Kontinenta miermīlīga apvienošana ir Eiropas DNS. Saruna ar pētnieku Florānu Marsiaku par ES paplašināšanos

Ko tieši nozīmē Eiropas Komisijas (EK) piedāvātā Eiropas Savienības paplašināšanās sistēmas reforma? Un kāpēc līdz šim pret paplašināšanos iebildusi Francija? Par šiem jautājumiem saruna ar Vīnē bāzētā Austrijas-Francijas Eiropas tuvināšanās centra (Austro-French Centre for Rapprochement in Europe) ģenerālsekretāra vietnieku un pētnieku Florānu Marsiaku (Florent Marciacq).

Intervija ar Austrijas-Francijas Eiropas tuvināšanās centra pētnieku Florānu MarsiakuUģis Lībietis

     

     

    Uģis Lībietis: Diskusijas par Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos dienaskārtībā ir bijušas jau vairākus mēnešus pēc tam, kad Francija bloķēja iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Francija ir kritizējusi pašreizējo paplašināšanās sistēmu un prasījusi, lai Eiropas Savienība mainītu savu pieeju. Es gribētu jums jautāt, kā jūs skaidrotu šo Francijas nostāju? Vai šeit runa tiešām ir tikai par paplašināšanos, vai arī ir kādi zemūdens akmeņi, par kuriem mēs runājam maz, bet kuri ir ļoti svarīgi?

    Florāns Marsiaks: Ir vairāki faktori. Francijas iebildumi pret iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju nav pārsteidzoši. Francija tam pretojās jau 2018. gadā un [Francijas] prezidents [Emanuels] Makrons jau tolaik lika noprast, ka, viņaprāt, ir absurdi runāt par iestāšanās sarunu uzsākšanu, kamēr mēs diskutējam par “Brexit”. Līdz ar to pirmais ir laika jautājums.

    Otrs elements ir saistīts ar Eiropas Savienības reformu gaitu. Prezidents Makrons ir iesniedzis daudz un dažādus piedāvājumus par aizsardzības, monetārās un ekonomiskās savienības reformēšanu un tā tālāk, taču viņš ir saņēmis visai mazu atbalstu no saviem partneriem, īpaši Vācijas. Vienā brīdī viņš saprata, ka paplašināšanās jautājums ir tāds, kurā viņa balss var tikt sadzirdēta.

    Un, treškārt, taktiski domājot – martā Francijā ir gaidāmas vēlēšanas. Prezidents Makrons un viņa partija nevēlas nosūtīt signālus par migrācijas plūsmām, kas, viņuprāt, joprojām ir par lielu. Taču kopumā runa ir par Eiropas Savienības reformēšanu kopumā, un paplašināšanās politika ir tikai daļa no šī procesa.

    Ņemot vērā Francijas apsvērumus, Eiropas Komisija šonedēļ publiskoja savu jauno un uzlaboto plānu, ko tā ir nosaukusi par uzticamu Eiropas Savienības perspektīvu Rietumbalkānu valstīm. Kā jūs vērtētu šo jauno piedāvājumu?

    Jaunajā piedāvājumā ir paņemts ļoti daudz no franču ierosinājumiem. Patiesībā, pirms EK piedāvājuma ir bijuši vēl divi citi piedāvājumi. Vienu tūlīt pēc pērnā gada samita, kurā Francija kopā ar Nīderlandi un Dāniju bloķēja iestāšanās sarunu sākšanu, iesniedza pati Francija. Otru iesniedza deviņas citas Eiropas Savienības dalībvalstis, manuprāt, ieskaitot arī Latviju. Eiropas Komisijas variantā ir iekļauti vairāki elementi, kuri pilnīgi noteikti bija nepieciešami.

    Es uzskatu, ka iestāšanās procesa reforma patiešām ir nepieciešama, jo šis process līdz šim nav īsti veiksmīgi strādājis. Jautājums ir – kā mēs to izdarām un kādā laikā? Piemēram, EK ierosina palielināt stimulus, ko varētu nosaukt “vairāk par vairāk”.

    Proti, ja valstis īsteno vairāk reformu, tām tiek dota iespēja piekļūt Eiropas programmām un līdzdarboties Eiropas politikā.

    Taču šajā piedāvājumā ir iekļauts arī „mazāk par mazāk” princips. Ja valstis dara mazāk, piemēram, nepietiekami cīnās ar korupciju, iestāšanās procesu varētu apturēt vai iesaldēt. Šie ir ļoti nozīmīgi jautājumi, lai iestāšanās perspektīvai piešķirtu lielākus muskuļus. Taču šajā līmenī ir arī vairākas lamatas.

    Jaunā metode piešķirtu Eiropas Savienības dalībvalstīm lielāku teikšanu, izvērtējot kandidātvalstu sasniegto progresu, tuvinoties Eiropas Savienības standartiem. Vai jūs piekrītat paplašināšanās komisāra Olivjē Vārelji viedoklim, ka šim procesam ir jābūt ne tikai administratīvi, bet arī politiski virzītam?

    Jā, tas ir ļoti interesants jauninājums. Nenoliedzami, dalībvalstu loma palielināsies. Taču realitātē tā jau iepriekš ir bijusi ļoti augsta. Pēdējo desmit gadu laikā Rietumbalkānu valstu integrācija ir bloķēta atkārtoti. Kaut vai runājot par Grieķijas rīcību, bloķējot Ziemeļmaķedonijas iestāšanos. Dalībvalstis ir izveidojušas vairākus mehānismus, lai palēninātu un kontrolētu šos procesus. Šie mehānismi joprojām pastāv, un jaunā metodoloģiju ierosina to oficiāli atzīt. Tas nebūt nenozīmē kaut ko sliktu.

    Interesanti būs vērot, kā uz to reaģēs Rietumbalkānu valstis. Tās tik ļoti neinteresē politiskās iesaistīšanās loģika, tās cenšas izpildīt kritērijus administratīvā ceļā. Šeit es redzu tādu kā neatbilstību vai pārpratumu no Eiropas Savienības puses.

    Eiropas Savienība palielina politisko līdzdalību, bet Balkānu valstis reaģē ar administratīvām pārmaiņām.

    Kāda ir līdz šim bijusi un kādai būtu jābūt Balkānu valstu reakcijai uz notiekošo? Un kas tām būtu jādara, lai uzlabotu savas pozīcijas gan reformu jomā, gan sarunājoties ar citām Eiropas Savienības valstīm?

    Rietumbalkānu valstis ir gaidījušas šīs reformas, īpaši Albānija un Ziemeļmaķedonija. Tāpēc tā noteikti ir laba ziņa, ka šis process ir sācis virzīties uz priekšu. Serbijas un Melnkalnes gadījums ir nedaudz sarežģītāks, jo nav saprotams, vai šo reformu varēs piemērot abām minētajām valstīm?

    Komisārs ir paziņojis, ka Serbijai un Melnkalnei būs iespēja brīvprātīgi pievienoties šai reformai. Un šeit es redzu ļoti lielu klupšanas akmeni, jo es īsti neredzu pamudinājumu šīm valstīm pievienoties. Tas tāpēc, ka reformā ir šis „mazāk par mazāk” princips.

    Lai arī uz papīra Serbija un Melnkalne ir pašas attīstītākās valstis, realitātē tās ir valstis, kurās varas sagrābšana ir visizteiktākā.

    Viņi ir saņēmuši atalgojumus, kaut arī viņu panākumi reformu īstenošanā pēdējo desmit gadu laikā nav bijuši īpaši labi. Tad kāpēc pievienoties?

    Un šeit parādās otrais aspekts, proti, reģionālā sadarbība. Ja reforma neparedz iesaistīt visas reģiona valstis, to vidū sāksies šķelšanās. Un tas ir pretrunā ar pēdējos divu trīs gadu laikā īstenoto Berlīnes procesu, kura mērķis ir nodrošināt visa reģiona kopīgu virzīšanos uz priekšu, stiprinot sadarbību un atkalapvienošanos.

    Nākamais jautājums varbūt nebūs īpaši diplomātisks. Runājot par paplašināšanās procesu, mēs galvenokārt runājam par dažādām Rietumbalkānu valstīm ar dažādām ambīcijām. Runājot godīgi, vai Eiropas Savienībai vajag šīs valstis savā klubā, un vai ES vispār tās vēlas redzēt savās rindās?

    Tas tiešām ir ļoti nediplomātisks jautājums, taču par to pilnīgi noteikti ir jārunā. Es šos argumentus diezgan bieži dzirdu arī Eiropas Savienības iekšienē. Mums Eiropas Savienībā ir jāsaprot, kāpēc mēs to darām un esam to darījuši pagātnē.

    Mēģinājumi apvienot kontinentu, balstoties uz mieru, ir iekļauti Eiropas DNS.

    Tas ir iemesls, kāpēc Eiropas Savienība vispār tika izveidota. Eiropas integrācijai nav nekādas citas jēgas. Protams, var padarīt Eiropas integrāciju arvien modernāku un smalkāku, taču mums vienmēr ir jāatceras par Eiropas DNS. Un tāpēc šeit ārkārtīgi svarīga ir to valstu pieredze, kas pievienojās blokam 2004. gadā. Ja Eiropas Savienībai neizdosies paplašināties un uzņemt Rietumbalkānu valstis, tā būs izgāzusies savā pamatuzdevumā. Tieši tāpēc, manuprāt, mums Eiropas Savienības iekšienē ir nepieciešamas lielākas pārdomas par to, kāpēc mēs vispār lietas darām.

    Un visbeidzot – ceļā uz iespējamo paplašināšanos pirmajās rindās ir tieši Rietumbalkānu valstis. Tad nedaudz tālākā nākotnē runa varētu būt par Ukrainu, Gruziju, Moldovu un, iespējams, pat Turciju. Kādu signālu šie pēdējie notikumi un lēmumi nosūta šīm valstīm?

    Mēs drīzumā atzīmēsim Šūmaņa deklarācijas jubileju. Ja jūs palasīsiet šo deklarāciju, tajā ir teikts, ka Eiropas projekts ir aicinājums visiem Eiropas iedzīvotājiem apvienoties centienos piepildīt savus ideālus. Eiropas integrācija ir aicinājums visiem cilvēkiem, kuriem ir kopīgas Eiropas Savienības idejas. Savienības dibinātāju sākotnējos plānos nav nekādu ģeogrāfisku jautājumu vai citu kritēriju. Tāpēc, ja jūs rūpīgi lasāt šos līgumus, nav nekādu iemeslu izslēgt no iestāšanās procesa tādas valstis kā Ukraina, Gruzija vai Moldova.

    Bet… tas nāk kopā ar citu lietu. Šis princips ir saistīts ar mieru. Tas nozīmē, ka Eiropas Savienības paplašināšanās, tostarp Austrumu partnerības dalībvalstu virzienā, nedrīkst radīt draudus mieram pārējā kontinentā. Tāpēc mums ir jātiek galā ar ļoti sarežģītu situāciju. No vienas puses, ir nepieciešams atzīt iespēju, ka šīm valstīm ir tiesības kādu dienu pievienoties Eiropas Savienībai. Taču attiecības ar Krieviju diemžēl rada problēmas. Līdz brīdim, kamēr Eiropas Savienības un Krievijas attiecības neuzlabosies, būs ļoti grūti virzīties uz priekšu šajā jautājumā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti