Kurdu pašnoteikšanās jautājums – galvenais faktors Sīrijas pilsoņu kara attīstībā?

2018. gadā Turcijas vārds medijos izskan arvien biežāk gan saistībā ar Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana autoritāro valsts pārvaldes stilu un Turcijas ekonomiskajām problēmām, gan Turcijas valdības sankcionēto vardarbību Sīrijā un saspīlētajām attiecībām ar ASV. Turcijai jau no Sīrijas pilsoņu kara sākuma ir bijusi svarīga loma konflikta attīstībā, taču kopš 2016. gada tiešas militārās iesaistes ir pamats uzskatīt, ka šobrīd Turcija lielā mērā diktē konflikta norisi un kavē pamiera ieviešanu Sīrijā. Šīs Turcijas politikas pamatā ir jebkādas kurdu pašnoteikšanās novēršana Tuvajos Austrumos.

Īsumā:

  • Turcijas valdības represīvā politika kurdu jautājumā un neieinteresētība miermīlīga risinājuma panākšanā konfliktā ar PKK būtiski iespaido valsts reģionālo politiku.

  • Sīrijas valdības atbalsts Sīrijas kurdu grupējumiem sekmē saspīlējumu attiecībās ar Turciju, kā arī atļauj kurdiem nostiprināt to de facto autonomiju Sīrijas ziemeļu teritorijā, kas robežojas ar Turciju.

  • Turcijas valdība kurdu iespējamu pašnoteikšanos uzskata par nacionālās drošības galveno apdraudējumu un jau kopš Sīrijas pilsoņu kara sākuma pakārto valsts ārpolitiku kurdu autonomijas novēršanai.

  • Turcija ir viens no galvenajiem spēlētājiem Sīrijas pilsoņu kara miera procesā, un tās aktivitātes Sīrijas ziemeļu reģionos Afrinā un Idlibā var būt izšķirošas konflikta attīstībā.

Par "Status Quo" un autoru

Lora Egle ir  LSM.lv un politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autore.

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Kurdu jautājums Turcijā

Kurdu jautājums ir Turcijas prioritāte kā iekšpolitikā, tā reģionālajā politikā jau desmitgadēm ilgi, un tas ir galvenais ietekmējošais faktors Turcijas ārpolitikā Sīrijas konfliktā. Turcijas politiku kurdu jautājumā kopš Turcijas Republikas dibināšanas laika raksturo vardarbīgas un represīvas metodes, kā arī maza interese par miermīlīga un demokrātiska risinājuma panākšanu. Turcijas politikas pamatā ir valsts 1924. gada konstitūcija un tās dibinātāja Mustafas Kemala Ataturka (Atatürk) idejas par vienotu turku nāciju, kas izslēdz citu etnisko grupu esamību Turcijā.

Ataturka īstenotā politika sekmēja turku nacionālisma uzplaukumu, kura dēļ kurdi tiek uztverti kā nacionālās drošības un valsts vienotības drauds.

Turcijas valdība kurdu asimilācijai konstanti izmantoja represijas, kas veicināja pretēju efektu, sekmējot pretestību un radot apziņu, ka kurdi ir atšķirīgi. Represīvā politika un demokrātiska risinājuma trūkums neļauj rast risinājumu jau vairāk nekā 30 gadus ilgstošajam konfliktam starp Kurdistānas Strādnieku partiju (Partiya Karkerên Kurdistanê, saīs. PKK) un Turcijas militārajiem spēkiem. Turku un kurdu attiecības ietekmē arī valsts īstenoto ārpolitiku Tuvo Austrumu reģionā.

Par PKK

PKK – militāri politiska kurdu organizācija Turcijā un Irākā, kuru Turcija un Rietumvalstis uzskata par teroristisku. PKK 1970. gadu beigās izveidoja radikāli kurdu studenti Turcijā ar mērķi pārtraukt pret kurdiem īstenotās represijas un izveidot neatkarīgu Kurdistānu.

 

Turcijas un Sīrijas kaimiņattiecību pasliktināšanās

Turcija kā Sīrijas kaimiņvalsts konfliktā tika iesaistīta uzreiz pēc tā eskalācijas, uzņemot sīriešu bēgļus, nosodot Sīrijas valdības īstenoto vardarbību pret civiliedzīvotājiem un nosaucot to par nehumānu. Pēc vairākkārtējiem Turcijas aicinājumiem pārtraukt vardarbību pret civiliedzīvotājiem un Sīrijas valdības noraidošās attieksmes abu valstu attiecības pārtrūka. Turcija atļāva tās teritorijā tikties Sīrijas valdības opozīcijas spēku organizācijām un dibināt vienotu fronti cīņai pret Bašara al Asada režīmu. Turklāt

Turcija sniedza patvērumu Sīrijas opozīcijas organizācijai “Brīvo sīriešu armija” un deva tai iespēju veikt uzbrukumus Sīrijā no Turcijas teritorijas.

Turcijas iesaiste konfliktā arvien pieauga, valstij pievienojoties ASV, Eiropas Savienības valstīm un citiem sabiedrotajiem un ieviešot ekonomiskās sankcijas pret Sīrijas valdību un ieceļošanas aizliegumus dažādām Sīrijas amatpersonām.

Turcijas un Sīrijas attiecības kļuva vēl saspīlētākas, parādoties informācijai, ka Sīrija ir atsākusi atļaut PKK darboties tās teritorijā. Sīrijas un Turcijas attiecības PKK dēļ bijušas komplicētas arī iepriekš, jo Sīrijas vadība sniedza atbalstu un patvēruma PKK vadībai 1980. un 1990. gados, kā arī atļāva darboties Sīrijas kurdu grupējumam “Sīrijas demokrātiskā savienība” (Partiya Yekîtiya Demokrat‎, saīs. PYD), kas sadarbojas ar PKK. Sīrijas politika jau 2012. gadā ļāva kurdiem nostiprināt to pozīcijas Sīrijas ziemeļu reģionā gar Turcijas robežu, PKK un PYD piesaistot arvien jaunus kurdu karotājus. Būtībā Sīrijas valdības rīcība pievienoja kurdu jautājumu Sīrijas pilsoņu karā un mainīja Turcijas nacionālās drošības intereses konflikta kontekstā.

 

Kurdu pašnoteikšanās aspekts Sīrijas konfliktā

 

2013. gada novembrī kurdu grupējumi deklarēja, to kontrolētā Sīrijas reģiona, autonomiju un izveidoja reģionālo pārvaldi Ziemeļsīrijas Demokrātiskajai federācijai (Democratic Federation of Northern Syria), dēvētai arī par Rožavu (Rojava). 2014. gada janvārī arī federatīvie apgabali – Afrinas (Afrin), Džazīras (Jazira) un Eifratas (Euphrates, iepriekš Kobanî) reģioni – pasludināja autonomiju un pieņēma Ziemeļsīrijas Demokrātiskās federācijas konstitūciju.

Konstitūcijā tiek uzsvērts, ka autonomie reģioni ir Sīrijas daļa un ka Sīrija ir demokrātiska valsts, kas balstās uz tādiem principiem kā decentralizācija un plurālisms, un nākotnes modelis paredz federatīvu Sīrijas pārvaldi.

Turcijas reakcija uz de facto kurdu autonomijas pasludināšanu Sīrijas ziemeļos bija klusa, oficiāli paziņojumi nesekoja, tomēr 2014. gada sākumā Turcija arvien biežāk izdarīja militārus triecienus no savas teritorijas. 2014. gada vasarā teroristiskais grupējums “Daīš” bija izvērsis plašu vardarbīgu cīņu ar Sīrijas valdības un tās opozicionāru spēkiem, kā rezultātā konfliktā militāri iesaistījās ASV un tās sabiedroto koalīcija. ASV ar ekipējumu un apmācībām atbalstīja arī kurdu vienību cīņu pret “Daīš” Sīrijas ziemeļu reģionā, kā rezultātā strauji sāka pasliktināties arī Turcijas un ASV attiecības.

Pēc vairākuma zaudēšanas parlamenta vēlēšanās 2015. gada jūnijā, Taisnības un attīstības partijas (Adalet ve Kalkınma Partisi, saīs. AKP) līderis un Turcijas prezidents Erdogans paziņoja, ka kurdu valsts dibināšana Sīrijā nekad netiks pieļauta, un tika apsvērta militāra operācija, lai novērstu Sīrijas kurdu valsts dibināšanu.

Turcija apgalvoja, ka Sīrijas kurdi to pasludinātajās autonomijās veic etnisko tīrīšanu, tāpēc Turcija nekādā gadījumā neļaus veidot kurdu valsti.

Jāatzīmē, ka Sīrijas kurdu autonomijās saskaņā ar to konstitūciju pastāv plurālisms un etnisko atšķirību respektēšana, tās nepretendē uz valsts statusu, tā vietā atbalstot federatīvas Sīrijas izveidi. 2016. gada janvārī Turcijas un kurdu grupējumu cīņas intensitāte arvien pieauga.

2016. gada martā Sīrijas kurdi un citu etnisko grupu pārstāvji sanāca kopā un pasludināja Ziemeļsīrijas Demokrātiskās Rožavas federācijas dibināšanu visās kurdu kontrolētajās teritorijās Sīrijas ziemeļos. Un, neskatoties uz Turcijas iebildumiem, ASV un tās vadītā koalīcija turpināja atbalstu kurdu vienībām. Nesaņemot atbalstu no sabiedrotajiem, Turcija mainīja tās politikas kursu, paziņojot, ka tās interesēs ir uzlabot attiecības ar Sīrijas valdību, Irāku un Krieviju. Šis bija stratēģisks solis pirms Turcijas oficiālas militāras iejaukšanās Sīrijā tā paša gada augustā. Turcija 2016. gada 24. augustā iebruka Sīrijā, sadarbībā ar Sīrijas valdības opozicionāriem uzsākot operāciju “Eifratas vairogs” ar mērķi cīnīties pret teroristisko grupējumu “Daīš” un ierobežot Sīrijas kurdu ekspansiju.

Sīrijas kurdi norādīja, ka Turcijas intervence Sīrijā un pastiprinātā cīņa ar kurdiem Tuvajos Austrumos neatturēs viņus no federatīvas un demokrātiskas sistēmas ieviešanas Sīrijā. Uz Turcijas valdības intensīvo agresiju pret kurdiem kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski norāda arī kurdu apdzīvotākās Turcijas pilsētas Dijarbakiras stāvoklis 2016. gada oktobrī – pilsēta ir teju pilnībā izpostīta.

2017. gada pavasarī Turcija pastiprināja cīņu pret kurdiem, arvien intensīvāk bombardējot to pozīcijas Sīrijas ziemeļos un Irākā un apgalvojot, ka kurdu ierobežošana ir svarīga valsts nacionālās drošības dēļ.

Turcija turpināja uzbrukt Sīrijas kurdu pozīcijām, ne tikai veicot gaisa uzlidojumus, bet arī izmantojot tankus un artilēriju. Attiecības ar ASV kritiski pasliktinājās, kad ASV maija sākumā paziņoja par Sīrijas kurdu tiešu bruņošanu, ko Turcija uztvēra kā valsts apdraudējumu.

Turcija – galvenais spēlētājs konflikta attīstībā?

2017. gada novembra beigās un decembrī Sīrijas konflikts attīstījās Turcijai labvēlīgi. ASV paziņoja par nodomu pārtraukt Sīrijas kurdu vienību bruņošanu, bet Krievija par teroristiskās organizācijas “Daīš” sakāvi. Šie notikumi rezultātā 2017. gada decembrī Turcijas prezidents Erdogans paziņoja, ka Sīrijā tiks iznīcināts viss, kas saistīts ar kurdu kaujiniekiem. Jau 2018. gada janvārī Turcija uzsāka operāciju “Olīvas zars” ar mērķi padzīt PYD un kurdu aizsardzības vienības no Afrinas reģiona. Turcijas pusē cīņā ar Sīrijas kurdu vienībām Afrinā pievienojās Sīrijas valdības opozicionāru grupējumi. Sīrijas valdības un kurdu vienību kopīga interese bija nepieļaut Turcijas spēku nostiprināšanos Sīrijas ziemeļos un teritorijas faktisku okupāciju, tādēļ 20. februārī Sīrijas armija uzsāka dalību cīņā pret Turcijas spēkiem. Kopš 2018. gada vasaras Turcijas spēki kopā opozicionāriem Sīrijas brīvo armiju būtībā ir okupējuši Afrinas reģionu Sīrijas ziemeļos, kontrolējot teritoriju un izspiežot kurdu vienības no tās.

Cīņā pret Sīrijas kurdiem Turcijai faktiski nav sabiedroto, un šī cīņa, lai arī fundamentāla Turcijas nacionālajai drošībai, sekmē citu ārēju apdraudējumu veidošanos un lielvalstu potenciālu vēršanos pret Turciju.

Turklāt Turcijas ofensīvas Sīrijas ziemeļos pret kurdiem padara problemātisku Sīrijas pilsoņu kara miera sarunu procesu un ir viens no iemesliem, kas neļauj rast risinājumu konflikta izbeigšanai. Kopš 2011. gada kurdu jautājuma attīstība ir noteikusi Turcijas politikās izvēles un rīcību konflikta ietvaros, tādā veidā sekmējot konflikta sarežģītību un atrisinājuma rašanu.

Kurdu autonomijas jautājuma dēļ Turcija ir gatava riskēt ar attiecībām ar NATO sabiedrotajiem un iespējamu karu ar Sīrijas valdību un tās atbalstītāju Krieviju, kas atklāj, ka kurdu pašnoteikšanās nepieļaušana ir Turcijas prioritāte. Uz to norāda attiecību saasinājums starp ASV un Turciju, Erdoganam vainojot ASV pie Turcijas ekonomiskajām problēmām un draudot ar citu sabiedroto meklēšanu NATO vietā. Vienlaikus Sīrijas valdība un kurdu vienības risina sarunas par Sīrijas nākotni, kas raisa cerības par pilsoņa kara drīzu atrisinājumu. Tomēr Turcijas apņēmība nepieļaut kurdu pašnoteikšanos liek domāt, ka Turcija būs galvenais spēlētājs, kas noteiks kad un kāds būs pamiers Sīrijā pēc vairāk nekā septiņus gadus ilgušā pilsoņu kara. Uz to norāda arī septembrī pieaugušais saspīlējums Idlibas provincē Sīrijas ziemeļos, kuru kontrolē Turcijas atbalstītie Sīrijas valdības opozīcijas spēki un kuru savā pārvaldībā gatavojas pārņemt Sīrijas valdība un tās sabiedrotie kurdu grupējumi. Situāciju kritisku padara reģiona tuvumā esošie ASV, Krievijas, Irānas un Turcijas spēki, kas atbalsta dažādas konfliktā iesaistītās puses un Sīrijas valdības militāru aktivitāšu rezultātā var reaģēt, izraisot plaša mēroga konfliktu. Būtiska būs ASV un tās sabiedroto reakcija uz Sīrijas valdības iespējamu vardarbību pret civiliedzīvotājiem, taču vēl svarīgāka loma būs Turcijas rīcībai un Krievijas, Irānas atbildei.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti