Īstenības izteiksme 15 minūtēs

OCTA jomā apdrošinātājiem "ūdens smeļas mutē"

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Cer atgriezt sabiedrībā 700 cilvēku ar garīgiem traucējumiem

Krievija Sīrijas karā – miera nesējs vai eļļa ugunī?

Krievija Sīrijas karā – miera nesējs vai eļļa ugunī?

Pēdējās nedēļās pēkšņi un strauji mainījušies notikumi, kas apvij jau vairāk nekā piecus gadus karā esošo Sīriju. Viens no būtiskākajiem Sīrijas kara dalībniekiem un prezidenta Bašara al Asada palīgiem – Krievija – paziņo, ka izved karaspēku.

Miera līguma panācēju lomā

Nepilnas trīs nedēļas ir aizritējušas kopš brīža, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins, sēžot pie spīdīga, lakota koka galda ar Krievijas karogu fonā, kopā ar ārlietu ministru Sergeju Lavrovu un aizsardzības ministru Sergeju Šoigu publiski pavēstīja, ka Sīrijas valdība un nemiernieki ir panākuši vienošanos par uguns pārtraukšanu.

Putina paziņojumu pārraidīja Kremļa atbalstītā televīzija „Russia Today”. Tajā viņš pieminēja trīs dokumentus, kas parakstīti un apliecina, ka starp Sīrijas valdību un bruņoto opozīciju ir slēgta vienošanās par uguns pārtraukšanu Sīrijas Arābu Republikas teritorijā. Otrā dokumentā izklāstīts pasākumu komplekss uguns pārtraukšanas režīma kontrolei. Un trešajā - paziņots par gatavību sākt miera sarunas par noregulējumu Sīrijā.

Putins arī bilda, ka šāds rezultāts ir ne tikai ilgi gaidīts, bet pie tā arī ilgi strādāts. Krievijas līderis arī atzina, ka vienošanās ir trausla, bet Krievija, Irāna un Turcija palīdzēšot garantēt uguns pārtraukšanas ievērošanu. Krievija arī samazināšot savu militāro klātbūtni Sīrijā, bet turpināšot atbalstīt Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmu.

Šī vēsts pasauli aplidoja pēc tam, kad ar Krievijas palīdzību Sīrijas prezidenta Bašara al Asada spēki dienām ilgi bija  bumbojuši un apšaudījuši stratēģiskās Alepo pilsētas austrumus, kurus uzskatīja par pēdējo al Asada opozīcijas bastionu, šo vietu padarot par postažu un vardarbības epicentru visas pasaules acu priekšā. Tikai pēc liela ārēja spiediena izdevās panākt pārtraukumu, lai no pilsētas varētu evakuēt iedzīvotājus. Krievija un Turcija uzņēmās miera līguma panācēja lomu.

Arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs diskusijā Latvijas Radio studijā aicināja nesteigties ar secinājumiem. Viņš norāda – pat ja tiek panākta vienošanās un noslēgts miera līgums, aktuāls paliktu jautājums, kā nodrošināt mieru ilgstoši. Iespējams, būtu vajadzīga starptautisko organizāciju militāra klātbūtne. “Un otra lieta: kas notiek pēc tam - kā tiek būvēta Alepo un Sīrija pēc kara. Nepieciešami ļoti lieli finansiāli resursi. Zinām, ka Krievijai tādu finansiālu resursu nav un Sīrija viena pati ar to galā netiks,” saka Rinkēvičs.

 

Patiesi aiziet vai tikai žests?

Aptuveni nedēļu vēlāk Krievija paziņoja, ka izved karaspēku no Sīrijas un pirmais Vidusjūru pametīs kara kuģis „Admirālis Kuzņecovs”, kura uzdevums ir pārvadāt lidmašīnas, ļaut tām pacelties un atgriezties pēc mērķa bombardēšanas.

Fotogrāfijas ar iespaidīgo kuģi jūras viļņos aplidoja medijus gluži kā klusējoši iznīcinātāji.

Vai tiešam Krievija aiziet, vai tas ir tikai žests, ar ko atgaiņāt uzmanību? - prātoja militārā jomā zinoši cilvēki.

Par to, ka tas ir tikai žests, ir pārliecināts Kurts Engelens, Beļģijas jūras kara flotes komandleitnants, Krievijas ārpolitikas pētnieks un lektors Beļģijas un Rīgas augstskolās. Tikai pirms dažām dienām Krievijas kuģi uz Sīriju piegādāja jaunus materiālus. Jautājums – kādēļ gan būtu jāapgādā karaspēks, ja nodoms ir samazināt savu klātbūtni valstī. Var jau sacīt, ka līdz ar karakuģa „Admirālis Kuzņecovs” došanos prom, Krievija aizved savu karaspēku. Ziniet, kara kuģis „Admirālis Kuzņecovs” nekad nav bijis Krievijas stratēģiskā vērtība. Parasti šādu lidmašīnu bāzeskuģi aizved tur, kur ir grūti novietot un uzturēt lidmašīnas uz zemes. Taču šāda kuģa novietošanai relatīvi netālu no lidostas, kuru viņi paši kontrolē, nav lielas jēgas.

Šāda kuģa izvietošana, visticamāk, vairāk bija stratēģiskās komunikācijas ierocis un arī izmēģinājums tam, kā būtu šādu tehniku novietot Vidusjūrā.

Šā kuģa darbība visādā ziņā bija limitēta. Starp citu, dažreiz pat traucējoša, jo divas lidmašīnas avarēja.  Laikā, kad vēlies pasaulei parādīt savas militārās spējas un gribi, lai tevi uzver nopietni, bet starptautiskie analītiķi sāk smieties, tas nemaz nepalīdz,” saka Engelens.

Viņš atgādina, ka Krievija par savu spēku izvešanu no Sīrijas pavēstīja jau aizvadītā gada martā, sakot, ka visi Krievijas mērķi šajā valstī esot sasniegti. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ar šiem paziņojumiem atkal nāca klajā Kremlī un Kremļa televīziju pārraidīts pēc Ženēvā notiekošajām Sīrijas miera sarunām, kas pēcāk izrādījās neveiksmīgas. Viņš uzsvēra, ka joprojām darbosies jūras kara flotes bāze Tartusā un Hmeimimas aviobāze.

Tobrīd 27.februārī panāktais pamiers izrādījās trausls un saira gluži tāpat kā visi citi teju sešu gadu ilgajā Sīrijas karā sāktie un nepabeigtie salabšanas mēģinājumi.

Krievija atbalsta Asadu un iesaistās karā

Sīrijas prezidenta Bašara al Asada varu Krievija ir atbalstījusi ilgstoši - ar politisku un militāru palīdzību  jau kopš konflikta sākuma 2011.gadā, bet kopš 2015.gada 30.septembra arī pati aktīvi iesaistījusies kara darbībā.

Kāpēc? Militārās un politiskās jomas eksperts Kurts Engelens pārliecināts, ka Krievijai ir pavisam skaidras un konkrētas intereses Sīrijā būt un tur palikt: „Vispirms no stratēģiskā viedokļa. Es nevaru iedomāties, ka viņi pamestu Sīriju pilnībā, tādēļ ka mērķis iesaistīties konfliktā nebija atbalstīt Bašara al Asada režīmu. Es ticu diviem citiem iemesliem.

Pirmkārt, tai vajadzēja parādīt pasaulei, ka ir starptautisks spēlētājs, kurš spēj ietekmēt globālo politiku pasaules līmenī.

Mums jāpiekrīt, ka šajā ziņā Krievija bija ļoti sekmīga, jo bija klāt notikuma vietā un panāca prezidenta Asada militāro uzvaru. Daži domā, ka tā bija Putina novirzīšanās no Ukrainas, taču patiesībā - nekas būtiski Ukrainā nav mainījies, kopš Krievija darbojas Sīrijā. Ja tā arī bija domāts, tad tas diez ko nav izdevies. Taču visvairāk es piekrītu tai domai, ka Krievijai bija nepieciešama bāze tās flotei un aviācijai Vidusjūras reģionā. Esot plecu pie pleca ar Asadu, šādas iespējas radās Latakijā un Tartūsā.”

To, ka Vladimirs Putins labprāt paliktu Sīrijā un reģionā, domā arī Tuvo Austrumu eksperte, pasniedzēja Lēvenes Katoļu universitātē Beļģijā Elena Aouna, kura pati ir no Sīrijas kaimiņvalsts Libānas. „Sīrijai un Krievijai jau kopš Aukstā kara ir ļoti labas attiecības. Turklāt Sīrija ir ļoti atkarīga no Krievijas vairāku iemeslu: gan militāro mācību, gan ieroču apgādes dēļ. No savas puses tā ir palīdzējusi Krievijai iegūt stipru bāzes vietu, un te es runāju par Tartūsas bāzi pie Vidusjūras.

Līdz ar to, iejaucoties Sīrijas konfliktā, Krievija, protams, bija ļoti ieinteresēta palīdzēt noturēties Asada režīmam.

Taču es tomēr neuzskatu, ka šis ir vienīgais iemesls, kādēļ Krievija ir rīkojusies tik aktīvi, un to pierāda arī tas, ka Krievija sāka piedalīties tikai 2015.gadā, kas ir teju piecus gadus pēc konflikta sākšanās. Tāpēc, manā skatījumā, ir daudz arī citu iemeslu, kas līdz šim nav pietiekami atzīti,” norāda Aouna.

Akmens rietumvalstu dārzā

Eksperte Elena Aouna uzskata, ka par Sīrijā izveidojušos situāciju jāmet akmens rietumvalstu dārzā, kuras faktiski ir radījušas visus apstākļus, lai Krievijai atbrīvotu ceļu uz Sīriju. „Sīrijas un Krievijas attiecībām un abu interesēm pēdējās divās desmitgadēs Rietumu pasaule pievērsa ļoti maz uzmanības. Un tas īpaši Krievijai deva labas iespējas pārvietoties un uzlabot savas pozīcijas reģionā.

Visas krīzes, kas uzplauka pēc tā sauktā Arābu pavasara, demonstrēja arī ASV un Rietumu pasaules kļūdas un neveiksmes, kas Krievijai savukārt deva labas iespējas.

Rietumu un ASV militāra iejaukšanās Arābu pavasara zemēs bija teju neiedomājama tā iemesla dēļ, ka visiem prātā bija sekas, kas palika pēc operācijām Irākā un Afganistānā. ASV un Rietumu pasaule ir arī parādījušas dubultstandartus tam, kā tās risināja dažādās Arābu pavasara situācijas. Piemēram, pagrieza muguru situācijai Bahreinā, tām bija ļoti dalītas jūtas par notiekošo Ēģiptē un tā tālāk. Arī Sīrijā. Rietumu diplomātijai nebija priekšlikumu uzticamam un īpašam risinājumam šajā sarežģītajā situācijā. Jā, tā ar bruņojumu atbalstīja mēreno opozīciju, taču šī politika nav nesusi ļoti pozitīvus rezultātus.”

Kas tālāk? Vai Kremlī uzzīmētajiem plāniem par Krievijas militāro ietekmi Tuvajos Austrumos būs viegli īstenoties? Kuras valstis būs Krievijas prezidenta tālāko interešu lokā?

„Lai varētu būt globāls spēlētājs, ir nepieciešami draugi visur pasaulē, lai varētu uzturēt savu militāro tehniku, īsteno loģistiku. Šādas iespējas ir ASV, un ar ASV palīdzību arī NATO ir šāda pieeja daudzviet pasaulē. Krievijai šajā ziņā nav daudz partneru, un tie, kuri ir, nav ļoti stabili. Tie ir partneri uz kādu laiku, tad situācija ļoti strauji var mainīties. Krievija, dodoties uz Vidusjūru, vēlējās uzpildīt savus kuģus Spānijā, taču pēc NATO apspriedes Spānija atteicās. Kam gan tev kuģi, ja tev nav tos ar ko uzpildīt? Taču Krievija meklē partnerus. Ēģiptei patlaban ir visai labas attiecības ar to.

Katrā ziņā Krievija centīsies nostiprināt savu ietekmi, īpaši valstīs, kas ir viegli mērķi. Tas nozīmē, vai nu valstīs, kurās ir karš vai kuras ir dziļā krīzē.

Man nebūtu pārsteigums, ja Krievija ko mēģinātu iesākt Lībijā, kas patlaban ir viegls mērķis,” saka Kurts Engelens.

Daudzi analītiķi ir vērsuši asu kritiku ASV un Eiropas Savienības virzienā, ka tās ļāvušas Sīrijas konfliktam ieilgt un Krievijai kļūt par tā risinātāju. Vai un kas varētu mainīties pēc jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa nonākšanas amatā, kas būs jau šīs nedēļas nogalē? Vai tas vēl vairāk Putina pozīcijas nostiprinās?

"Kas būs sadarbība starp ASV un Krieviju "Islāma valsts" apkarošanā? Tur paliek daudz jautājumu. Vienu mēs varam secināt - Tramps neturpinās Obamas politiku attiecībās ar Asadu. Protams, to tikai laiks rādīts. Bet var spriest, ka Tramps ļaus Asadam palikt. Jautājums, vai ar to pietiks, lai nonāktu pie miera un valsti sakārtotu. Runājot par Eiropu, Putinam neuzticās līdz galam," komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra eksperts Andis Kudors.

Vai mainīsies apdraudējums Baltijai?

Vai tas, ka Krievija šobrīd atstāj spēkus Sīrijā, var mainīt apdraudējumu Baltijai, proti, tas kļūtu mazāks, jo visur sadalīt uzmanību grūti?

Andis Kudors vērtē, ka vienmēr jāatceras, ka Latvija ir NATO sastāvā un Krievija joprojām vairās nonākt tiešā konfrontācijā ar aliansi, taču tās rīcības termometrs allaž ir iekšpolitika: "Kopumā vajadzētu nepārtraukti atcerēties un spriest par putina politiku gan Baltijā, gan Sīrijā, gan Ukrainā, ņemot vērā iekšpolitikas mērķus. Pagrieziena punkts Krievijas ārpolitikā 2005.-2007.gads, kad bija satraukums Kremlī par iespējamo varas zaudēšanu. Krievijas elite un Putina uzticamības loks, kur ir daudz miljardieri, nav ieinteresēti reālā konfliktā ar NATO valstīm.

Viņi ir ieinteresēti spriedzē, risinājumu meklēšanā, nepārtrauktā Putina varēšanas demonstrēšanā starptautiskā politikā, reģionālā politikā pat karadarbība kaimiņvalstī.

Es visu censtos attiecināt uz elites, iekšpolitiskajiem mērķiem, proti, saglabāt status quo."

Jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu, atzīst visi eksperti. Arī par to, vai un kā norisināsies miera sarunas starp visām Sīrijas karā iesaistītajām pusēm Astanā. Kā iepriekš sarunā sacīja eksperts Kurts Engelens, neviens karš ar šādiem līgumiem uzreiz nebeidzas. Un īpaši Sīrijas konfliktā, kas ilgst jau kopš 2011.gada, kurā bojā gājuši ap pusmiljona cilvēku un daudzi miljoni devušies bēgļu gaitās prom no valsts vai ir izkaisīti paši savā zemē, kur savas teritorijas bez Asada un opozīcijas mēģina iekarot arī teroristi. 

„Lēts karš,” tā savulaik par militāro iejaukšanos Sīrijā ciniski sacīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Bet tā patiesā cena, visticamāk, arī Kremlim līdz galam nav zināma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti