Komisijas Prezidentu izvirza Eiropadome – tātad vispirms jāspēj vienoties dalībvalstu vadītājiem, un pēc tam viņu izvēlei vēl vajadzīgs Eiroparlamenta vairākuma atbalsts. Pašlaik līdz tam vēl tālu.
Galvenie pretendenti uz šo amatu ir parlamenta trīs lielāko partiju grupu vadošie kandidāti jeb "spitzenkandidāti" -
vācietis Manfrēds Vēbers no Tautas partiju grupas, nīderlandietis Franss Timmermanss no sociāldemokrātiem un dāniete Margrēte Vestagere no liberāļiem, kas tagad pārdēvēta par “Renew Europe” grupu.
Vēbera izredzes aptumšo viņa pieredzes trūkums vadošā amatā, un tas, ka viņš nepatīk Francijas prezidentam Emanuelam Makronam.
"Visi zina, ka lielākā pretruna ir starp Franciju un Vāciju. Tā kā vienošanās uz šo brīdi nav panākta – kļūst iespējams viss," saka domnīcas “Egmont Institute” pētnieks Bendžamins Bodsons.
Savukārt Timmermansa izredzes apēno viņa asā iestāšanās par tiesiskumu un konflikti ar Poliju un Ungāriju, esot EK pirmā viceprezidenta amatā. No šīs trijotnes Vestagarei, šķiet, lielākās izredzes, taču viņas politiskā grupa ir tikai trešā lielākā.
Tāpēc parādās arī citi – iespējamie kompromisa kandidāti.
Francijas prezidents Emanuels Makrons teicis – ka atbalstītu šajā amatā pašreizējo Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kas, visticamāk, šogad no kancleres amata varētu atkāpties.
Daudzi Merkeli labprāt redzētu Eiropadomes vadītājas amatā. Viņa pati gan noliegusi vēlmi strādāt Briselē.
Kā kompromisa kandidāts tiek minēts "Brexit" sarunu vadītājs francūzis Mišels Barnjē, taču pēdējās dienās arvien retāk. Diplomāti min, ka uz Komisijas prezidenta amatu varētu tikt nominēts kāds no esošajiem premjeriem – nīderlandietis Marks Rutte vai īrs Leo Varadkars. Taču jo ilgāk ievelkas sarunas, jo lielāka iespēja, ka šis amats tiek vēl kādam citam.
"Ja ir Komisija, ko vadītu Vestagere, vai Barnjē, vai Vēbers - tad nākamajos piecos gados viss Komisijas darbs būtu ļoti, ļoti atšķirīgs. Iespējams, ka nākamās nedēļas beigās mums vēl nebūs vārds zināms – taču visi valstu un valdību vadītāji Eiropadomē zina, kas vienošanās ir jāpanāk laicīgi," norāda Bodsons.
Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka ir vēl vismaz trīs amati, par kuriem jāvienojas – Parlamenta prezidents, pašas Eiropadomes prezidents un augstā pārstāve ārlietās. Piektais amats - ECB prezidents, šķiet, uz brīdi tiek atlikts malā. Un vienojoties par amatiem, jāievēro ne tikai partiju piederība, bet jāatrod dzimumu līdzsvars. Makrons izteicies, ka amatos vajadzētu būt divām sievietēm. Tāpat arī jāievēro līdzsvars starp mazajām un lielajām valstīm, austrumiem - rietumiem un dienvidiem - ziemeļiem.
Ekspertu viedoklis atšķiras, vai parlaments būtu gatavs atbalstīt tādu Komisijas prezidentu, kurš nav bijis vadošais kandidāts, un tādējādi piekāpties Eiropadomei – dalībvalstīm.
"Tas, ko šeit redzam, ir pozitīvi. Faktiski Eiroparlamenta svarīgums pēdējos piecos gados ir pieaudzis, un tas grib vēl vairāk palielināt savu ietekmi Eiropas politikā, un Eiropadome tam turas pretī. Manuprāt, tā ir ļoti normāla cīņa par varu, cīņa par to – kurš tad noteiks dienas kārtību. Tas ir pozitīva tendence, jo demokrātijās ir veselīgi, ka dažādas institūcijas cīnās par attīstības virzienu," uzsver domnīcas "Bruegel" vadītājs Guntrams Volfs.
Taču pagaidām šī cīkstēšanās liecina, tādas vadības komandas atrašana – kurā būtu divas sievietes, kāds no Austrumeiropas, kāds no Dienvideiropas, pa vienam no lielajām partijām – nebūs viegls uzdevums. Parlamenta novilktā sarkanā līnija - uzstāšana uz "Spitzenkandidātiem" - var būt grūti pārvarama. Lai gan ne Vācija, ne Francija nevar uzspiest savu gribu, nav iedomājams, ka Komisiju varētu vadīt kāds, kuru kāda no abām lielvalstīm negrib.