Vladimirs Putins, kurš iepriekš pats licis gaidīt ne vienam vien valsts vadītājam, Lielbritānijas karalieni, Romas pāvestu un ASV prezidentu ieskaitot, piedzīvo ļoti neērtu pusotru minūti. Nepārprotami apzināts žests, ko demonstrē Ankara. Toties kopš tā brīža Putins svin absolūtu uzvaru.
Līderi vienojušies par gāzes vadu, kas būtībā ļautu apiet Ukrainu gāzes piegādēs Eiropai, padarot Kijevas dzīvi vēl ļaunāku. Turcija jau tagad vairāk nekā pusi gāzes importē no Krievijas. Ar to vien nebeigtos, jo puses vienojušās tālāk virzīt krievu atomelektrostacijas būvniecību. Ankara pat varētu pamainīt nostāju pret NATO un Eiropas Savienībai absolūti nepieņemamo Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu. Apkaunojošai gaidīšanai sākumā vēlāk sekoja uzsvērta laipnība. Pat goddevīgums.
„ Prezidenta kunga, dārgais draugs, ministri, žurnālisti, dāmas un kungi. Vēlos jūs sveikt un paust dziļu cieņu, un pirmām kārtām vēlos teikt paldies savam dārgajam draugam Vladimiram Putina kungam par viņa uzaicinājumu un silto sagaidīšanu, kas man bijusi. Mums ar Putina kungu bija ļoti nopietnas un nozīmīgas sarunas. Jūs zināt, ka tās ir pirmās sarunas aci pret aci pēc labi zināmā incidenta un ilgāka laika perioda pēc tam. Vēl vairāk - pēc 15.jūlija valsts apvērsuma mēģinājuma Turcijā savu pirmo ārvalstu vizīti esmu veicis uz Krieviju,” uzrunā saka Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans.
Prezidenti tikās Konstantīna pils Grieķu vestibilā. Vēl viens nozīmīgs simbols, atceroties Turcijas un Grieķijas attiecību sarežģīto vēsturi. Tomēr Turcijā par straujo Maskavas – Ankaras atkusni priecājās gan politisko notikumu apskatnieki, gan uzņēmēji, kuriem bez Krievijas tūristiem un milzīgā noieta tirgus lauksaimniecības produkcijai šis bijis grūts gads.
„Tā ir jauna sadaļa abu valstu attiecībās. Svarīgs pagrieziena punkts. Tas ietekmēs arī turpmākās Turcijas attiecības ar Rietumiem un Maskavu,” ir p[pārliecināts Gāzī Universitātes profesors Akifs Okurs.
„Es teiktu, ka no Turcijas puses valda neuzticība pret amerikāņiem, NATO un eiropiešiem kopumā. Izrādīt vairāk uzticības Putinam ir kaut kas jauns mūsu starptautiskajās attiecībās,” uzskata Tuvo Austrumu Tehniskās universitātes profesors Huseins Bagčī.
Nav lielu šaubu, ka īstermiņā šāda tuvošanās starp Ankaru un Maskavu dod Kremlim taktiskas priekšrocības attiecībās ar Rietumiem, ilgākā termiņā šīs attiecības raisa lielas šaubas. Abi līderi gan koncentrējās uz kopīgo, tomēr patiesībā atšķirīgā un pat gluži pretēju interešu nav mazāk.
„Daudzi jautājumi - nopietni jautājumi - paliek aizmugurē, noslēpti. Es nedomāju, ka šī draudzība turpināsies ļoti ilgi, jo galu galā tā vēl nebūs nekāda antirietumnieciska alianse. Tas ir tikai, manuprāt, patlaban acumirklīgs, taktisks gājiens no abu šo divu līderu puses, kuri grib parādīt, ka viņiem tomēr ir teikšana pasaules politikā. Kas attiecas uz Turciju, tad agri vai vēlu tās pretrunas, kas tur gruzd, atkal “uzpeldēs” un atkal kļūs problemātiskas. Krievijai nepieciešams Turcijas atbalsts lauksaimniecības produkcijas piegādē, bet nedomāju, ka šī politika būs ļoti ilglaicīga,” savu viedokli pauž politologs, vēstures doktors Kārlis Daukšts.
Novērotāji arī izceļ nepārprotamo Turcijas līdera vēlmi izveidot arī savā valstī varas vertikāli pēc Putina parauga Krievijā. Tomēr pat par spīti plašu sabiedrības masu mobilizēšanai Erdogana panākumi var izrādīties īslaicīgi.
