Sergejs Medvedevs ir nesen latviešu valodā izdotas grāmatas “Krievu Leviatāna atgriešanās” autors. Tajā viņš apgalvo, ka pēdējos gados Krievijas vara atklāti novēršas no Rietumu liberālajām vērtībām, tā vietā realizējot agresīvu nacionālisma retoriku. Pēc Medvedeva domām, pašreizējo varu vajā nostalģija pēc impērijas varenuma, un tas esot redzams gan Maskavas pieņemtajos ārpolitikas, gan iekšpolitikas lēmumos.
“Interese par politiku un notiekošo šajās valstīs pieaug. Kaut arī man, protams, gribētos, ka šī interese par manu valsti drīzāk būtu kultūras, zinātnes, tehnoloģiju vai citā sakarā. Pašlaik diemžēl tās agresīvā politika, virzīšanās prom no demokrātijas totalitārisma virzienā un atgriešanās pie Krievijas tā saucamā tradicionālā modeļa, ko zemapziņā jau atpazīst apkārtējā pasaulē, tas viss raisa pasaules interesi par notiekošo. Un mana grāmata ir atbildes reakcija uz to,” sacīja Medvedevs.
Kremļa četras cīņas
Profesora ieskatā Kremlis iesaistījies četrās cīņās.
Pirmā cīņa esot par dzīves telpu. “Krievija atgriežas ģeopolitikas, plašu teritoriju laikmetā un cīnās par savu teritoriju. Tagad arī pieņemti likumi, kas liedz apšaubīt Krievijas suverenitāti, noliegt Krimas esamību Krievijas teritorijā un tamlīdzīgi,” norādīja Medvedevs.
Otra cīņa esot par simboliem. Jau Krievijas impērijas laikā dažādiem simboliem bija ārkārtīgi liela nozīme, sākot no pilsētu prospektiem līdz pilīm. Un pašreizējā vadība atgriezusies pie impēriskās domāšanas.
“Valsts toreiz nedomāja par to, kā dzīvo provincē, kas notiek nomalēs. Svarīga bija impērijas kontrole un tās kontroli raksturojošie simboli. Tas atgriezies arī Putina Krievijā,” uzskata Medvedevs.
Trešā cīņa, kas norit Krievijā, pēc Medvedeva domām, ir par cilvēku fizisko kontroli. To realizē ar dažādiem kontrolējošiem pasākumiem un likumiem, kas ierobežo iedzīvotāju tiesības uz brīvību un privātumu. Sevišķi šāda kontrole pastiprinājusies pandēmijas laikā.
“Cilvēkus arestē, organizācijām liedz strādāt, jo viņi pārkāpjot sanitārās normas. Es, protams, saprotu “lockdown” nepieciešamību, karantīnas, sociālās distances nepieciešamību, masku valkāšanu. Bet mūsu gadījumā to visu piemēro izlases kārtībā. Ja, piemēram, Lužņiku stadionā norit atbalsta akcijas Krimas pievienošanai Krievijas sastāvā, uz to pievērs acis un sveiks Putinu. Bet, ja norit mītiņš pret Putinu, tos cilvēkus dokumentē un piespriež viņiem administratīvos sodus par sanitāro normu neievērošanu,” skaidroja profesors.
Kā ceturto Medvedevs minēja cīņu par atmiņām, vēsturi. Un to īpaši varot redzēt 9. maija svinību kontekstā. Šim pasākumam valsts velta ļoti daudz resursu, un virkne pasākumu norit jau vairākas dienas pirms pašas Uzvaras dienas. Tam, lai skaidrotu savu nostāju un skatījumu uz dažādiem vēstures notikumiem, Kremlis arī velta daudz laika un resursu, kā arī ir gatavs iesaistīties diplomātiskos strīdos.
Viņaprāt, šobrīd Krievija atrodas varas norietā, tomēr process, kādā izjuks šī valsts, un sekas, kas no tā būs, šobrīd nav paredzamas.
Opozīcijas darbu padara neiespējamu
Tikmēr Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija reģionālo štābu tīkls tagad pārtraucis darbību, jo fonds iekļauts teroristisko un ekstrēmistisko organizāciju sarakstā. Valsts režīma kritiķi meklē citus veidus, kā turpināt informēt sabiedrību, izmeklēt valsts amatpersonu darbības, skaidrot gudrās balsošanas nozīmi. Tomēr to darīt kļūst arvien sarežģītāk, un opozīcija valstī tiek praktiski iznīcināta.
