Abas iepriekšējās reizes, kad viesojos Ukrainas austrumu daļā, un viena no tām bija aptuveni mēnesi pirms kara sākuma, mūsu delegācija dzīvoja Svjatohirskā. Pavisam netālu no Svjatohirskas lavras (klostera) – tā ir viena no trijām nozīmīgākajām pareizticīgo svētvietām, kas atrodas Ukrainā un kuras zvanu skaņa dzirdama fonā. Taču jau toreiz vietējie uz šo baznīcu un klosteri skatījās ar lielām aizdomām, galvenokārt tāpēc, ka šī baznīca ir pakļauta Ukrainas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhātam. Un savulaik, 2014. gadā, kad Krievijas atbalstītie spēki ieņēma netālu esošo Slavjansku, daļa no kaujiniekiem esot guvusi patvērumu tieši šajā klosterī, kur, starp citu, par garīdzniekiem it kā maskējoties arī Krievijas Federālā Drošības dienesta darbinieki.

Saspīlējums Ukrainas pareizticīgo vidū turpinās jau gadiem un īpaši aktuāls tas kļuva pēc tam, kad 2019. gadā Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas pareizticīgās baznīcas neatkarību.

Kopš tā brīža valstī ir pastāvējušas divas pareizticīgo baznīcas. Sākoties Krievijas īstenotajam karam, reliģiskais saspīlējums ir nonācis jau pavisam citā līmenī, galvenokārt tāpēc, ka Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils, kuru uzskata par Putinam pietuvinātu personu, atklāti paudis atbalstu karam, dāvinājis ikonas Krievijas Nacionālajai gvardei un attaisnojis tā dēvēto Donbasa atbrīvošanas operāciju, bet reāli – uzbrukumu Ukrainai.

Patriarhs Kirils pauda: "Astoņus gadus turpinās mēģinājumi iznīcināt to, kas pastāv Donbasā. Bet Donbasā principiāli netiek pieņemtas tā sauktās vērtības, kuras šodien piedāvā tie, kuri pretendē uz pasaules varu. Mūsdienās ir tāds tests, kas apliecina lojalitāti šai varai. Tā ir kā caurlaide šajā laimīgajā pasaulē – pārmērīga patēriņa, redzamās brīvības pasaulē. Un ziniet kas tas ir par testu? Šis tests ir ļoti vienkāršs un vienlaikus arī ļoti briesmīgs. Tā ir geju parāde! Šī daudziem izvirzītā prasība sarīkot geju parādes arī ir šis lojalitātes tests šai varenajai pasaulei. Un mēs zinām, ka gadījumā, ja valstis noraida šīs prasības, tās netiek uzņemtas šajā pasaulē un kļūst par svešiniecēm."

Taču tā vien liekas, ka šādi Kirila izteikumi par svešiniekiem ir padarījuši viņa līdzgaitniekus Ukrainā, jo Maskavas patriarhātam pakļautās Ukrainas pareizticīgās baznīcas metropolīts Onufrijs šādus aicinājumus neatbalsta. Īpašā uzrunā viņš norādījis, ka vienmēr ir atbalstījis vienotu Ukrainu un, lai arī līdz pēdējam ir saglabājis uzticību Maskavas patriarhātam, nevar atbalstīt aicinājumus atbalstīt karu. Baznīcas sinode februāra beigās aicināja patriarhu pieprasīt Krievijas Federācijai kara izbeigšanu, uzsverot, ka gadījumā, ja asinsizliešana turpināsies, aiza starp abām tautām var saglabāties mūžīgi. Uz to norāda arī metropolīts Onufrijs:

"Mūsu tautas – ukraiņu un krievu tautas – abas ir nākušas no viena Kijivas un Dņepras kristāmā trauka. Un pats lielākais apkaunojums ir tas, ka mēs karojam viens pret otru.

Karu starp šādām tautām var saukt par Kaina slepkavību, jo tā atkārto pirmo uz šīs Zemes pastrādāto slepkavības grēku, kad Kains nogalināja savu brāli Ābelu. Es aicinu visus sekot saprāta balsij. Dievs mūs visus radīja saprātīgus un deva mums varenās runas spējas. Ar šo prātu un vārdu mums ir jārisina visas problēmas, kas starp mums rodas. Es aicinu visus izbeigt karu un lai mēs sēstos pie sarunu galda un civilizētā, dievišķā veidā atrisinātu tās problēmas, kuras mūs šķeļ."

Pašlaik vairākās Maskavas patriarhāta baznīcas diacēzēs jau ir pārtraukti aizlūgumi par patriarhu Kirilu.

Vēl vairāk – aptuveni 200 ukraiņu garīdznieku ir pieprasījuši sarīkot starptautisku baznīcas tribunālu pret patriarhu Kirilu, kurš ne tikai esot pārkāpis morālos un reliģiskos principus, bet arī atbalstot "krievu pasaules ideju". Šādas darbības neatbilst pareizticīgo mācībām un būtu jāatzīst par zaimošanu. Kā pieļauj daži komentētāji, ja šāda garīdznieku attieksme turpināsies, Krievijas pareizticīgo baznīca var pilnībā zaudēt savu kontroli Ukrainā.

Šajā situācijā arvien lielāku ietekmi gūst jaunizveidotā Ukrainas pareizticīgā baznīca un tās vadītājs, Kijivas metropolīts Epifānijs.

Sākoties karam, viņš atzina, ka karavīriem ir tiesības nogalināt, jo tā ir sevis, savas zemes un arī savas baznīcas aizstāvēšana.

Bieži vien tiek uzdots jautājums par to, vai Epifānijs varētu kļūt par visu Ukrainas pareizticīgo apvienotāju? Viņš pats uzskata, ka karš ir atvēris daudziem acis un šādai apvienošanai būtu jābūt likumsakarīgai: "Visiem pareizticīgajiem ukraiņiem būtu jāapvienojas. Jo kā gan pašreizējā situācijā var aizlūgt par Kirilu, kurš ir svētījis šo karu? Karu pret tiem pašiem ticīgajiem, kas vēl pirms brīža viņu godāja.

Mēs redzam, ka pašlaik no Krievijas Federācijas puses faktiski tiek īstenots ukraiņu tautas genocīds.

Un es domāju, ka daudziem ticīgajiem ukraiņiem atvērās acis par to, cik tomēr ir svarīgi, lai mums būtu sava, atzīta Ukrainas pareizticīgā baznīca, cik svarīgi ir nepakļauties kaut kādiem svešzemju centriem. Centriem, kas ir agresīvi noskaņoti pret mūsu Ukrainas valsti. Tāpēc es aicinu visas Krievijas pareizticīgās baznīcas draudzes un bīskapiju uz vienotību."

Turpinoties karam, arī frontes pirmajās līnijās darbojas dažādu reliģisko konfesiju kapelāni. Gan katoļu, gan protestantu, gan Ukrainas pareizticīgās baznīcas. Taču viņu vidū nav Maskavas patriarhāta garīdznieku. Runājot ar šiem kapelāniem, nedaudz ar ironiju, bet vairāk tomēr nopietni mums, latviešiem, tika uzdots jautājums – kā tas nākas, ka tādas pareizticīgas valsts kā Ukrainas armijā Maskavas patriarhāta kapelāni nav atļauti, bet tādas NATO valsts, kā Latvijas armijā, ir?

KONTEKSTS:

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.

Aprīļa sākumā starptautisko sabiedrību šokēja ziņas no Kijivas apgabala pilsētas Bučas, kur Krievijas karaspēks nežēlīgi izrēķinājies ar civiliedzīvotājiem. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to raksturojis kā kara noziegumu un genocīdu pret ukraiņu tautu.

Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau ap 5 miljoniem bēgļu.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.