Mierīga, līdzsvarota vadība un stratēģiska skaidrība – tā daudzi raksturo Vācijas kancleres Angelas Merkeles valdības stilu Covid-19 krīzes laikā. Vāciju tā ir skārusi pamatīgi, bet šādām situācijām neierasti cēlusi arī Merkeles pārstāvētās valdošās partijas popularitāti.
Daudzi atceras Merkeles pēdējā laika uzrunas un arī emocionālo atvainošanos sabiedrībai par to, ka vēl ir jāpaciešas ar ierobežojumiem. “Ja zinātnieku aprindas mūs lūdz krasi samazināt kontaktus, pirms tiekamies ar vecmāmiņu, vectēvu vai vecākiem cilvēkiem vispār, mums tomēr vajadzētu pārdomāt, vai skolas brīvdienām nesākties jau 16. decembrī,” sacīja Merkele.
Tieši tagad kristīgie demokrāti varētu vēlēties, lai Merkele tomēr paliek un lai tieši viņa atgriežas pie partijas vadības stūres, turpinot būt valdībā. Taču Merkele, ar godu pavadīta no līderes tribīnes, savu lēmumu pēc 16 gadiem aiziet no kancleres amata un vairs nekandidēt nemainīs.
Īsi pēc Merkeles vēsturiskā paziņojuma par karjeras izbeigšanu viņas vietā partijas galvgalī nonāca līdzšinējā partijas ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karrenbauere, kura baudīja arī pašas Merkeles īpašu atbalstu. Taču Krampa-Karrenbauere drīz vien bija spiesta atkāpties pēc daudzām sakāvēm reģionālajās vēlēšanās, atzīstot, ka nespēj noturēt partijas līderību iepretim citiem politiskajiem, īpaši radikālajiem spēkiem.
“Jau pirms vēlēšanām Hamburgā uz jautājumu, kas jums nāk prātā par Kristīgajiem demokrātiem, atkal un atkal tika minēta līderība. Un tieši tas ir tas, kas mani pamudināja paziņot, ka es vairs neesmu pieejama iespējamai kanclera kandidatūrai,” sacīja Krampa-Karrenbauere.
Viņa joprojām formāli ir amatā, bet jau drīz to atdos nākamajam.
Patlaban vislielākajā uzmanības centrā ir trīs oficiālie kandidāti.
Pirmais – turīgais advokāts un politiķis Frīdrihs Mercs, kurš tiek dēvēts par kaislīgu labā spārna atbalstītāju, gribētu redzēt no Briseles attālinātāku Vācijas dzīvi. Viņš ir kritizējis Merkeles liberālo imigrācijas politiku un atbalstu Eiropas Savienības ekonomikas atlabšanas fondam Covid-19 pandēmijas laikā.
Pārējie divi kandidāti ir Merkelei draudzīgāki: Ziemeļreinas-Vestfālenes premjerministrs Armīns Lašets un Bundestāga Ārlietu komitejas vadītājs Norberts Rotgens. Abi ir centriski orientēti un pēc vēlēšanām turpinātu koalīciju ar “zaļajiem”.
Taču cīņā ir parādījies vēl ceturtais personāžs – veselības ministrs Jenss Špāns, kurš Covid-19 pandēmijas laikā ir guvis lielu sabiedrības atbalstu un tiek minēts kā viens no reālākajiem kandidātiem. Viņš gan pats to pagaidām noliedz.
Partijas kongress norisināsies jau sestdien, 16. janvārī, un ar aizturētu elpu tam līdzi sekos arī visur Eiropā. Mediju virsraksti pēdējās dienās vaicā, vai Eiropa ir gatava Vācijai bez Merkeles, kura līdz šim nenoliedzami ir bijis spēcīgs enkurs gan politiskās, gan ekonomiskās krīzēs, nav ļāvusi Eiropu pazemot Donalda Trampa politikai un arī rūpējusies, lai Lielbritānija aiziet no Eiropas Savienības bez haosa, proti, ar skaidru tālāko attiecību vienošanos.