Tā apgalvo Ekonomikas augstskolas Sociālo zinātņu fakultātes profesors Maskavā: “Situācija ir tāda, ka darīts viss, lai tās darbu padarītu neiespējamu. Tas ir Putina politikas rezultāts. Tagad jebkādas politiskās opozīcijas darbības ir praktiski kriminalizētas. Proti, darbojoties ārpus sistēmā esošām politiskajām partijām, tu riskē nonākt aiz restēm. Vai nu tu un organizācija tiec marķēti kā ārzemju aģents vai ekstrēmists.”
Savukārt starptautiskā cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Amnesty international” paziņojusi, ka Navaļnijam atjaunots sirdsapziņas cietumnieka statuss. Iepriekš viņam šo īpašo statusu atsauca politiķa agrāko izteikumu dēļ, kur esot konstatēta naida runa. Nav gan skaidri zināms, uz kādiem izteikumiem, kurā gadā un kādā formātā organizācija bija balstījusi savu iepriekšējo lēmumu. Publicētā informācija liecina, ka izteikumi saistīti ar naida runu par migrantiem.
Atgriežas pie “tradicionālā krievu valsts” modeļa
Medvedevs uzskata, ka Krievijā šobrīd iespējams dzīvot tikai tad, ja cilvēkam ir spējas uztver notiekošo no vairākām pusēm. Tādā kā “šizofrēniskā stāvoklī”, kur pastāv “gan frustrācija, gan ziņkāre par notiekošo”.
“Frustrācija kā Krievijas pilsonim un patriotam. Es ilgu laiku nodzīvoju Rietumos, gandrīz 15 gadus tur dzīvoju un strādāju. 2014. gadā nolēmu atgriezties savā valstī un Maskavā. Man likās, ka mana valsts virzās uz normālības ceļu, tādu globālas attīstības ceļu. Par spīti dažādām nepilnībām demokrātijas sakarā man likās, ka ideoloģija bija tāda, ka valsts kļūst par tādu vidēju, kapitālistisku pasaules valsti, kas iesaistās globālos procesos,” stāstīja Medvedevs.
Profesors esot ātri vien sapratis, ka Krievijā norit pavisam citi procesi. Viņaprāt, valsts atgriežas pie tā saucamā “tradicionālā krievu valsts un Krievijas impērijas modeļa”.
“Tas viss notika mūsu acu priekšā. Tas viss notika 2000. gadu sākumā. 2003. gads. Tad sākās “Yukos” lieta. 2007. gads – tā ir Putina uzruna Minhenē. 2008. gads – iebrukums Gruzijā. Un pēc tam jau zināms: “Maidans”, Krimas aneksija 2014. gadā, karš Sīrijā 2015. gadā. Tas viss ir labi dokumentēts. Protams, to visu pavada frustrācija. Krievijas iedzīvotāju bēdas par to, kā mūsu trauslo brīvību sākt atņemt un saraut gabalos. Tas viss noved pie autoritāras valsts diktatūras,” norādīja Medvedevs.
Kā politiskās vēstures pētniekam viņam gan esot bijusi ziņkārība: “Bija ļoti interesanti vērot to, kā 21. gadsimtā manā valstī atgriežas īpašumu, resursu, sabiedrisko organizāciju sadales un pārvaldes modeļi, kuri eksistēja pirms 50, 100, 500 gadiem. Proti,
notiek atgriešanās pie tradicionālās krievu valsts, pie sociuma, kas eksistēja jau Ivana Bargā laikā 16. gadsimtā.
Tas laiks saistās ar pirmajām koloniālajām kampaņām, revolūcijām, represīvu režīmu, no kura vēlāk izauga Krievijas impērija, vēl vēlāk radās Padomju Savienība. Un te nu mēs esam mūsdienās.”
Profesors izšķir divu veidu vēsturi, kādu var apskatīt Krievijas kontekstā. Viena būtu par cilvēkiem, par tautu, nāciju. Bet pavisam cita, kuras veidošanā piedalās, viņaprāt, tādi cilvēki kā Vladimirs Solovjovs, ir par krievu valsts vēsturi un tās lomu.
“Krievijas vēsturi var skatīt cikliski – ir valsts paplašināšanās un samazināšanās posmi. Impērijas paplašināšanās, kas notiek 30, 40, 50 gadu periodos. Impērijas kari, represijas. Un tad ir valsts sašaurināšanās periodi. Tādi tradicionālās krievu valsts atkāpšanās periodi bija 80., 90. gadu laikā. Tas ir laiks, kad Baltijas valstīm izdevās iegūt neatkarību, kad sabruka Padomju Savienība, kad sākās pašas Krievijas institūciju reforma. Sākoties 21. gadsimtam, tā saucamais Leviatāns, kas ir Tomasa Hobsa metafora, izlien no jūras tāpat kā Andreja Zvjaginceva filmā,” sacīja Medvedevs.
