Vairums no mums ikdienā dažādās ierīcēs lieto internetu. Mēs esam pieraduši sameklēt vajadzīgos faktus un skaitļus pāris sekunžu laikā ar dažu atslēgas vārdu palīdzību. Bieži vien šāda meklējuma rezultātā mēs nokļūstam Vikipēdijā. Daudziem tā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem izziņas avotiem.
Tomēr tikpat daudzi varētu būt arī pamanījuši, ka Vikipēdijas saturs ne vienmēr ir pilnvērtīgs. It sevišķi salīdzinoši mazajās valodās, piemēram, latviešu. Bet vairums eiropiešu nespēj ātri un viegli pārbaudīt informāciju svešvalodā. Tāpat
Vikipēdija reizēm mēdz kļūt par platformu satura un informācijas kariem.
Un te kā uzticamu avotu sevi mēģina pieteikt šķietami aizmirstās enciklopēdijas. Norvēģijas Lielās enciklopēdijas vadītājs Ēriks Bolstads atzīst, ka viņš mīl Vikipēdiju un pats ir pavadījis daudz laika, to papildinot. Tomēr Vikipēdijai ir savi trūkumi.
“Starp “Wikipedia” autoriem 99% ir anonīmi. Vikipēdija ir izcils avots ātrai un vienkāršai informācijai. Piemēram, kāds ir Tokijas iedzīvotāju skaits. Bet tā nav tik laba, kad runa ir par sarežģītiem, analītiskiem tematiem. Ja ir jāizstāsta Japānas vēsture vai tas, kā Tokija kļuva par Japānas galvaspilsētu, ir nepieciešama analīze un fona informācija. Un vairāku lietotāju grupai to ir ļoti grūti paveikt,” saka Bolstads.
Viņš stāsta, ka Norvēģijā Lielās enciklopēdijas mājaslapa esot ļoti populāra. Turklāt krasi atšķiras tas, ko cilvēki meklē enciklopēdijā un ko Vikipēdijā.
Arī Latvijā pērn ir izveidota sava Nacionālā enciklopēdija, kas kļūst arvien populārāka. Tās galvenais redaktors Valters Ščerbinskis norāda, ka Latvijā un Norvēģijā vairums lietotāju nonāk līdz enciklopēdijai tieši tāpat kā līdz Vikipēdijai – ar interneta meklētāja palīdzību.
“Tas lielais jautājums, kas ir saistīts ar mūsdienu enciklopēdijām, ir, ka tām ir jābūt viegli, ātri pieejamām. Ne par kādām maksām vai reģistrācijām vispār nevar būt ne runas. Un tās enciklopēdijas Eiropā, kurās vēl ir šādi ierobežojumi, tām ir ļoti grūti dabūt lasītāju. Es pat teiktu, ka neiespējami,” saka Ščerbinskis.
Digitālā enciklopēdija kā uzticamas informācijas avots var būt arī daļa no cīņas ar propagandu un meliem.
Par to ir pārliecināta Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde no Nacionālās apvienības:
“Informācijas telpas drošības stratēģijām ir jābūt vairākām. Nešaubīgi, ka viena stratēģija ir dezinformācijas, viltus ziņu, melu apkarošana. Bet ar to nepietiek. Ļoti svarīgi ir radīt arī saturu, kuram mēs uzticamies. Un šis saturs ir jārada vismaz divējādi. Pirmkārt, ir ļoti svarīgi ieguldīt demokrātiskos medijos, profesionālā žurnālistikā. Un otrkārt, nodrošināt izziņas avotus, kas balstās zinātniskā ekspertīzē.”
Tomēr nebūt ne visur enciklopēdijām klājas labi. Agrāk tās pelnīja ar grāmatu izdošanu. Tagad šāds biznesa modelis vairs nedarbojas. Dažas enciklopēdijas ir spējušas pielāgoties digitālajam laikmetam, bet citas ne.
“Igaunijas enciklopēdija laikam ir bankrotējusi aizvadītajā gadā. Ir diezgan grūti kaut ko precīzi noskaidrot. Arī Spānijas enciklopēdijā neviens nav atbildējis ne uz vienu mūsu e-pastu vai telefona zvanu, un nesen viņu mājaslapa pēkšņi pārtrauca darbību. Klīst baumas, ka arī viņi ir bankrotējuši. Izskatās, ka šobrīd ir pienācis laiks, kad dažas no lielākajām Eiropas enciklopēdijām spēj veiksmīgi izdzīvot, bet citas ir uz bankrota sliekšņa,” stāsta Bolstads.
Pagaidām nav skaidrs, vai arvien pieaugošā apziņa par nepieciešamību cīnīties ar dezinformāciju un veicināt kritisko domāšanu var palīdzēt atdzimt arī enciklopēdijām. Rezultāti dažādās valstīs ir atšķirīgi. Tomēr
enciklopēdiju veidotāji cer, ka cilvēki sāks arvien vairāk aizdomāties par to, ko viņi lasa, un neuztvert par baltu patiesību visu, ko kāds ir sarakstījis.
