Iebrukuma sākums
2022. gada 24. februāra rītā Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja par iebrukuma uzsākšanu Ukrainā: "Esmu pieņēmis lēmumu par speciālas militāras operācijas veikšanu. Tās mērķis ir aizsargāt cilvēkus, kuri astoņus gadus ir bijuši pakļauti pazemošanai un genocīdam no Kijivas režīma puses. Un tāpēc mēs tieksimies pretī Ukrainas demilitarizācijai un denacifikācijai."
Lai gan oficiāli karš netika pieteikts, realitāte bija nepielūdzama. Faktiski vienlaicīgi ar Putina uzrunas pārraidīšanu, kas notika piecos no rīta, Ukrainas galvaspilsētā Kijivā kļuva dzirdami pirmie sprādzieni.
Ukrainas un tās galvaspilsētas virzienā tiek raidītas ne tikai raķetes. Tiek saņemtas ziņas, ka iebrukums Ukrainā sākts arī pa sauszemi no dažādiem virzieniem, tostarp no Baltkrievijas un no okupētās Krimas. Valsts ziemeļu daļā izceļas asas cīņas, Krievijas spēkiem sākot izlēmīgi virzīties uz Ukrainas galvaspilsētu.
Jau vēlāk vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem filmējās Kijivā pie prezidenta administrācijas, sakot, ka ir šeit un nekur nebēgs: "Visiem labvakar! Frakcijas līderis ir šeit, prezidenta biroja vadītājs ir šeit, premjerministrs Šmihaļs – šeit, padomnieks Podoļaks – šeit, prezidents – šeit. Mēs visi esam šeit, mūsu militārpersonas ir šeit, pilsoniskā sabiedrība arī ir šeit. Mēs visi esam šeit un aizsargājam mūsu neatkarību un mūsu valsti, un tā būs arī turpmāk. Slava mūsu aizsargiem un aizsardzēm! Slava Ukrainai! Varoņiem slava!"
Jau kara pirmajās dienās sākās pirmā bēgļu plūsma, un kaimiņvalstis uzņēma tūkstošiem Ukraiņu bēgļu, galvenokārt sievietes un bērnus. Jau no paša sākuma īpaši tiek izcelta Polija, Ungārija un Rumānija, kuras uzņēma vislielāko skaitu bēgļu. Polija pat vairāk nekā pusotru miljonu. Turpmākā gada laikā bēgļu gaitās devās aptuveni 8 miljoni Ukrainas iedzīvotāju. Vienlaikus Eiropas valstu virzienā tika vērsta arī kritika par dubultajiem standartiem, pret ukraiņu bēgļiem attiecoties daudz pretimnākošāk, nekā pret ieceļotājiem no Tuvajiem Austrumiem vai Ziemeļāfrikas.
Jau februārī Apvienoto Nāciju Organizācija pārliecinoši nosodīja Krievijas agresiju, un Rietumi sāka piemērot pret Krieviju pirmās sankcijas.
Pirmās nozīmīgās Krievijas sakāves
Jau kopš kara pirmajām dienām Krievijas spēki Kijivas tuvumā saskārās ar aktīvu teritoriālās aizsardzības vienību un bruņoto spēku pretestību. Pirmajās nedēļās straujā virzīšanās uz priekšu tika pamatīgi bremzēta, uz ceļiem veidojoties pamatīgiem iznīcinātās bruņutehnikas krāvumiem. Krievijas spēki sāk izjust nopietnas problēmas ar loģistiku un komunikāciju. Cenšoties pārbaudīt situāciju uz vietas, kara laukā ieradās un tika likvidēti vairāki augstu stāvoši krievu komandieri.
Pašās marta beigās Turcijā notika Ukrainas un Krievijas sarunvedēju tikšanās, kurās puses vienojās jautājumu par Krimu un Donbasu izskatīt atsevišķi, bet Ukraina bija gatava piekrist ārpusbloka valsts statusam, ja tai būs stingras vairāku valstu sniegtas drošības garantijas. Drošības garantētāju vidū bija minētas piecas pastāvīgās ANO Drošības padomes valstis, tostarp Krievija, kā arī Turcija, Vācija, Kanāda, Itālija, Polija, Izraēla un nākotnē arī citas, ja tās izteiktu šādu vēlmi. Tāpat šīm valstīm būtu jāpalīdz Ukrainai virzīties pretī dalībai Eiropas Savienībā.
Kā pēc sarunām norādīja viens no sarunvedēju komandas pārstāvjiem Davids Arahamija, jautājums par drošības garantijām ir ļoti nopietns: "Mēs neko neesam parakstījuši, mēs vienkārši kā sarunvedēji darām zināmu Krievijai mūsu pozīciju par jauno drošības garantiju sistēmu Ukrainai. Mēs uzstājam, lai līgums, kuru jāparaksta visiem drošības garantētājiem, tiktu ratificēts valstu parlamentos. Lai neatkārtotos Budapeštas memoranda kļūdas, jo šis dokuments izrādījās tikai papīrītis. Mēs gribam, lai tas ir strādājošs starptautisks mehānisms ar konkrētām drošības garantijām Ukrainai, kur valstis-garanti darbosies pēc NATO 5.panta parauga un pat izlēmīgāk."
Nedaudz vēlāk Krievijas puse paziņoja, ka ar mērķi radīt abpusēju uzticību Krievijas spēki samazinās savu militāro aktivitāti Kijivas un Černihivas virzienos. Ukrainā tas tika dēvēts par pirmo ārkārtīgi nozīmīgo uzvaru, Krievijā atsevišķi spēki to sauc par kapitulāciju.
Paralēli pašā Krievijā sākās vēršanās pret neatkarīgiem medijiem. Par kara saukšanu vārdā un kritizēšanu tika slēgti vairāki Krievu mediji, tostarp savu darbību apturēja "Eho Moskvi" un "Novaja Gazeta". Pieeja ārvalstu medijiem tika ierobežota.
Pirmie kara noziegumi
Zaudējot pozīcijas un pārsvaru kaujas laukā, atklājās arī Krievu spēku patiesā būtība. Atkāpjoties no Kijivas pievārtes, kļuva redzami pirmie nopietnie pierādījumi par Krievijas spēku pastrādātajiem kara noziegumiem un zvērībām. Masu kapos Bučā tika atrasti simtiem nogalinātu civiliedzīvotāju.
Bučā ar plašu mediju delegāciju ieradās arī Volodimirs Zelenskis: "Mēs gribam, lai jūs parādāt pasaulei, kas šeit ir noticis, ko mierīgajā Ukrainā ir darījuši krievu karavīri un Krievijas Federācija. Tie ir kara noziegumi, un pasaule tos atzīs par genocīdu. Mēs zinām, ka ir nogalināti tūkstošiem cilvēku, daudzi no kuriem ir aprakti ar nocirstām ekstremitātēm, sievietes ir izvarotas, nogalināti ir bērni. … Tas ir genocīds!"
Kamēr valsts ziemeļu daļā karadarbība sāka nedaudz pieklust, Ukrainas vadība aicināja iedzīvotājus iespēju robežās pamest Doneckas un Luhanskas reģionus. Daudzi cilvēki atsaucās šim aicinājumam un devās bēgļu gaitās, taču 8.aprīlī notika viens no asiņainākajiem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem.
Krievijas raidīta raķete trāpīja stacijai Kramatorskā, nogalinot vismaz 50 civiliedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus, kuri mēģināja evakuēties no pilsētas. Vēl vismaz 100 cilvēku guva ievainojumus. Ar šo uzbrukumu faktiski aizsākas plašāka ofensīva ar mērķi sagrābt Doneckas un Luhanskas apgabalus.
Aprīļa pašas beigas nesa vienu no lielākajiem gandarījumiem Ukrainas spēkiem, jo tika nogremdēts Krievijas Melnās jūras flotes flagmanis "Moskva", tādējādi nosūtot signālu par spējām pretoties arī uz ūdens. Krievija kreisera bojāeju noklusēja, bet vecāki arvien aktīvāk uzdod jautājumus par apkalpes likteni.
NATO paplašināšanās, Eirovīzija un "Azovstaļ"
Lai arī Krievija par vienu no sava iebrukuma ieganstiem minēja NATO paplašināšanās tās virzienā un nepieciešamību to apturēt, tika panākts pretējais efekts. Maija vidū Somija un Zviedrija paziņoja par vēlmi iestāties NATO.
Somijas premjerministre Sanna Marina pauda pārliecību, ka ratifikācijas process noritēs ātri: "Protams, mūsu interesēs būtu, lai ratifikācijas process būtu pēc iespējas īsāks un noritētu gludi. Tāpēc mēs kopīgi ar daudzām NATO dalībvalstīm esam apsprieduši gan iestāšanās procesu, gan mūsu spējas. Mēs turpināsim šīs sarunas nākamajos trijos mēnešos, lai process būtu pēc iespējas gludāks. Mēs līdz šim neesam saņēmuši nekādus signālus NATO iekšienē, kas liecinātu, ka mums būs kādas problēmas Somijas vai Zviedrijas dalībai NATO. Mums ir visas spējas, un mēs jau esam ļoti cieši saistīti ar NATO."
Realitāte gan ir izrādījusies nedaudz sarežģītāka un Turcijas iebildumu dēļ ne Zviedrija, ne Somija pagaidām vēl NATO nav. Tur nav arī Ukrainas, taču tās parādīto kaujas spēju dēļ nereti izskan apgalvojumi, ka agri vai vēlu alianse uzņems savās rindās arī Ukrainu, jo tai pašlaik ir reāli karotspējīgākā armija Eiropā.
Kā vēl viens skarbs atgādinājums par Ukrainā notiekošo karu maija vidū kalpoja Ukrainas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā ar grupas "Kalush Orchestra" dziesmu "Stefania", kuras klipā redzami postījumi Bučā un Irpiņā.
Kara dēļ Ukraina gan dziesmu konkursu šajā gadā nerīkos, un šī loma uzticēta Lielbritānijai. Taču grupas dalībnieki sava priekšnesuma noslēgumā pievērsa uzmanību tobrīd vēl kādai ļoti nozīmīgai cīņai – par "Azov" pulka kaujiniekiem.
Mariupolē vairākas nedēļas turpinājās sīva pretošanās "Azovstaļ" metālapstrādes rūpnīcā. Šo rūpnīcu, kas faktiski ir gandrīz vai nelielas pilsētas izmēros, regulāri apšaudīja gan Krievijas aviācija, gan artilērija, gan jūras spēki, taču aizstāvību turpināja nu jau par leģendām kļuvušie "Azov" pulka kaujinieki. Pēc vairāku nedēļu sīvām kaujām un regulārām apšaudēm pulka "Azov" kaujinieki padevās.
Ekonomiskais spiediens
Jūnijā apritēja pirmās 100 kara dienas.
Krieviju turpināja pamest lielie Rietumu uzņēmumi, atstājot ietekmi uz Krievijas ekonomiku. Vienlaikus izskanēja bažas par to, cik efektīvas ir sankcijas un vai tās neatstāj aizvien lielāku ietekmi uz vienkāršajiem iedzīvotājiem, veicinot arī pret Rietumiem vērsto noskaņojumu sabiedrībā.
Sāka aktualizēties globālā pārtikas krīze, jo no Ukrainas nav iespējams izvest graudus. Vienlaikus tika saņemtas ziņas, ka Krievijas spēki okupētajās teritorijās izlaupa labības noliktavas un eksportē graudus uz ārvalstīm.
Ar Turcijas starpniecību Ukraina un Krievija gan panāca vienošanos, kas ļāva eksportēt Ukrainas graudus pa Melno jūru.
Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans toreiz pauda viedokli, ka šī vienošanās var kalpot arī par pamatu turpmākām miera sarunām: "Mēs sagaidām, ka Ukraina un Krievija pieturēsies pie noslēgtās graudu vienošanās un ievēros tās saistības, kuras tās uzņēmās. Mēs vēlamies, lai viņi izvairās no darbībām, kas ir pretrunā ar šīs vienošanās garu. Šīs vienošanās izgāšanās nāks par sliktu mums visiem, un mēs to esam viņiem atgādinājuši. Mēs esam apņēmības pilni šo līgumu ieviest dzīvē visos aspektos. Mūsu prioritāte jau no sākuma ir nodibināt godīgu un ilgtspējīgu mieru pēc panāktā pamiera. Es ceru, ka arī to mēs panāksim."
Nekāds nopietnais pamiers Ukrainā gan neiestājas, savukārt inflācija eirozonā gan sasniedza rekordaugstu līmeni, dolāra un eiro vērtībai izlīdzinoties. Viens no iemesliem – Krievijas rīcība, periodiski sākot slēgt "Nord Stream" gāzesvadus, tādējādi cenšoties palielināt spiedienu uz Eiropu. Pieauga bažas par gāzes rezervēm nākamajai ziemai.
Tikmēr ASV piegādātās raķešu sistēmas "Himars" sāk arvien precīzāk un biežāk trāpīt Krievijas munīcijas noliktavām, loģistikas centriem un komandpunktiem.
Pretrunīgais ziņojums
Cilvēktiesību aizstāvības organizācija "Amnesty International" augusta sākumā publicēja ziņojumu, kurā Ukraina tika apsūdzēta civiliedzīvotāju dzīvību apdraudēšanā, izvietojot savu bruņojumu dzīvojamajos rajonos. Kijiva atbildēja ar sašutumu, uzsverot, ka tās bruņotie spēki aizsargājas un laikā, kad tiem tiek uzbrukts, nav pamatoti tos šādā veidā apsūdzēt.
"Mēs redzējām, ka "Amnesty International" mēģina amnestēt valsti-teroristi un uzvelt vainu par agresiju uz upuri. Nav un pat hipotētiski nevar būt nekādu ieganstu, kāpēc Krievijas triecieni pa Ukrainu varētu tikt attaisnoti. Agresija pret mūsu valsti ir neviena neizprovocēta un teroristiska. Un, ja kāds redz pasauli, kurā agresors un upuris ir vienādi, ja tiek analizēts tas, ko dara upuris, bet agresora darbības tiek ignorētas, tad ar to nedrīkst samierināties," toreiz sacīja Zelenskis.
Vasaras otrajā pusē saasinājās arī Ukrainas un Krievijas pretstāvēšana iebrucēju spēku ieņemtajā Zaporižjas atomelektrostacijā, kas ir lielākā Eiropā. Palielinoties bažām, ka viena vai otra puse varētu kaut vai netīšām apdraudēt staciju, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs paziņoja, ka Krievijai un Ukrainai ir jābeidz pašnāvnieciskie uzbrukumi Zaporižjas atomelektrostacijas tuvumā.
Lai arī kopumā saspīlējums mazinājās, spēcīgi sprādzieni turpināja atskanēt, piemēram, gaisa spēku bāzē okupētajā Krimā, kur tika iznīcinātas vairākas lidmašīnas un desmitiem ēku. Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs paziņo, ka Krievijas karavīriem nevajadzētu smēķēt bīstamās vietās.
31. augustā tika apturēts viss Krievijas gāzes eksports uz Eiropu. Krievijas enerģētikas kompānija "Gazprom" par iemeslu minēja remontdarbus "Nord Stream" gāzesvadā. Gāzes cenas nekavējoties kāpa.
Mobilizācija un kārtējā aneksija
Ukrainas spēki uzsāka strauju pretuzbrukumu Harkivas reģiona ziemeļaustrumos, liekot Krievijas vienībām atkāpties. 10. septembrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pacēla karogu virs Izjumas, kas Krievijas spēku okupācijā atradusies sešus mēnešus. Šī ir viena no lielākajām stratēģiskajām uzvarām Ukrainai.
Vien nedaudz vairāk nekā nedēļu vēlāk Putins paziņoja par daļēju mobilizāciju, iesaucot dienestā 300 tūkstoš cilvēku.
Jau toreiz militārais analītiķis, izdevuma "Defence Express" vadītājs Serhijs Zgurecs pauda, ka Krievijas spēku efektivitāti Ukrainā tas īpaši nepalielinās: "Vienkārša lielgabalu gaļas skaitliska palielināšana nekādi neietekmēs Krievijas armijas efektivitāti. Mēs redzam, kas notiek frontē, – tur, kur mums ir tālas darbības artilērijas iekārtas, Krievijas armija uz priekšu netiek. Šī tālās darbības iekārtu izmantošana ir viens no mūsu veidiem, kā neitralizēt krievu spēku skaitliskā sastāva pieaugumu. To zina gan mūsu militārā vadība un arī mūsu Rietumu partneri. Lai arī kā kādam gribētu skatīties uz Otrā pasaules kara pieredzi, laiki ir mainījušies un uz situāciju kaujas laukā lielāku ietekmi atstāj tehnoloģijas, nevis palielināts Krievijas armijas skaitliskais sastāvs."
Krievijā vīrieši masveidā centās izvairīties no iesaukšanas un meklēja patvērumu Gruzijā un Kazahstānā. Dažādos Krievijas reģionos izcēlās protesta akcijas, īpaši etnisko minoritāšu pārstāvjiem protestējot pret to, ka tās mobilizācijai ir pakļautas neproporcionāli daudz. Vēlāk kaujas laukā pierādījās, ka Serhijam Zgurecam izrādījusies taisnība – par spīti milzīgajam skaitliskajam pārsvaram Krievija milzīgus panākumus kaujas laukā vairs negūst.
30.septembrī Krievija oficiāli anektēja Doneckas, Hersonas, Luhanskas un Zaporižjas apgabalus. Lai arī šāda rīcība ir pretrunā starptautiskajiem likumiem, Putins paziņoja, ka šie reģioni paliks Krievijas sastāvā mūžīgi.
Krimas tilts un Maskavas atbilde
Oktobra sākumā raķete trāpīja tiltam, kas savieno Krieviju ar okupēto Krimas pussalu. Lai arī Ukraina oficiāli neuzņēmās atbildību par šo triecienu, Maskavai tiek nosūtīts spēcīgs signāls, ka arī šis savdabīgais Krimas okupācijas simbols ir ievainojams.
Vai nu kā atbilde uz šo triecienu, vai arī kā loģisks turpinājums gaisa spēku komandiera nonākšanai Krievijas spēku vadībā, Krievija ļoti izlēmīgi sāk bombardēt Ukrainas enerģētikas infrastruktūru. Tuvojoties ziemai, no ierindas tika izsista energoapgādes un apkures infrastruktūra, sākoties nopietniem enerģētikas traucējumiem visā valstī. Komentētāji šādu taktiku sauca par mēģinājumu sagraut Ukrainas pašapziņu.
Ja Krievija šo pašapziņu grauj ar raķetēm, tad ukraiņi to atjaunoja, novembra sākumā atbrīvojot Hersonas pilsētu, kas viena no pirmajām nonāca Krievijas okupācijā. Daudziem šis bija ļoti nozīmīgs militārs panākums, citi norādīja – Krievijas spēki atkāpjas un pārgrupējas, lai sagatavotos ilgstošai ieņemto pozīciju nosargāšanai.
Pērnā gada beigās Krievijas prezidents paziņoja, ka ir gatavs sarunām ar Ukrainu, taču Kijiva šādu piedāvājumu atkāroti noraidīja. Arī tikai pašās gada beigās Putins apzināti vai neapzināti pirmo reizi oficiāli lietoja vārdu "karš".
Lēnie Rietumi
Ar dažādu intensitāti turpinoties aktīvajai karadarbībai, Ukrainas varas iestādes aktīvi turpināja arī diplomātisko darbību, kas galvenokārt bija vērsta uz rietumvalstu pārliecināšanu par aizvien jaudīgāka bruņojuma piešķiršanu Ukrainai.
Savā pirmajā vizītē uz ārvalstīm kopš kara sākuma Ukrainas prezidents Zelenskis devās vien decembrī, apmeklējot Amerikas Savienotās Valstis. Šī vizīte tika organizēta tikpat slepeni, kā nesen notikusī ASV prezidenta Džo Baidena viesošanās Kijivā. Maskava gan brīdināja Vašingtonu par ieroču piegādēm Ukrainai, taču ir zināms, ka viens no ieroču piešķiršanas priekšnoteikumiem aizliedz Ukrainai šos ieročus pielietot pret mērķiem Krievijā. Tas gan neattiecas uz okupēto Krimu.
Pašgājējas haubices un pretgaisa aizsardzības iekārtas ir tikai daži no šādu sarunu panākumiem. Visspilgtākais piemērs tomēr laikam ir ilgā Vācijas svārstīšanās ar tanku "Leopard" piegādēm. Ja šis jautājums tā kā būtu atrisināts un kaut kad šī gada laikā Ukraina pie kārotā bruņojuma tiks, var prognozēt, ka sarunas par tālākas darbības raķetēm vai kaujas lidmašīnām nebūt nebūs ātrākas.
