Panākt, lai Krievijas kara noziegumi nepaliek noklusēti, lai tie ir dokumentēti un nonāk tiesas priekšā – tas nav tikai juristu ziņā. Cietušos apzināt palīdz gan brīvprātīgie, gan sabiedriskas organizācijas. Lielā mērā tas ir psiholoģisks darbs. Daudziem upuriem ir grūti runāt par notikušo.
NVO pārstāve Anastasija Neņka no Kijivas: Tās zvērības, par kurām mēs uzzinājām, ko ir nodarījuši ciematos vīriešiem, kuri nav gatavi sadarboties [ar okupantiem] – tas saucas daļēja vai pilnīga kastrācija. Tas notiek viņu bērnu acu priekšā. Un tās traumas, ko gūst bērni, un te es nerunāju par fiziskām, bet tas, ko viņi redz un viņi neko nevar izdarīt – man šķiet, tās ir tās sekas, ko šobrīd mēs pat nevaram apjaust to ietekmi.
Odita Krenberga: Un tie nav tikai atsevišķi tādi gadījumi?
Neņka: Nē.
Vai tiešām tas ir kā tāds soda veids, ko bieži īsteno?
Neņka: Nu – tie gadījumi, kas man zināmi, ir vairāk, nekā bieži. Un tas pie tam vēl ir arī genocīds. Ņemot vērā, ka tie ir jauni vīrieši, kas var radīt bērnus. Tā ir zvērība, ko Krievijas armija veic pat ar tādu kā prieku.
Vairākām nevalstiskajām organizācijām, kas vāc pierādījumus, ir pieredze jau kopš 2014. gada, kad sākās Donbasa sagrābšana un slepkavoja bēgļus.
NVO pārstāve Lilija Kisļicina no Ļvivas: Krievi viņus apturēja, pārbaudīja dokumentus. Viņi pielika uzrakstu “Bērni”. Piestiprināja mašīnai kaut kādus baltus lakatiņus, dvielīšus. Un pēc tam, kad bija pārbaudīti dokumenti un viņi brauca, pa viņiem izšāva no granātmetēja. Un gāja bojā visa ģimene. Izdzīvoja tikai vidējais dēls. Bet vecākais dēls, viņa sieva un bērns gāja bojā. Bet visšausmīgāk, ka tas notika 6. martā un līdz 29. martam mēs nevarējām ieraudzīt pierādījumus, jo tur nelaida klāt.
Ukrainā fiziski un morāli sakropļotu cilvēku tagad ir daudz vairāk, nekā sociālie dienesti spēj uzņemt. Psiholoģiskās traumas daudzi pat neapzinās arī tad, kad jau nokļuvuši drošībā.
NVO pārstāve Tatjana Bajeva no Hmeļņickas: Man bija tāds gadījums. Sieviete atnāca pēc humānās palīdzības. Mēs sākām runāt. Viņa bija atbraukusi no Kramatorskas. Tur bija nokļuvusi artilērijas apšaudē, kad stacijā gāja bojā daudzi cilvēki. Un telpā, kur es izsniedzu humāno palīdzību – tā ir noliktavas telpa. Un pēkšņi zemē nokrita auduma baķis. Ar tādu trulu troksni. Viņa uzreiz pieplaka pie zemes.
Arī esot Latvijā, pienāk ziņas par gaisa trauksmēm dzimtenē. It īpaši tās biedē vakaros pēc pārdzīvotā pēdējās pāris nedēļās.
NVO pārstāve Elena Zinovenko no Zaporižjas: Tāpēc, ka ienaidnieks, kā mēs sakām, ir viltīgs. Viņš rīkojas naktī, kad ļaudis ir atslābināti, kad ļaudis guļ. Kopš 30. datuma Zaporižjā apšaudēs ir nogalināti 72 cilvēki. Vairāk nekā 100 ir ievainoti.
Tagad arvien biežāk jūtams, ka palīdzība vajadzīga arī pašiem palīdzības sniedzējiem, kas jau vairāk nekā astoņus kara mēnešus strādā ārkārtējā stresā un sāk izdegt.
NVO pārstāve Oksana Guida no Kremenčukas: Viņi pieņēma un pieņēma, un pieņēma bēgļus, kas pārvietojās Ukrainas iekšienē, un paši viņi negulēja, neēda, visu tikai atdeva. Un tas galu galā arī viņus iekšēji ārkārtīgi iztukšoja.
Irina ir no tiem, kas tādos gadījumos palīdz. Kaut pati joprojām dzīvo bēgļu mītnē – kopš nācās pamest savas mājas Doneckā pirms astoņiem gadiem.
NVO pārstāve Irina Gambarjana no Odesas: Mans vīrs ir karā jau otro reizi. Bija 2015.-2016. gadā frontes priekšējā līnijā un tagad viņš atkal devās karot. Visi mūsu vīrieši karo. Mēs atbalstām, kā varam. Tāda, lūk, situācija. Mums vienam otru jāatbalsta!
Prieks esot par kopīgajiem projektiem, kas īstenojas sadarbībā ar Latviju.
