notiek un kāpēc tieši tagad?
Pāvels Jablonskis: Atbilde vienlaikus ir vienkārša un ļoti sarežģīta. Vienkāršā atbilde ir tāda, ka pašlaik daudzi ES politiķi, politisku motīvu vadīti, izmanto juridiskus argumentus un dažādus instrumentus pret galvenokārt konservatīvi noskaņotām valdībām. Tās ir Ungārijas un Polijas valdības un pēdējā laikā izskan mājieni par to, ka nākamā varētu būt Slovēnija.
Ja mēs runājam par daudz sarežģītāko atbildi, tā ir šāda: ES ir starptautiska organizācija, kas pēdējos 30, 40 gadus vai pat ilgāk ir dažādos veidos mēģinājusi paplašināt savu kompetenci ārpus tām robežām, kas ir noteiktas Eiropas Līgumos. Īpaši satraucoši ir tas, ka pēdējā laikā tas notiek ar ES Tiesas spriedumu palīdzību. Šie spriedumu izteikti pārkāpj tās stingri novilktās līnijas, kuras atrodamas Eiropas līgumos. Ir jābūt kaut kādam brīdim, kad tas beigsies. Pretējā gadījumā ES pārtrauks būt starptautiska organizācija, kļūstot par centralizētu supervalsti. Tas gan ir iespējams tikai tad, ja visas 27 dalībvalstis piekristu mainīt līgumus. To nav iespējams panākt pret ES augstākās varas – dalībvalstu – gribu.
Pēdējā laikā visvairāk ir apspriests Polijas Konstitucionālās tiesas lēmums par ES likumu pārākumu. Viedokļi ir atšķirīgi. Protams, es saprotu Polijas valdības vēlmi aizstāvēt savas nacionālās intereses. Taču man rodas jautājums – šie visi ir jautājumi par vērtībām, vienotiem principiem un vienotiem likumiem. Polijai pievienošanās ES un šo vērtību pieņemšana bija brīvprātīga. Kā tas nākas, ka tagad šī attieksme ir mainījusies?
Attieksme nav mainījusies pilnīgi nemaz! Un mēs tieši vēlamies, lai šie likumi tiktu ievēroti. Kad mēs pievienojāmies Lisabonas līgumam, mēs piekritām tām skaidrajām līnijām, kuras nosaka: visas tās kompetences, kuras nav nodotas ES institūcijām, paliek dalībvalstu pārziņā. Tiesības organizēt savu tieslietu struktūru vienmēr ir bijušas dalībvalstu pārziņā. Mēs esam situācijā, kurā mēs turpinām ievērot to, kas ir noteikts līgumos. Mēs pilnībā atzīstam ES likumu pārākumu pār nacionālajiem likumiem noteiktajās sfērās. Un šis gadījums nav nekas jauns. Pēc tam, kad mēs kopā ar Latviju pievienojāmies ES 2004. gadā, jau 2005. gadā mums bija līdzīga lieta Konstitucionālajā tiesā, kurā tika atzīts šis pārākuma princips, vienlaicīgi atzīstot, ka Eiropas likumi nav augstāki par konstitūciju. Šādi spriedumi ir bijuši arī Vācijā, Itālijā, Spānijā, Čehijā, Rumānijā un Lietuvā.
Dalībvalstīm ir tiesības kontrolēt, ko dara ES institūcijas, jo pretējā gadījumā mēs nebūsim vis neatkarīgas un vienlīdzīgas dalībvalstis, bet gan daļa no superlielvalsts.
Pēdējā laikā daudzi komentētāji norāda, ka patiesībā visi strīdi ir par pašu jūtīgāko jautājumu – naudu un finansējumu no Eiropas Atveseļošanas fonda. Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis jau ir visai tēlaini izteicies, ka ES tur ieroci pie Polijas galvas, cenšoties to šantažēt. Ja es pareizi saprotu, tad Polija iebilst pret rosinājumu sasaistīt Atveseļošanas fonda līdzekļu piešķiršanu ar tiesiskuma situāciju dalībvalstī. Kāpēc, jūsuprāt, šis naudas jautājums tagad ir tik aktuāls?
Pirmkārt, mums nav iebildumu pret tiesiskumu un mēs vēlamies, lai tas tiktu ieviests Eiropas līmenī. Ja ir Eiropas Komisijas regulējums, ka pēc visu prasību ievērošanas divu mēnešu laikā ir jāpieņem nacionālais atveseļošanas plāns, tad šie termiņi ir jāievēro. Mēs šos priekšnoteikumus esam izpildījuši. Tagad daži politiķi uzsver, ka nesāks fondu naudas piešķiršanu, kamēr mēs neatzīsim ES likumu pārākumu. Tam nav likumīga pamata! Ne līgumos, ne finanšu noteikumos! Un kur šeit ir tiesiskums? Mēs vēlamies, lai noteikumi tiktu ievēroti. Ir ļoti stingri finanšu noteikumi, kā izkontrolēt, vai budžets tiek tērēts efektīvi, lai kontrolētu pretkrāpšanas mehānismus un tā tālāk. Polija šajos rādītājos ir uzrādījusi ļoti labus rezultātus, kas ir augstāki par ES vidējiem. Tāpēc budžeta lietās mums nav jābaidās. Bet mēs redzam, ka ES izmanto šos instrumentus un ietekmes sviras, pat ja tas nav juridiski attaisnojams. Kur šeit ir tiesiskums pašā Briselē? Mums ES pašlaik priekšā stāv nepieredzēti daudz krīžu – pandēmija, draudi enerģijas drošībai, migrācijas draudi uz austrumu robežas. Mums vajadzētu koncentrēties uz šīm lietām, nevis radīt šķelšanos starp dalībvalstīm.
Es gribētu turpināt tieši ar vienu no šīm jūsu minētajām krīzēm – ar situāciju uz Polijas un Baltkrievijas robežas. Polija ir apņēmusies šeit būvēt aizsargsienu. ES par to ir atšķirīgi viedokļi – Eiropas Komisijas prezidente ir paziņojusi, ka naudu šādām sienām un žogiem nepiešķirs, Eiropas Parlamentā šādam finansējums atbalsts it kā esot. Kā, jūsuprāt, šī situācija beigsies, un kāda ir Polijas nostāja?
Situācija ir ļoti nopietna, un Latvija to ļoti labi zina, jo mēs ar šiem draudiem saskaramies vienlīdz lielā apjomā. Mūsu kā ES dalībvalstu pienākums ir aizsargāt ES un Šengenas zonas robežu. Un mums šis pienākums ir jāpilda. Mēs to darām savu un visu Eiropas pilsoņu interesēs, jo vairums šo migrantu nedodas uz Rīgu, Varšavu vai Viļņu, bet gan uz Berlīni, Parīzi vai Londonu. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja ES iesaistītos vairāk. Vai mēs vēlamies padarīt Eiropu drošāku? Vai mēs esam gatavi izmantot visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu kopīgi drošībā kā bloks? Tas ir ļoti svarīgi un Polija to pilnīgi noteikti darīs.
Vienlaikus mēs redzam arī solidaritāti no citām dalībvalstīm, taču būtu nepieciešama arī skaidrāka iesaiste par kopīgu reaģēšanu.
Otra krīze, ar kuru mēs visi saskaramies, ir enerģijas krīze. Netrūkst politiķu un arī komentētāju, kuri uzskata, ka krīzi varētu pārvarēt, ja ļautu Putina kungam atvērt lielo krānu un ļaut dabasgāzei plūst uz Eiropu caur jaunuzbūvētajiem gāzesvadiem. Polija ir bijusi viena no aktīvākajām "Nord Stream 2" gāzesvada pretiniecēm, un arī tagad tā palīdz piegādāt gāzi Moldovai, kura pirmā izjuta pieaugošās Krievijas gāzes cenas. Kā jūs skatāties uz šo krīzi un uz piedāvājumu ES organizēt vienotus dabasgāzes iepirkumus?
Krievija pašlaik mēģina izmantot savu dominējošo stāvokli un faktiski monopolu uz gāzes piegādi. Krievija faktiski mākslīgi rada šo gāzes iztrūkumu, lai veicinātu cenu kāpumu un dotu iemeslu ES institūcijām rīkoties ātrāk un sertificēt "Nord Stream 2". Šāda paātrināta sertifikācija novestu pie tā, ka Moldovas scenārijs, kur gāzes piegādes faktiski gandrīz ir apturētas, daudz lielākā apjomā atkārtotos arī Ukrainā. Tas vēl vairāk destabilizētu Centrāleiropu, jo Krievijai tad būtu acīmredzama ietekmes sviras pār Kijevas valdību un līdzekļi, kā panākt Putina kungam vēlamu politisku lēmumu pieņemšanu. Tas tikai pierādītu, ka viņa taktika visu laiku ir bijusi pareiza. Putins uz lietām skatās ilgtermiņā, un viņš saprot, ka ar šādām hibrīdkara metodēm ir iespējams ietekmēt valdības, kas viņam nevēlas pakļauties.
Protams, mēs darām visu, lai atbalstītu Moldovas valdību un darīsim visu, lai atbalstītu arī Ukrainu. Taču mums ir jāizmanto ES rīcībā esošie gāzes direktīvas un uzraudzības instrumenti, lai būtu droši, ka šis investīciju projekts nodara pēc iespējas mazāku kaitējumu Eiropas pilsoņiem. Pretējā gadījumā tas kļūs par vēl vienu Putina īstenotās karadarbības instrumentu. Polija šajā ziņā var justies nedaudz drošāka, jo mēs esam pamatīgi diversificējuši energoresursu piegādes. Bet, ja mūsu kaimiņi, īpaši Ukraina un Moldova, tiek destabilizēti vēl vairāk, tie būs nopietni draudi visas Eiropas drošībai.
