ĪSUMĀ:
- Pētnieki jau iepriekš Eiropas Parlamentu brīdinājuši par korupcijas riskiem.
- Pētniekam pārsteigums par korupcijas skandāla mērogu.
- Signālam vajadzēja būt, ka kāda organizācija nevēlas būt Atklātības reģistrā.
- Vajadzēja ņemt vērā arī to, ka organizāciju vada bijušais eiroparlamentārietis.
- Par ētikas kodeksa pārkāpumiem nenotiek neatkarīga izvērtēšana.
- Ilgtermiņā nepieciešama neatkarīga ētikas iestāde, kas var sodīt.
Korupcijas skandāls Eiropas Parlamentā šonedēļ turpināja attīstīties. Nedēļas sākumā Itālijas tiesa izdeva kriminālvajāšanai Beļģijā bijušā deputāta Pjēra Antonio Panceri sievu. Prokuratūra uzskata, ka gan sieva, gan meita apzinājās, ar ko nodarbojas viņu ģimenes galva, un palīdzēja pārvadāt dārgas dāvanas. Savukārt trešdien Francijas laikraksts "Le Point" paziņoja, ka Eiropas Parlamenta Sociāldemokrātu grupa atstādinājusi savu Latvijas izcelsmes padomnieku Eldaru Mamedovu aizdomās par smagiem pārkāpumiem, kas saistīti ar šo lietu. Oficiāli atstādinātā padomnieka uzvārds netiek minēts. Lai apspriestu to, kā šāda mēroga korupcija varēja notikt, Latvijas Radio uz sarunu aicināja Kergueno.
Sāksim ar nedaudz vispārīgu jautājumu. Daudzi ir teikuši, ka viņi ir šokēti un pārsteigti par korupcijas skandālu Eiropas Parlamentā, ko mēdz dēvēt arī par "Kataras lietu". Vai jūs kā pretkorupcijas un caurskatāmības organizācijas pārstāvis arī bijāt par to pārsteigts?
Protams, ka mēs bijām pārsteigti par šī skandāla mērogu, jo tas ir lielākais korupcijas skandāls, iespējams, ka pat visā Eiropas Savienības vēsturē. Bet mēs neesam pārsteigti, ka korupcijas skandāls vispār notika. Tam ir labs skaidrojums. Jau desmit gadu mēs esam brīdinājuši Eiropas Parlamentu, ka šāds skandāls varētu notikt un ka viņiem ir vajadzīgs labāks ētikas kodekss un labāka aizsardzība pret nevēlamu ietekmi.
Katru reizi, kad mēs esam to ieteikuši, parlaments vai nu spēra nelielus soļus, vai arī gluži vienkārši ignorēja mūsu ieteikumus.
Tā kā mēs esam pārsteigti par mērogu, bet neesam pārsteigti par to, ka tas vispār ir noticis.
Man atsevišķu cilvēku reakcija un pārsteigums par korupciju Eiropas Parlamentā šķita diezgan divkosīgi. Es zinu, cik aktīvi ir daži interešu lobiji, kādas dāvanas viņi dāvina, kādas pusdienas viņi izmaksā deputātiem, lai tos vienkārši satiktu un aprunātos. Tādēļ es nebiju pārāk pārsteigts, ka daži varētu iet vēl tālāk.
Es domāju, ka mums vajadzētu nošķirt parasto lobēšanu, kas ir saziņa ar Eiropas Savienības iestādēm ar mērķi ietekmēt lēmumu pieņemšanu, no tā, kas notiek šajā gadījumā. Te mēs runājam par kriminālnoziegumu, jo tiek mēģināts pirkt likumu grozījumus. Tas, par ko jūs runājat, proti, vakariņas un dāvanas, ir kaut kur pa vidu.
Te es gribētu atgādināt, ka Eiropas Savienībā pastāv arī Atklātības reģistrs. Tajā lobiji var reģistrēties un norādīt, kādas summas viņi tērē, kas viņi ir, kādas intereses viņi pārstāv un kur atrodas.
Atklātības reģistram ir arī uzvedības kodekss, kas nosaka, kā rīkoties dažādās situācijās. Tas tostarp atrunā arī ļoti greznu vakariņu izmaksāšanu Eiropas Savienības amatpersonām. Atklātības reģistru izmanto visas Eiropas Savienības iestādes, proti, Eiropas Komisija, Padome un arī Parlaments. Tomēr katra no tām pati lemj, kā šo reģistru izmantot. Eiropas Komisijā Atklātības reģistrs ir obligāts. Tas nozīmē, ka visas tikšanās ir jāreģistrē šajā datu bāzē. Tas pats par sevi jau ir drošības pasākums.
Bet Eiropas Parlamentā ir atšķirīga pieeja. Tas nozīmē, ka viņi var tikties ar jebkuru organizāciju. Ja mēs paskatāmies uz pašreizējo skandālu, tad redzam, ka tā centrā ir nevalstiskā organizācija, kas nav atrodama Atklātības reģistrā. Jau tam vajadzēja kalpot par sarkano signālu. Ja kāda organizācija nevēlās reģistrēties, tad rodas jautājums, kāpēc tad viņi to nevēlas darīt?
Vēl vairāk: kaut arī šī organizācija nav atrodama Atklātības reģistrā, viņiem ir izdevies organizēt divus pasākums parlamenta telpās, un ar to sadarbojas redzami deputāti.
Tas tādēļ, ka šo organizāciju vada bijušais eiroparlamentārietis. Arī tam vajadzēja kalpot par sarkano signālu, jo tas nozīmē, ka bijušais deputāts izmantoja savus kontaktus, lai mēģinātu ietekmēt savus kādreizējos kolēģus.
Tiešām šķiet, ka bija daudz brīdinājuma signālu, kas netika ņemti vērā. Jūs jau nedaudz pieskārāties tam, ko vajadzētu labot, lai nepieļautu šādu situāciju atkārtošanos. Vai varat iezīmēt nedaudz plašāk, ko "Transparency International" iesaka mainīt?
Lai saprastu, kāpēc mēs šobrīd piedzīvojam šo skandālu, mums ir nedaudz jāatgriežas vēsturē. Jau 2011. gadā notika skandāls, ko dēvē "nauda par grozījumiem". Toreiz trīs britu žurnālisti mēģināja saprast, vai viņiem varētu izdoties piekukuļot deputātus apmaiņā pret noteiktiem likumu grozījumiem. Viņiem tas sanāca ar trim deputātiem, un tas tika nofilmēts ar slēpto kameru. Tas bija pirmais šāda veida skandāls. Tā rezultātā tika ieviests Deputātu ētikas kodekss, kas atrunā arī tādas situācijas, ko tagad ir atklājusi Beļģijas policija. Visus šos desmit gadus mēs esam strādājuši ar Eiropas Parlamentu, lai mēģinātu uzlabot noteikumus.
Lielākā problēma ir tajā, ka vienīgais cilvēks, kurš atbild par ētikas kodeksa piemērošanu, ir Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs.
Tikai viņš vai viņa var sākt izmeklēšanu un uzlikt sodu. Ja priekšsēdētājs uzskata, ka ētikas kodekss ir pārkāpts vai ja par to ir aizdomas, tad tiek uzsākta izmeklēšana. Tās ietvaros padomdevēju komiteja, kas sastāv no deputātiem, veic gadījuma izmeklēšanu. Šī komiteja sniedz tikai padomus un izvērtē gadījumu. Līdz ar to sanāk, ka pieci deputāti dod padomu vienam deputātam par cita deputāta uzvedību.
Tā ir lielākā problēma, jo nevienā brīdī nenotiek neatkarīga izvērtēšana. Nav neviena administrācijas darbinieka, kuram būtu tiesības proaktīvi veikt izmeklēšanu un pieņemt lēmumu.
Šāda kārtība noved pie tā, ka iepriekšējā parlamenta sasaukumā no 24 pārkāpumiem tikai vienā gadījumā tika uzlikts sods. Turklāt tas bija diezgan simbolisks. Būtībā šim deputātam uz laiku tika ieturēta dienas naudas izmaksa, ko viņi saņem, lai pirktu sviestmaizes vai ceļotu. Protams, ka tas neatstāja nekādas sekas uz pašu deputātu.
Ir skaidrs, ka ne visi deputāti ir korumpēti, un mums tas ir ļoti tieši jāpasaka. Tomēr Eiropas Parlamentā pastāv zināma nesodāmības kultūra. Tas nozīmē, ka uz nelieliem pārkāpumiem tiek pievērtas acis.
Līdz ar to soli pa solim mēs nonākam pie tā, ka deputāti domā, ka viņiem nav obligāti jāuzrāda, ka viņi ir bijuši ceļojumā, ko apmaksāja kāda cita valsts. Viņi domā, ka nav obligāti jāpārbauda, vai organizācija atrodas Atklātības reģistrā. Viņi uzskata, ka jau nākamajā dienā pēc pilnvaru termiņa beigām viņi var kļūt par lobijiem. Tā soli pa solim daži deputāti iedomājās, ka viņi varētu spert arī soli tālāk. Bet tas jau nozīmē pārkāpt likumu.
Notiek arī diskusija par jaunas ētikas iestādes izveidi. Tā uzraudzītu gan esošos, gan bijušos politiķus. Mēs zinām, ka bijušais Eiropas Savienības komisārs Dimitris Avramopuls ir saņēmis 60 000 eiro no nevalstiskās organizācijas "Cīņa ar nesodāmību". Arī Starptautiskās arodbiedrību konfederācijas jaunais vadītājs Luka Vizentīni ir saņēmis no viņiem naudu. Vai jūs redzat patiesu vēlmi izveidot šādu organizāciju? Vai arī tā ir tikai tukša runāšana?
Te es gribētu pateikt divas lietas. Vispirms es gribētu vērst jūsu uzmanību uz Eiropas Parlamenta rezolūciju, kas attiecas arī uz pašu parlamentu. Tajā beidzot ir iekļautas vairākas rekomendācijas, ko mēs esam snieguši jau daudzus gadus. Jā, šis teksts nav juridiski saistošs, bet vismaz norāda uz nodomiem. Tur tiek runāts gan par labāku aizsardzību trauksmes cēlējiem, gan par obligātu lobiju reģistrēšanu, gan par informācijas publicēšanu. Ir iekļauti arī noteikumi par pāreju darbā no parlamenta uz privāto sektoru, kā arī solīts izveidot īpašu ētikas komiteju, kas Eiropas Parlamentā izpētīs situāciju un sniegs ieteikumus. Tas viss skar tikai parlamentu, un tie ir neatliekamie soļi.
Bet ilgtermiņā, kā jūs pareizi norādāt, mums ir nepieciešama ētikas iestāde. Tā būtu aģentūra, kurai ir tiesības veikt neatkarīgu izmeklēšanu un sodīt. Neatkarība te ir ārkārtīgi būtiska.
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja ir teikusi, ka viņa ir gatava rosināt šādas iestādes izveidi, jo tā būtu spēcīga atbilde. Bet, ja priekšlikums par tās izveidi balstīsies uz Eiropas Parlamenta ziņojumu, kas tika pieņemts aptuveni pirms gada, tad tas būs ārkārtīgi vājš. Ja netiks veikti uzlabojumi, tad no šādas ētikas iestādes izveides nebūs nekādas jēgas. Tai ir nepieciešami pietiekami resursi un tiesības sodīt.
No neoficiālās informācijas mēs saprotam, ka šobrīd tiek piedāvāts izveidot iestādi ar padomdevēja funkcijām. Šādā gadījumā sistēma nemainīsies.
Līdz ar to, jā, ētikas iestāde varētu palīdzēt novērst pašreizējā skandāla atkārtošanos un parādītu pilsoņiem, ka Eiropas Komisija sniedz spēcīgu atbildi. Bet priekšlikumam par tās izveidi ir jābūt spēcīgam, pat spēcīgākam, nekā liek darīt pašreizējais skandāls.
KONTEKSTS:
Beļģijas policija izvirzījusi apsūdzības korupcijā četriem cilvēkiem, tostarp Eiropas Parlamenta viceprezidentei Evai Kaili. Viņus apsūdz par darbošanos kriminālā organizācijā, par naudas atmazgāšanu un korupciju, cenšoties virzīt Kataras intereses Eiropas līmenī.
Izskanējušas aizdomas, ka Persijas līča valsts Katara centusies ietekmēt Eiropas Parlamenta politiskos un ekonomiskos lēmumus, maksājot ietekmīgiem parlamenta darbiniekiem lielas naudas summas un dāvinot dārgas dāvanas.
Eksperti notikušo sauc par lielāko skandālu, kāds pēdējo gadu desmitu laikā skāris Eiropas vadošās institūcijas. Eiropas Parlaments ir atcēlis Kaili no viceprezidentes amata.
