Fidels Kastro, revolūcija, cigāri un vecas automašīnas: šādas atbildes uz jautājumu, ar ko viņiem saistās Kuba, sniedza Rīgas ielās satiktie cilvēki.
Kuba ir vieta, ko 1492. gadā Kristofors Kolumbs sasniedza kā otro pēc Bahamu salām. Spāņu kolonistu vēsturiskā klātbūtne valstī ir neatņemama daļa no Kubas identitātes un valstiskuma.
Būs jāveic reformas
Kuba nesen atkal nonāca pasaules ziņu virsrakstos, jo šajā valstī ir sācies jauns laikmets. Rauls Kastro jau 2018. gadā atkāpās no Kubas prezidenta amata, bet tagad viņš paziņoja arī par atkāpšanos no vēl ietekmīgākā Kubas kompartijas pirmā sekretāra amata.
Pirmo reizi 60 gadu laikā Kubu vadīs nevis kāds no Kastro klana, bet gan jaunais Kubas līderis Migels Diass Kanels. 61 gadu veco politiķi par gluži jaunu nevar uzskatīt, bet par pietiekami progresīvu gan. Lai arī joprojām uzticīgu Komunistiskajai partijai un sociālismam. Cik aktīvi viņam izdosies virzīt uz priekšu iecerētās reformas, rādīs laiks.
Kubā cilvēki dzīvoja jau labu laiku pirms Kolumba ierašanās. Proti, skaitot no mūsdienām, vismaz 6000 gadu. Pēc Kolumba ierašanās Kuba līdz ar citām Karību jūras salām bija Spānijas kolonija. Spāņu un amerikāņu kara laikā Kuba bija tiešā ASV pārvaldībā, bet no 1902. līdz 1959. gadam tā bija neatkarīga, lai arī ASV regulāri vēroja un reizēm iejaucās Kubā notiekošajā. Šis periods tādēļ arī tiek dēvēts par Neokoloniālo Republiku. Trimdā dzīvojošie kubieši, kas aizbēguši no Kastro režīma, gan šo posmu tā kapitālistiskās sistēmas un salīdzinošā demokrātiskuma dēļ dēvē par Brīvo Kubu (Cuba Livre).
Kastro mantojums
Bet pēc Brīvās Kubas nāca Fidels Kastro, kurš neapšaubāmi bija viens no spilgtākajiem un slavenākajiem 20. gadsimta līderiem. Fidels valdīja komunistiskajā Kubā dažādos amatos – premjers, prezidents, kompartijas vadītājs - no 1959. gada līdz 2011. gadam. Tādējādi viņš bijis pasaules vēsturē viens no ilgākajiem valsts vadītājiem, ja neskaita monarhus.
Fidels Kastro noteikti ir pretrunīga politiskā figūra mūsdienu pasaules politiskajā vēsturē. Viņš nomira 2016. gada novembrī, neilgi pēc Donalda Trampa ievēlēšanas ASV prezidenta amatā.
Pasaulē vēl aizvien turpinās strīdi, vai Kastro bija brīvības cīnītājs un vienlīdzīgas sabiedrības radītājs, vai arī nežēlīgs diktators, kurš turēja savas valsts iedzīvotājus nabadzībā.
Kuba, kā zināms, ir viena no pēdējām sociālistiskajām valstīm pasaulē, bet pirms Kastro nākšanas pie varas Kuba bija viena no attīstītākajām valstīm Latīņamerikā. Kastro “marksisma-ļeņinisma” garā ieturētā valsts pārvalde un ASV uzliktais preču embargo ir pamatīgi apgrūtinājis valsts attīstību. Kuba centās atrast partnerus visā pasaulē, sevišķi dāsns sabiedrotais bija PSRS.
Nedaudz vairāk brīvības
Padomju palīdzība, ražojumi un tehnika Kubā bija lielā cieņā. Havana veidoja ciešas attiecības ar Maskavu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt jau tie bija mazas valsts centieni sabalansēt blakus esošas lielvalsts (ASV) centienus ietekmēt tās iekšpolitiku. Kastro vadībā Kubai bija mazai valstij neraksturīgi hiperaktīva un pat agresīva ārpolitika daudzās pasaules vietās. Ar desmitiem tūkstošu karavīru nosūtīšanu cīņā dažādos karos ar centieniem veicināt komunistu uzvaras.
Militārām vajadzībām tika tērētas lielas summas, bet trūka naudas, ko investēt Kubas ekonomikas attīstībā. Diemžēl patiesa ekonomikas modernizācija Fidela Kastro valdīšanas laikā tā arī nenotika.
Daļēja ekonomikas liberalizācija sākās tikai pēc tam, kad Fidela Kastro vietā stājās viņa brālis Rauls. Pēc 2011. gada kompartijas lēmuma valsts vara sāka atbrīvot savu sociālistisko ekonomisko sistēmu no stingras politiskās kontroles.
Tagad kubiešiem ir atļauts pašiem celt un remontēt savas mājas. Ir atļauts veidot mazus privātos uzņēmumus.
Drīkst iegādāties elektroniskās ierīces un mobilos telefonus, apmesties viesnīcās, pirkt un pārdot lietotas automašīnas.
Starp citu, Kubai ir bijis raksturīgs arī medicīnas personāla pakalpojumu eksports apmaiņā pret produktiem. Diezgan svaigs piemērs – Kuba piegādāja Venecuēlai apmēram 30 000 medicīnas darbinieku apmaiņā pret regulārām naftas piegādēm.
Tūrisms ienesīgāks par cukuru
Paradoksāli, bet apmēram trīs ceturtdaļas pārtikas Kubai nākas importēt no ārzemēm.
Kuba ir tieši uz pusi nabadzīgāka nekā Latvija, ja skatās iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem. Toties iedzīvotāju veselībai Kuba tērē procentuāli gandrīz divreiz vairāk nekā Latvija.
Par tradicionālām Kubas eksporta precēm tiek uzskatīts cukurs un cigāri, bet tendences ir mainījušās. Cukura cenas pasaulē pēdējās pāris desmitgadēs ir pamatīgi kritušās, Kubas cukurs ne visai efektīvās ražošanas dēļ ir zaudējis konkurences cīņā un rodas grūtības nodrošināt pat vietējo patēriņu.
Mūsdienās tūrisma nozare Kubai kļuvusi ienesīgāka nekā cukura ražošana. Tiesa gan, Covid-19 pandēmijas dēļ tūrisma sektors ir gandrīz paralizēts.
Līdzīgs stāsts kā ar cukuru bijis arī ar tabaku: Kuba šobrīd nav pasaulē lielākā tabakas un cigāru ražotāja. Valsts eksportā tie veido ap 10 procentiem.
Lielākās eksporta preces Kubai ir petroleja, niķelis, medicīnas preces un arī tabaka, kafija, zivis, un cita lauksaimniecības produkcija.
Interesanti, ka lielākie eksporta partneri ir jau pieminētā Venecuēla, agrākā kolonizatorvalsts Spānija, kā arī vēsturiskās partneres PSRS mantiniece Krievija.
Pagātnes skaidrošana
Jāņem vērā arī attiecības ar kaimiņvalsti ASV, kas pēdējos gados attīstījušās kā pa kalniem. Ko sagaidīt no nākamās ēras Kubas vēsturē un kā varētu attīstīties Kubas attiecības ar ASV un prezidentu Baidenu, stāsta Sorbonnā bāzētā Latīņamerikas pētījumu institūta pētnieks Stefans Vitkovskis.
“Kubai priekšā stāv nevis politiska pāreja, bet gan nozīmīga paaudžu maiņa. Tas saistāms gan ar 60 gadiem kopš revolūcijas, gan dažādiem politiskiem un ekonomiskiem faktoriem. Šis tiešām ir jauns solis Kubas vēsturē, un režīms ir sācis runāt par revolūcijas institucionalizēšanu.
Visticamāk, ka valsts pārvaldes formas, metodes un stils mainīsies ar jauno prezidentu, taču arī nākamajai vadībai būs jāsaskaras ar ASV embargo radītajām ekonomiskajām sekām,” spriež Vitkovskis.
“Runājot par jauno paaudzi Kubas politikā, jāatgādina, ka iemesls ir pirms diviem gadiem pieņemtā Kubas konstitūcija, kurā tika noteikts maksimālais vecums pie varas esošajiem valstsvīriem.
Taču jaunajai valdībai viens no lielākajiem izaicinājumiem būs sabiedrības politiskais atbalsts. Fidelam un Raulam Kastro šādu leģitimitāti nodrošināja revolucionārā pagātne. Viņi bija vēsturiski līderi!
Bet tagad jaunajam prezidentam un jaunajai līderu paaudzei būs nopietns izaicinājums skaidrot pagātni un arī sarežģītās vēsturiskās attiecības ar ASV, ja, piemēram, nav skaidri saprotami katastrofālie notikumi Cūku līcī.”
Kuba nebūs Baidena prioritāte
“Runājot par turpmākajām ASV un Kubas attiecībām, manuprāt nekādu nopietnu pārmaiņu nebūs tuvākos divus gadus. Visiem amerikāņu prezidentiem, vai tie bijuši demokrāti vai republikāņi, ir bijis nepieciešams nodrošināties ar spēcīgā ASV kubiešu lobija atbalstu, un nedomāju, ka Džo Baidens tuvāko divu gadu laikā nāks klajā ar kādām iniciatīvām.
Viņa galvenā uzmanība tiks pievērsta demokrātu vairākuma saglabāšanai Kongresa vēlēšanās. Ja arī kāda iniciatīva par attiecībām ar Kubu būs, tad tikai Baidena pilnvaru termiņa otrajā pusē. Jebkurā gadījumā – attiecības ar Kubu pilnīgi noteikti nav viņa prioritāte.”
Kuba ir ģeopolitiski sarežģītā situācijā. Vienmēr ir bijusi. Un arī šobrīd tā ir senas izvēles priekšā – “basām kājām un brīvi” vai tomēr modernizēties un beidzot pilnvērtīgi integrēties pārējā pasaulē.
