ĪSUMĀ:
- Suverenitāte pār Svalbāras arhipelāgu pieder Norvēģijai.
- Vienlaikus salu grupai ir īpašs starptautiskais statuss.
- Tas ļauj tādas ekonomiskās aktivitātes kā ogļu ieguvi tajā izvērst arī daudzām citām valstīm, tostarp Krievijai.
- Šāda kārtība pastāvējusi gadsimtu, taču Maskava metusi Oslo jaunus izaicinājumus.
- Norvēģija savukārt liek saprast, ka nepieļaus savas suverenitātes vājināšanu.
Arhipelāgs ar akmeņogļu iegulām
Ziemeļu Ledus okeāna un Barenca jūras apskalotais Svalbāras arhipelāgs līdz 19. gadsimtam galvenokārt kalpoja kā starptautiska vaļu mednieku atbalsta bāze bez pastāvīgiem iedzīvotājiem. Arhipelāga teritorija ir aptuveni 60 tūkstoši kvadrātkilometru (km2), tas ir gandrīz tikpat liels kā Latvija. Salu grupa atrodas tikai tūkstoš kilometru attālumā no Ziemeļpola. Proti, daudz tuvāk Ziemeļpolam nekā pašai Norvēģijai.
Kopš Svalbārā 20. gadsimta sākumā atklāja bagātīgas akmeņogļu iegulas, izrakteņu ieguve kļuva par svarīgu ekonomisko nozari. Tagad arhipelāgā dzīvo aptuveni divi ar pusi tūkstoši cilvēku, un Svalbāra ir vistālāk uz ziemeļiem esošā pastāvīgi apdzīvotā vieta. Vairums uzturas arhipelāga lielākajā salā Špicbergenā, un lielākā daļa iedzīvotāju ir norvēģi, taču ir arī daudz krievu un citu tautību cilvēku.
Arktikas ģeopolitiskās virzības centrā
Jau gadsimtu Arktikas salu grupai ir speciāls starptautiskais statuss. Aizvadītajā svētdienā apritēja simt gadi, kopš Parīzē tika parakstīts Svalbāras līgums. Tas nosaka, ka
suverenitāte pār Svalbāru pieder Norvēģijai.
Taču ar īpašiem nosacījumiem. Teritoriju arī nedrīkst izmantot militāriem mērķiem. Un pārējām līguma dalībvalstīm - un tam gadu gaitā pievienojušas jau vairāk nekā 40, arī Latvija, - ir tiesības Svalbārā izvērst ekonomiskās aktivitātes un uz salām izmitināt savus pilsoņus.
Ogļu ieguvē joprojām darbojas tikai Norvēģijas un Krievijas kompānijas. Tomēr līdz ar klimata izmaiņām un starptautiskajiem konfliktiem spriedze gruzd arī šajā attālajā Arktikas reģionā.
“Arktikas ģeopolitiskās virzības centrā 2020. gadā ir Svalbāra,” norāda Fritjofa Nansena institūta pētnieks Andreass Ostagens.
Krievijas un Norvēģijas nesaskaņas
Pagrieziena punkts iezīmējās 2015. gadā, kad Svalbārā negaidīti ieradās tobrīd Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins. Viņš ir iekļauts sankciju sarakstā par gadu iepriekš notikušo Krimas aneksiju, viņam liegta iebraukšana Eiropas Savienībā un arī Norvēģijā. Tomēr Svalbāras īpašais statuss nozīmēja, ka Rogozinam nebija liegts ierasties arhipelāgā.
Krievijas vicepremjera vizīti Norvēģija uzskatīja par provokāciju, un izstrādāja jaunus noteikumus.
Tie paredz no Svalbāras izraidīt personas, uz kurām attiecas “ceļošanas ierobežojumi”, kurus ievēro arī Norvēģija.
Dažas dienas pirms Svalbāras līguma simtgades Krievija pagājušajā nedēļā nosūtīja Norvēģijai vēstuli, kurā pārmeta Oslo “nelikumīgu ierobežojumu” piemērošanu attiecībā uz tās aktivitātēm arktiskajā arhipelāgā. Tostarp Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pauda, ka deportācijas procedūras noteikumi esot vērsti “tikai” pret Krievijas pilsoņiem. Krievija pārmet arī zivju aizsardzības zonas izveidi ūdeņos pie arhipelāga un dabas aizsardzības zonu paplašināšanu, kas ierobežo biznesa aktivitātes.
Vieta diskusijai
“Lavrovs savā vēstulē atgādina, ka tā ir Krievija kopā ar Norvēģiju, kuras vēsturiski bijušas aktīvākās šajā arhipelāgā. Mēs varam saskatīt sava veida aicinājumu Norvēģijai rīkoties saskaņoti. Norvēģija nevar pārvaldīt arhipelāgu, neņemot vērā Krievijas intereses. Notiek klimata izmaiņas, ir vides aizsardzības jautājumi – vai mēs atļausim vai neatļausim sākt naftas un dabasgāzes ieguvi tik tālu ziemeļos?” komentē Trumses Universitātes profesors Stians Bouns.
Maskava aicina Oslo uz konsultācijām, lai apspriestu šos jautājumus, un Norvēģijai pieprasa pārskatīt tās politiku attiecībā uz Svalbāru.
“Ir svarīgi, lai Norvēģijas sabiedrība un politiķi pēc iespējas dziļāk izprastu Svalbāras situāciju. Nav runa par to, vai Svalbāra pieder vai nepieder Norvēģijai.
Svalbāra ir simtprocentīgi norvēģu. Tomēr ir diskusijas par to, kas tur var dzīvot, ko viņi tur var darīt un kā pārvaldīt dabas resursus ūdeņos ap Svalbāru.
Tās ir lietas, kurās norvēģu sabiedrībai un politiķiem ir jābūt klāt un jātur roka uz pulsa,” norāda institūta pētnieks Andreass Ostagens.
Maskava likusi saprast, ka Krievija negrasās samazināt savas aktivitātes Svalbārā, gluži otrādi - Lavrovs vēstulē uzsvēris, ka tai ir “ilgtermiņa plāni pastiprinātai klātbūtnei”.
