Daudzi zvejas kuģi Galīsijā, Floridā un Mumbajā jau mēnešiem neiziet jūrā, jo koronavīrusa Covid-19 pandēmijas dēļ pasaulē ir ievērojami samazinājies pieprasījums pēc zivīm un citiem jūras produktiem.
Organizācija “Global Fishing Watch” vēsta, ka šī gada pirmajos četros mēnešos komerciālās zvejas aktivitāte pasaulē samazinājās par 6,5%, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem. Līdz aprīļa beigām zvejas flotes jūrā bija pavadījušas 14,4 miljonus stundu. 2018. un 2019. gadā šajā pašā periodā zvejas kuģi atradās jūrā vidēji 15,4 miljonus stundu.
Ķīnas zvejas flote ik gadu nozvejo 20% no visas pasaules lomiem, tās aktivitāte laikā no janvāra beigām līdz marta beigām samazinājās par 40%, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.
Savukārt Eiropas valstīs Francijā, Spānijā, Portugālē un Itālijā vairākas nedēļas pēc kārtas zvejas aktivitāte samazinājās vairāk nekā par 50%. Piemēram, Francijas teritoriālajos ūdeņos martā un aprīlī nozvejoja par 56% mazāk zivju nekā tajā pašā periodā 2019. gadā. Apvienotajā Karalistē zvejas aktivitāte gada pirmajos četros mēnešos samazinājās par 26% jeb aptuveni 100 tūkstošiem stundu, salīdzinot ar vidējo aktivitāti pērn un aizpērn.
“Global Fishing Watch” apgalvo, ka zivsaimniecībai lielu triecienu radīja daudzu viesnīcu un restorānu slēgšana, kā arī problēmas saņemt nepieciešamos pakalpojumus ostās. Lai ievērotu valdību noteiktos pulcēšanās ierobežojumus, daudzviet ir slēgti arī jūras velšu tirgi.
Spānija ir lielākā jūras produktu patērētāja Eiropas Savienībā. Taču kopš Covid-19 pandēmijas sākuma valstī dramatiski ir samazinājies pieprasījums pēc jūras veltēm, kritusies ir arī to cena. Piemēram, garneles, kuras agrāk pārdeva par aptuveni 100 eiro kilogramā, tagad var iegādāties par nieka 10 eiro kilogramā.
Spānijā zivrūpniecībā ir nodarbināti ap 30 tūkstošiem cilvēku. Valsts Zivrūpniecības konfederācijas ģenerālsekretārs Havjers Garats norāda uz galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi zvejnieki pēdējos mēnešus pavadīja krastā.
“Daudzi zvejnieki inficējās ar Covid-19, tāpēc zvejas kuģu īpašnieki bija spiesti pietauvot savus kuģus ostās, lai novērstu vīrusa izplatīšanos un ievērotu karantīnas noteikumus. Otrkārt, kuģu īpašnieki un zvejnieki, kuri vēlējās turpināt darbu, saskārās ar grūtībām, jo nepietika sejas masku un aizsargtērpu, vai arī viņi saskārās ar pārvietošanās ierobežojumiem, īpaši tad, ja kuģi bija jāizkrauj trešajās valstīs. Treškārt, daļa kuģu īpašnieku bija spiesti pārtraukt darbu tāpēc, ka apkalpes locekļi baidījās saslimt, vai arī tāpēc, ka zvejošana vairs nenesa peļņu,” Garats sacīja izdevumam “Hindustan Times”.
Arī ASV zvejniecības nozarē ir iestājies panīkums. Vairums amerikāņu pirms pandēmijas zivis un citus jūras produktus ēda pārsvarā restorānos, kuri tagad ir slēgti. Daudzi izvairās pirkt zivis veikalā, jo domā, ka ar tām ir saskārušies vairāk cilvēku nekā ar āboliem. Daļai izšķiroša ir cena, tāpēc viņi zivs vietā izvēlas putnu gaļu.
Atsevišķos ASV piekrastes štatos zivrūpniecība ir ārkārtīgi nozīmīga vietējai ekonomikai. Jūras produktu izplatītājs Raians Spekmens no Ziemeļkarolīnas stāsta, ka viņa uzņēmums ir pielāgojies pēc tam, kad zaudēja savus lielākos pircējus – viesnīcas un restorānus. Tagad Spekmena uzņēmums piegādā svaigus produktus uz mājām.
“Mēs dodamies pie pircējiem un noliekam pasūtījumus pie viņu namdurvīm. Šādi mēs aizpildām tukšumu, kas radās pēc tam, kad aizvērās restorāni. Mēs piegādājam pasūtījumus vairākas reizes nedēļā. Pagaidām mums sokas diezgan labi. Mēs bijām pārsteigti, ka tik daudz cilvēku veica pasūtījumus. Mēs esam unikāli ar to, ka paši kontrolējam piegādes ķēdi, šādi nodrošinot, ka ar produktiem saskaras pēc iespējas mazāk roku,” viņš pastāstīja televīzijas kanālam “CBS17”.
Tomēr Spekmenu māc neziņa par nākotni un to, cik ienesīgs būs viņa bizness.
“Tirgū valda milzīgs juceklis. Zivis vairs nepiegāda ierastajā veidā. Es nezinu, ko vēl gaidīt šajā gadā. Mēs dzīvojam dienu no dienas. Cenas tirgū dramatiski mainīsies, un zvejnieki savu lomu nevarēs pārdot par tādām cenām kā normālos gados.”
Pašreizējai krīzei zivrūpniecībā ir saskatāma arī “zelta maliņa”. Mazāka nozveja varētu veicināt zivju resursu pieaugumu. Tā notika abu pasaules karu laikā, kad vairums zvejnieku gadiem nebrauca jūrā, jo baidījās, ka viņu laivām varētu trāpīt torpēdas. Pēc atgriešanās jūrā viņi ievēroja, ka zivju ir kļuvis vairāk un tās ir lielākas.
