“Mūsu Dzimtene – Krievija”, “Krima izšķiras no Ukrainas” un “Krima atgriežas Krievijā”, “kādam varētu nepatikt, bet mēs esam laimīgi” - tā uz notikušo reaģē Krievijas prese. Izņēmums gan ir laikraksts „Vedomosti”, kas atzīmē - kaut kas tāds nebija pieredzēts kopš Padomju laika, rakstot par referenduma nomenklatūrisko organizēšanas stilu.
Arī neatkarīgais laikraksts „Novaja Gazeta” galveno uzmanību vērš nedēļas nogalē notikušajiem protestiem pret Krievijas politiku. Tomēr šis viedoklis, kā arī liecina šī laikraksta tirāža, Krievijas sabiedrībā nedominē. Pārsvarā dominē arguments, ka Krima vienmēr bijusi Krievijas teritorija un pat vēl kareivīgāki noskaņojumi, paužot, ka Krima nav pēdējā.
„Es saprotu, ka var skatīties uz vecajiem, labajiem laikiem, kad Krima bija Romas impērijā, vai Osmaņu impērijā. Taču pēc tam tā ļoti ilgi bija Krievijas teritorija. Tieši Krievija to iekaroja, pareizi? Kad tā tika pārkārtota PSRS laikā, tam nebija nozīmes, bet pēc tam teritorija, kas visu laiku bija Krievijai, pēkšņi tika Ukrainai,” saka Maskavas iedzīvotājs Aleksandrs.
Tikmēr maskavietis Vladimirs pieļauj arī citas izmaiņas NVS teritorijā: Procesi, kas pašlaik notiek NVS teritorijā, vēl nav beigušies. Visas šīs valstis, kuras jūs tagad redzat uz kartes, nav tās valstis, kas tur būs pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem. Lai ko arī neteiktu Rietumu masu mediji, es kā ierindas Krievijas iedzīvotājs uzskatu, ka vēl iespējamas lielas izmaiņas NVS teritorijā. Laiks rādīs, kas vēl notiks Ukrainā. Krima, manuprāt, ir tikai pirmā bezdelīga.”
Šis viedoklis, kuru pastiprināti kultivē valsts oficiālie kanāli, būtiski satrauc pretēji noskaņotos Krievijas iedzīvotājus, kas ir mazākumā, taču kuru skaits tāpat mērāms miljonos.
Vēl palikušos neatkarīgos mediju darbs ir būtiski apgrūtināts. Redaktora Aleksandra Rikļina internetā publicēto žurnālu „Ježedņevnij žurnal” bez paskaidrojuma šajās dienās bloķējusi prokuratūra. Viņš vienīgi cer, ka gan Krievijas pilsoņi, gan Rietumi ar laiku sapratīs, kas noticis Krimā un ko tas nozīmē pārējai pasaulei. „Situācija 21. gadsimtā, kad kodollielvalstis atskalda teritoriju no valsts, kurā izcēlušās problēmas, ir ļoti savāda. Drīzāk atgādina 17. vai 18.gadsimtu, jo pat jau 19.gadsimtā zināmas starptautiskās vienošanās šajos jautājumos strādāja. Domāju, ka pārējā pasaule vēl īsti nesaprot, ar ko saskaras. Taču šai sapratnei jārodas. Gan politiķiem, gan pārējiem rietumu cilvēkiem jāsaprot, ar kādu draudu viņi saskaras. Runa nav par iespējamu kodolkaru, šajā jautājumā vairāk vai mazāk pietiks veselā saprāta, taču jārunā par jaunas pasaules kārtības veidošanos,” spriež interneta žurnāla redaktors.
„Mums likās, ka līdzšinējā pasaules kārtība pilnībā ir stabilizējusies un zināms, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Taču šī kārtība pēdējās dienās tika sagrauta. Tā, protams, neparedzēja šādu kaimiņvalsts okupāciju,” saka Rikļins.
Arī Maskavā ar dažādu ideoloģisku pieskaņu, taču arvien tiek runāts par jaunu auksto karu, jo pašreizējais pasaules redzējums īpaši starp oficiālo ASV un oficiālo Krieviju kļūst arvien nesavietojamāks. Skandalozākais Krievijas prokremliskais žurnālists Kiseļevs laikā, kad Krimā notika referendums, lielījās, ka Krievija ir vienīgā valsts, kura var ASV pārvērst radioaktīvajos pelnos. Lai gan kodolziemai negatavojas ne ASV, ne Krievijā, savstarpējās attiecības starp kļūst arvien aukstākas.
