Kurš būs Zviedrijas nākamais premjers? Saruna ar politologu Nikolasu Eilotu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Zviedrijā ir sācies jaunā valdības vadītāja meklēšanas process. Kā zināms, premjers Stafans Levēns 22. augustā negaidīti paziņoja, ka viņš novembrī plāno atkāpties no partijas un valdības vadītāja krēsla. Viņa lēmums paiet malā un dot citam politiķim iespēju parādīt sevi pirms nākamgad gaidāmajām vēlēšanām pat daudziem viņa Sociāldemokrātiskās partijas biedriem kļuva par pārsteigumu. Arī jaunā līdera atlases process ir visnotaļ noslēpumains.

Kurš būs Zviedrijas nākamais premjers? Saruna ar politologu Nikolasu Eilotu
00:00 / 07:26
Lejuplādēt

Lai apspriestu šo notikumu pavērsienu, Latvijas Radio uz sarunu aicināja Stokholmā esošās Sēdertērnas Universitātes pasniedzēju Nikolasu Eilotu.

Artjoms Konohovs: Zviedrijas premjera Stefana Levēna paziņojums par gaidāmo atkāpšanos no amata daudziem kļuva par pārsteigumu. Vai arī jūs bijāt pārsteigts? Un kādēļ, jūsuprāt, viņš ir pieņēmis šo lēmumu?

Nikolass Eilots: Tas bija pārsteigums, kaut gan tā tam nebija jābūt. Es jau ilgāku laiku esmu jutis, ka viņš izvēlēsies šo vasaru, lai atkāptos. Viņš ir izcīnījis divas priekšvēlēšanu cīņas, ir bijis premjers septiņus gadus, ir vadījis savu partiju desmit gadus… Šis amats daudz ko prasa. Man jau labu laiku šķita, ka šis būtu piemērots brīdis, lai nodotu premjera krēslu un partijas vadības grožus kādam citam.

Bet… Vasaras sākumā Zviedrijā izcēlās milzīga politiskā krīze. Tas parādīja, cik nestabila ir šī koalīcija, cik ļoti spēcīgi to var ietekmēt iekšējās cīņas starp partijām, kas ir tās sastāvā. Tas lika viņam atkāpties, un pagāja zināms laiks, kamēr partijas spēja rast jaunu vienošanos. Tādēļ visi, mani ieskaitot, bija nosprieduši, ka tik sarežģītos apstākļos, it sevišķi ņemot vērā, ka nav nekādas pārliecības, ka rudenī parlaments apstiprinās valsts budžetu, viņš paliks amatā ilgāk. Tomēr viņš tik un tā nolēma izvēlēties šo brīdi. Tādēļ laikam man tomēr vajadzēja palikt pie savas sākotnējās prognozes.

Jā, tas ir diezgan rūpīgi aprēķināts gājiens, kas dod laiku jaunajam partijas vadītājam sevi parādīt vēlētājiem. Bet tomēr tas bija pārsteigums arī man, jo Levēns tik tikko bija no jauna apstiprināts premjera amatā. Tādēļ, no malas raugoties, šī atkāpšanās varētu šķist kā vājuma vai nestabilitātes pazīme. Kurš, jūsuprāt, būs viņa pēctecis?

To ir grūti pateikt. Ir tikai skaidrs, ka nākamais premjers, visticamāk, būs tas pats cilvēks, kas turpmāk vadīs sociāldemokrātu partiju. Tā kā Levēna partija būs tā, kas noteiks, kurš būs nākamais valdības vadītājs. Līdz ar to izvēle ir starp vadošajām figūrām sociāldemokrātu partijā.

Pašlaik, šajā agrīnajā stadijā, vispopulārākā kandidatūra ir finanšu ministre Magdalēna Andešsone. Viņai piemīt daudzas īpašības, ko, manuprāt, vēlas redzēt viņas partija.

Viņa ir pieredzējusi politiķe, viņa ir septiņus gadus bijusi nozīmīgā valdības amatā. Viņai arī ļoti palīdz, ka viņa ir sieviete, jo sociāldemokrātiem ir īpaši liels kauns, ka Zviedrijā sieviete līdz šim nekad nav vadījusi valdību. Tādēļ šis būtu labs brīdis, lai to labotu. Tā kā viņa ir favorīte.

Bet… jums ir jāatceras, ka Zviedrijas sociāldemokrātiem ir ļoti fascinējoša un īpatnēja vadītāju izvēles sistēma. To nedaudz var salīdzināt ar to, kā Vatikānā tiek izvēlēts jauns pāvests. Ap šo procesu ir ārkārtīgi daudz noslēpumainības, ārkārtīgi daudz diskusiju un sarunu. To rezultātā neliela partijas komiteja izvirza kandidātu, un tad partijas kongress to apstiprina.

Daļa no šī procesa ir tas, ka neviens no potenciālajiem kandidātiem uz partijas vadītāja krēslu par to publiski nestāsta. Neviens nesaka: jā, es gribu vadīt partiju un, lūk, ir mana darba programma. Šajā partijā ir pieņemts, ka kandidātiem ir jāsēž un jāgaida, kad partija viņus pasauks. Viņi nemēģina paši izvirzīties priekšplānā. Viņi gaida, kad partija viņus pasauks. Līdz ar to nav nekādas priekšvēlēšanu kampaņas vai kaut kā tamlīdzīga. Tas nedaudz apgrūtina iespēju pareģot, kurš būs nākamais vadītājs. Bet es domāju, ka vairums šobrīd liek likmes uz finanšu ministri Andešsoni.

Jā, arī es esmu pamanījis, ka sociāldemokrātu partijas biedri īpaši nevēlās par to runāt. Esmu mēģinājis uzaicināt uz interviju Eiropas Parlamenta deputāti no šīs partijas Helēnu Fritzonu, bet viņa atteica savas partijas pozīcijas dēļ. Tā ka te tiešām ir vērojama zināma noslēpumainība.

Jā, tas ir ļoti fascinējoši. Eiropā nav daudz partiju, kas izvēlētos savu vadītāju tik ļoti slepeni un tik disciplinēti. Viens no iemesliem, kādēļ pastāv šāda tradīcija, ir, ka pirmajā vietā vienmēr tiek liktas partijas intereses. Kāds var būt labs, talantīgs un ambiciozs politiķis, 

bet šīm personīgajām ambīcijām ir jāpaliek otrajā plānā, jo pirmajā vietā ir partijas intereses. Šis princips ir ļoti spēcīgi nostiprinājies šīs organizācijas iekšējā kultūrā.

Cik spēcīgi šobrīd ir sociāldemokrāti Zviedrijā? Jo viens ir izvēlēties jaunu partijas vadītāju, kurš, visticamāk, kļūs par premjeru līdz nākamgad gaidāmajām vēlēšanām, bet otrs ir tas, kas notiks pēc tam. Mēs jau esam redzējuši, cik grūti bija izveidot pašreizējo valdību. Kāda būtu jūsu prognoze? Vai sociāldemokrāti varētu palikt pie varas pēc nākamajām vēlēšanām?

Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Ja runājam par sociāldemokrātu pozīcijām, tad te viss ir atkarīgs no tā, ar ko jūs salīdzināt. Ja jūs salīdzināt pašreizējos sociāldemokrātu vēlēšanu rezultātus un viņu reitingus ar to, kā viņiem ir gājis savulaik, tad viss izskatās graujoši. Levēna vadībā šī partija guva dažus no vissliktākajiem rezultātiem tās pastāvēšanas vēsturē.

Bet, ja jūs salīdzināsiet Zviedrijas sociāldemokrātus ar Francijas sociāldemokrātiem vai ar Lielbritānijas Leiboristu partiju, vai arī ar Vācijas sociāldemokrātiem vai Nīderlandes sociāldemokrātiem, tad redzēsiet, ka viss nemaz nav tik slikti. Partija nav sagruvusi.

Ja runājām par nākamajām vēlēšanām, tad man ir jāsaka, ka Zviedrijas politikā pašlaik pastāv ļoti smalks spēku līdzsvars. Kādu brīdi partiju sistēmā valdīja nestabilitāte, jo bija pazudusi vecā, paredzamā, stabilā kārtība. Tajā bija daudz partiju, bet dažas no tām bija vairāk pa kreisi un citas vairāk pa labi, līdz ar ko faktiski tā bija gandrīz vai divu partiju sistēma. Vēlētāji varēja balsot par daudzām partijām, bet viņi zināja, pie kura bloka tās pieder – pie kreisā vai pie labējā. Tas pēdējos gados bija ļoti nestabili. Tomēr, iespējams, ka tagad mēs atkal tuvojamies vecajam modelim. Ja tas tā patiešām būs, tad spēku samērs starp jauno kreiso bloku un jauno labējo bloku būs ļoti, ļoti līdzīgs. Tādēļ daudz kas būs atkarīgs no tā, kā turpmākā gada laikā attīstīsies politika, kāda būs priekšvēlēšanu kampaņa. Vēlēšanas var notikt arī agrāk nekā nākamā gada septembrī. Spēku samērs ir ļoti līdzīgs.

Atgriežoties pie pašreizējā premjera… Kā jūs raksturotu viņa politisko mantojumu? Kāds viņš ir kā politiķis un valdības vadītājs? No malas raugoties, viņš bieži tiek raksturots kā izcils kompromisu meistars, kurš spēj rast risinājumu pat vissarežģītākajās situācijās. Daži viņu dēvē pat par burvju mākslinieku. Kā jūs vērtējat viņa paveikto?

Es domāju, ka mums ir jāatgriežas pie mūsu sarunas sākuma, lai jūs varētu saprast viņa lomu Zviedrijas politikā. Kad Levēns 2012. gadā pārņēma varu savā partijā, tā atradās ļoti skumjā situācijā. Tā nesen bija zaudējusi otrās vēlēšanas pēc kārtas, jaunais partijas vadītājs, kas bija nozīmēts tikai pirms 10 mēnešiem, izrādījās šim amatam nepiemērots, partija bija nožēlojamā stāvoklī.

Partijas elite toreiz pārliecināja sevi, ka viņiem ir nepieciešams ļoti neitrāls cilvēks. Tāds, kurš nevienu nesarūgtinātu, nevienu neatbaidītu ideoloģisko apsvērumu dēļ – samierinātājs. Levēns kļuva par šo personu. Pirms tam viņš nekad netika ievēlēts nevienā politiskā amatā, viņš bija cilvēks no malas, arodbiedrības vadītājs. Viņu pārliecināja iesaistīties. Tādēļ, manuprāt, viņš izjuta lielu pienākuma apziņu partijas un leiboristu kustības priekšā. Šo ir svarīgi zināt, lai būtu iespējams saprast, kas notika tālāk.

Viņš ir kā pagaidu vadītājs, kurš aizkavējās savā amatā.

Ja jūs prasītu man vai jebkuram citam, kāda ir viņa politiskā vīzija, ko viņš vēlas sasniegt politikā, tad uz to ir gandrīz neiespējami atbildēt. Manuprāt, viņam vienkārši nav nekādas vīzijas.

Viņš labi māk vest sarunas, labi māk kaulēties un rast kompromisus. Kaut arī vismaz pēdējo pāris gadu laikā viņa panāktie kompromisi bija mērķēti, lai sabalansētu citu partiju intereses. Varētu šķist, ka viņa partijai, sociāldemokrātiem, kas ir lielākā koalīcijā, nav nekādu savu prioritāšu. Viņi tikai nodarbojās ar kompromisu meklēšanu starp krietni mazākām partijām.

Partijā valda intelektuāla un ideoloģiska stagnācija. Tās politiskā darba kārtība ir ārkārtīgi tukša. No vēsturiskā viedokļa – tas ir patiesi apbrīnojami.

Tādēļ rezumējot varētu teikt, ka viņš ir solīds, izsvērts samierinātājs. Tas ir viņa vadības stils. Bet, ja skatāmies uz idejām, politiskām iniciatīvām vai reformām, tad redzam, ka pēdējos gados nav noticis itin nekas! Zviedrijā šobrīd ir sakrājušies vairāki nopietni politiskie izaicinājumi, kuri pēdējos gados vispār netika risināti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti