«Krievija vēlas pavilkt lielu Ukrainas gabalu zem sava karoga». Saruna ar ukraiņu politologu Jevhenu Mahdu

Pagājušajā nedēļas nogalē pašpasludinātajās Doneckas un Luhanskas tautas republikās, kā arī Krievijas uz laiku okupētajos Hersonas un Zaporižjas apgabalu rajonos notikušie tā dēvētie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai bija "feikorendumi", kam nav nekā kopīga ne ar likumiem, ne ar tautu tiesībām uz pašnoteikšanos, intervijā Latvijas Radio sacīja ukraiņu politologs, pasaules politikas institūta direktors Jevhens Mahda. Viņaprāt,  tas nozīmē, ka Krievija vēlas pavilkt lielu Ukrainas gabalu zem sava karoga un parādīt to saviem pilsoņiem.

Intervija ar ukraiņu politologu, pasaules politikas institūta direktoru Jevhenu Mahdu
00:00 / 08:54
Lejuplādēt

Uģis Lībietis: Tikko ir noslēgušies šie pseidoreferendumi okupētajās teritorijās. Kā jūs šos balsojumus vērtējat, un ko tie nozīmē?

Jevhens Mahda:  Ja īsi, tad šie bija – feikorendumi. Tas ir jauns vārds, kas radies, apvienojot vārdus "fake" un ''referendum''. Šīm darbībām nav nekā kopīga ar likumiem, ne ar tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Kad Krievijas kolaboracionists Saldo kungs [Krievijas okupētās Hersonas pilsētas administrācijas prokremliskais vadītājs Vladimirs Saldo –  red.] saka, ka ir Hersonas tauta, viņš vienkārši demonstrē visai pasaulei, ka viņš ir idiots. Jo nevar runāt par atsevišķu tautu vienā unitāras valsts apgabalā. Viņš vienkārši nesaprot, par ko viņš runā. Viņš ļoti cenšas būt uzticams un paklausīgs.

Tas tikai nozīmē, ka Krievija vēlas pavilkt lielu Ukrainas gabalu zem sava karoga un parādīt to saviem pilsoņiem.

Turklāt tā nepievērš uzmanību pilnīgi nekādām prasībām, kā, piemēram, starptautiskajām tiesībām. Nepievērš uzmanību, ka balsošanas rīkošanai ir nepieciešami konkrēti apstākļi. Manuprāt, nekad iepriekš vēsturē – pat Hitleram tā nebija – no referenduma pasludināšanas līdz tā sarīkošanai paietu nedēļa. Tāpēc tā ir apkaunojoša Krievijas vēstures lappuse, kas tāda paliks arī turpmāk.

Apkaunojoša vai neapkaunojoša, taču var teikt, ka tā bija gaidāma. Jau kādu laiku tika runāts, ka šāds scenārijs ir iespējams. 2014. gadā Krimā tas bija ļoti negaidīti, bet šoreiz šādu scenāriju varēja paredzēt un varbūt pat novērst. Vai, jūsuprāt, tika izdarīts viss, lai situācija attīstītos savādāk?

Es gribētu atgādināt, ka 2014. gadā Krimā tā dēvētā referenduma datumu pārcēla pat trīs reizes. Otrkārt, septembra sākumā [Andrejs] Turčaka kungs no "Vienotās Krievijas" un ļoti tuvu Kremlim esošais politologs [Aleksejs] Česnakovs paziņoja, ka pašlaik mēs neko neorganizēsim un balsojums notiks 4. novembrī, nacionālās vienotības dienā. Un pēc tam sekoja ukraiņu spēku uzbrukums Harkivas apgabalā un Ukraina atbrīvoja gandrīz visu reģionu. Šis zaudējums bija tik smags, ka

Kremlis vienkārši visam uzspļāva un uzreiz sāka runāt par tā dēvēto referendumu. Un par daļējo mobilizāciju, kas patiesībā nav vis daļēja, bet pilna un visaptveroša, un simtiem tūkstoši vai pat miljoni Krievijas iedzīvotāju ar savu brāļu, vīru un dēlu piemēru uzzinās, kas ir karš.

Un visbeidzot, Kremlis sāka spēlēties arī ar kodolšantāžu. Šī tēma arī ir ļoti ievērojama, un tā ļauj Krievijai uzskatīt, ka šādi tā panāk savus mērķus.

Bet saprotiet – patiesībā tie ir viduslaiki! Viduslaiku līmenis ir nošaut un nogalināt karagūstekņus. Tie ir viduslaiki, ar spēku rīkot šādus pseidoreferendumus. Un ir vēl viens viduslaiku elements – Čečenijā Kadirova kungs paziņoja, ka nekādas mobilizācijas nebūs. Tie arī ir viduslaiki, un to sauc par feodālismu.

Rietumu valstis tagad atkal ir spiestas atzīt, ka atrodas situācijā, kurā īsti nezina, ko darīt tālāk. Var ar ļoti lielu pārliecību teikt, ka šodien tiks paziņots par aneksiju un par šo jauno apgabalu pievienošanu Krievijai. Vai, jūsuprāt, Ukrainas un rietumvalstu rīcībā ir kādi instrumenti, kā šo situāciju ietekmēt?

No Ukrainas puses instruments ir ļoti vienkāršs. Turpinās Ukrainas bruņoto spēku uzbrukums Ukrainas austrumos, un tā rezultāti tuvākajā laikā būs acīmredzami un saprotami. Arī Rietumu instrumenti ir saprotami – tā ir militārās palīdzības pastiprināšana Ukrainai, jo tieši tas ļauj ukraiņu armijai darboties daudz efektīvāk, un personisko sankciju ieviešana pret [Krievijas prezidentu Vladimiru] Putinu, [ārlietu ministru Sergeju] Lavrovu un visiem citiem. Jā, kāds teiks, ka tas saasinās situāciju, taču tikai tā mēs kaut ko varam ietekmēt. Tikai tad, kad viņi uz savas ādas izjutīs, ka atrodas ārpus likuma. Tikai tad. Kāds teiks, ka tieši tādu saasinājumu vēlas arī Putins, taču Putins pārkāpj spēles noteikumus. Spēlētājs, kurš šādi rīkojas, visai pārējai komandai ir jāsauc pie atbildības. Citādi viņš vienkārši nesapratīs.

Ja mēs runājam par šiem četriem reģioniem, cik, jūsuprāt, šajā karā tie ir nozīmīgi Krievijai?

Es uzreiz gribu uzsvērt vienu ļoti svarīgu lietu. Krievija pilnībā nekontrolē nevienu no šiem četriem Ukrainas apgabaliem – pat Luhanskas apgabalu. Krievija nekontrolē nozīmīgu daļu Hersonas apgabala, arī Zaporižju kā apgabala centru, un kontrolē tikai pusi no Doneckas apgabala. Kā ir paziņojis Putins, pievienotas tiek Novorossijas [Jaunkrievijas] zemes. Taču patiesībā Krievija šādi vēlas nostiprināt savus pašreizējos iekarojumus, pēc tam piedāvājot, piemēram, caur Turcijas prezidentu Erdogana kungu sarīkot sarunas, kas var turpināties dziļā rudenī un ziemā. Kāpēc? Lai Krievija varētu atgūt spēkus, lai rastos iespēja papildināt sava karaspēka tehniku un bruņojumu. Šis scenārijs ir pilnīgi acīmredzams. Ukrainas prezidents [Volodimirs] Zelenskis ir paziņojis, ka Ukrainas teritoriju aneksijas gadījumā nekādu pārrunu ar Krieviju nebūs. Manuprāt, tā ir vienīgā pareizā pieeja.

Jūs jau pieminējāt pašlaik Krievijā notiekošo mobilizāciju. Visticamāk, ka tā skars arī šos apgabalus, kas it kā nobalsoja par pievienošanos Krievijai. Kā šī mobilizācija varētu ietekmēt kara gaitu, un kā uz to skatās no Ukrainas puses? Varbūt jūs zināt, kāds ir  vienkāršo iedzīvotāju noskaņojums?

Īsi sakot, mobilizācijas veikšana okupētās teritorijās ir kara noziegums. Tas nav pirmais un nebūs pēdējais kara noziegums, kuru pastrādās Krievija.

Taču jau šodien Doneckas un Luhanskas apgabalos, kas Krievijas kontrolē atrodas kopš 2014. gada, faktiski vairs nav vīriešu.

Viņi visi jau ir izdzīti frontē – iedeva rokās automātu un sūtīja karot ar Ukrainas armiju. Patiesībā viņi cieš milzīgus zaudējumus, un tas ir visiem zināms fakts. Zaporižjas un Hersonas apgabalos kolaboracionisti mundri stāsta par brīvprātīgo bataljoniem, taču tie ir meli. Arī šeit sāks vienkārši sagrābt cilvēkus, tikai tas tagad sauksies citādāk. Nekādas brīvprātīgās kustības tur nav. Nekādas kustības par atdalīšanos no Ukrainas tur nekad nav bijis. Hersonas apgabals pēc savas būtības vispār ir ukrainiski runājošs, un tas Krievijai ir nepieciešams tikai tāpēc, lai kontrolētu ūdens piegādi Krimas pussalai. Ja neskaita zaudējumu Harkivas apgabalā, šis laikam ir vienīgais iemesls, kāpēc šajā reģionā ir tā iekrampējušies. Tas arī ir jāsaprot.

Kādu scenāriju jūs redzat turpmākajiem dažiem mēnešiem, kad iestājas auksts laiks, būs ziema? Kā varētu attīstīties šie procesi?

Kā jau es teicu, Krievija mēģinās ievilkt Ukrainu sarunās, vienlaikus šantažējot Rietumus ar gāzes piegādēm. Taču mēs redzam, ka Rietumu gāzes krātuves daudzviet jau ir piepildītas par 90%, tāpēc es domāju, ka Eiropas Savienība īpaši nepiekāpsies. Arī Amerikas Savienotās Valstis nepiekāpsies, bet Krievija mēģinās tirgoties. Kā tas viņai izdosies? Mēs to pagaidām nezinām. Taču man liekas, ja Ukrainas armija atbrīvos vēl vairāk apdzīvoto vietu un tur atradīs jaunus mierīgo iedzīvotāju un karagūstekņu apbedījumus, kā tas notika Izjumā, Putinam vispār vairs nebūs iespēju izmantot kaut kādus argumentus sarunās ar Eiropas Savienību. Manuprāt, tas būs viens no viņa pašreiz īstenotās politikas iznākumiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti