Pasaules panorāma

Afganistāna – četrus mēnešus talibu varā

Pasaules panorāma

«Pasaules Panorāma»: Baltkrievijas embargo, Lietuvas un Ķīnas nesaskaņas, kara atraitņu ciemats Kosovā

Kosovas kara atraitņu ciemā paļaujas uz paprikas audzēšanu

Kosovas kara atraitņu ciemā spēku rod paprikas audzēšanā

Kosova ir viena tām zemēm Balkānos, kur atmiņas par nebūt ne tik seno karu joprojām ir dzīvas. Latvijas Televīzija (LTV) apmeklēja kādu uzņēmumu ciemā, ko mēdz dēvēt par kara atraitņu ciemu. Uzņēmums zināms ne vien Balkānos, bet arī visā pasaulē. Tas radīts, lai tiktu pāri lielajam zaudējumam, ko nesa karadarbība Balkānu reģionā.

Dienā, kad LTV viesojās Krušas ciematā Kosovā, drēgni līņā. Modernajā ražotnē, kas celta par Eiropas Savienības līdzekļiem, sestdienas priekšpusdienā ir klusa. Vienīgais, kas liek saprast, ka filmēšanas grupa ieradusies pareizajā vietā, ir skābeni saldā, siltas paprikas smarža, kas vēdī jau pagalmā.

LTV sagaida Krušas kooperatīva dibinātāja un vadītāja Fahrije Hoti. Viņa lūdz uzgaidīt, jo atbraukuši klienti aplūkot produkciju, kas krāsaina un kārdinoša redzama arī degustācijas telpā – paprika marinādē, eļļā, kopā ar jogurtu, citiem dārzeņiem, vārīta un smalcināta, salda un asa. Ražošanas cehā redzama koši sarkana paprika, sabērta lielās kaudzēs. Tā tiek šķirota, tīrīta, kārtota. 

Tikai viena lieta, ko jautāt sievietēm, kas galvu nepacēlušas strādā cehā, ir liegta. Tāpēc, ka tas var uzjundīt atmiņas, ar kurām nav viegli sadzīvot arī pēc 20 gadiem.

Krušu mēdz saukt par kara atraitņu ciematu. Tas bija 1999. gada 25.marts, kad serbu vadītā Dienvidslāvijas armija, iebrūkot ciematā, atņēma dzīvību pilnīgi visiem te dzīvojošajiem vīriešiem. Arī Hoti vīram.

“Man tolaik bija 29 gadi. Divi mazi bērni – viens trīs gadus, otrs – trīs mēnešus vecs,” pastāstīja sieviete. 

Hoti līdz ar citām ciema sievietēm pameta Krušu bēgļu gaitās, bet, kad karš beidzās, atgriezās, ieraugot nodegušas mājas un visu izpostītu. Tomēr sievietes nepadevās. Paliekot gluži vienas – bez vīriem, tēviem, brāļiem, viņas pašas nolēma rūpēties par izdzīvošanu, lai arī konservatīvajā un tradicionālajā sabiedrībā tas šķita nepieņemami.

“2005. gadā kopā vēl ar piecām citām ciema sievietēm, kuras bija zaudējušas savus vīrus, mēs sākām marinēt un konservēt dārzeņus, kas izauga mūsu laukos. Mums sākumā nebija iespējams to visu laist plašākā tirgū, jo mēs bijām sievietes, atraitnes, un to nepieļāva vietējā kultūra. Mēs tikai strādājām, bez lielākas sapratnes, kur to visu liksim. Un tad mēs devāmies uz Kosovas tirdziņiem, parādījām savus produktus tur, un tā viss pamazām sākās,” stāstīja Hoti. 

Uzņēmumā tagad strādā ap 70 sieviešu, kuras ir vai nu kara atraitnes, vai arī ir sastapušās ar citām grūtībām dzīvē. Šeit strādā arī seši kungi, no kuriem viens ir Hoti dēls. Kooperatīvs savu produkciju eksportē uz 11 pasaules valstīm. 

Vietējie iedzīvotāji par to lepojas. Hoti sacīja: “Bieži vien, kad cilvēki man vaicā, kur es ņēmu drosmi sākt šo lietu, es viņiem atbildu – visa pamatā bija lielas, lielas sāpes.”

Sieviete ar lielu mīlestību piemin visus, kas kādreiz snieguši palīdzīgu roku. Viņas darba kabinetā un darba telpās kārtojas fotogrāfijas ar cilvēkiem, kas palīdzējuši grūtā brīdī un ar Krušas papriku iepazīstinājuši arī ārzemēs – Vācijas, Francijas, ASV vēstnieki. Par Hoti  dzīvi uzņemtas filmas, no viņas spēka iedvesmojas citi.

Bet bojā gājušo un bez vēsts pazudušo Krušas ciemata vīru vārdi ir iemūžināti vietējā memoriālā, kādu uz Kosovas zemes ir daudz. Un tas notikušo neļauj aizmirst arī tad, kad ciematā it kā cenšas turpināt ierastu dzīvi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt