Euranet Plus

Uģis Lībietis un Ina Strazdiņa par svarīgākajiem notikumiem Eiropā šonedēļ

Euranet Plus

Plāno ieviest īpašu marķējumu «zaļajām» investīcijām

Izdevuma "Defence One" redaktors Kevins Barons par iespējām apturēt karu un konfliktus

Konflikts Sīrijā - ģeopolitiskas un reģionālas varas spēles. Intervija ar Kevinu Baronu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Ir apritējuši septiņi gadi, kopš Sīrijas kara sākuma. Protesti pret Bašara al Asada režīmu pārauguši pilsoņkarā, un tagad tas ir izvērties par sadrumstalotu konfliktu, kurā ir neskaitāmi spēlētāji un intereses. Taču nevienam no starptautiskajiem spēlētājiem, arī Eiropas Savienībai, kas no Sīrijas saņēmusi lielas bēgļu straumes, nav izdevies nosēdināt Asada varas pārstāvjus un opozīciju pie sarunu galda. Vai Sīrijas asiņainā un ieilgušā kara iemesls ir garām palaista iespēja? To plaši apsprieda Eiropas un ASV analītiķi Vācijas Maršala fonda rīkotajā konferencē Briselē. Tur piedalījās arī izdevuma „Defence One” redaktors Kevins Barons, kurš pats vēl nesen pabijis Sīrijā. Ar viņu par starptautiskās sabiedrības iespēju apturēt karu un vēl citus konfliktus pasaulē sarunājās Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa.

Sīrija joprojām ir Bašara al Asada pārvaldībā, un kopā ar Krievijas bruņotajiem spēkiem Asads ir atguvis plašu valsts teritoriju. Līdz ar to aizvien pieaug šaubas par to, vai tiks panākta viņa atkāpšanās no amata, lai gan to prasa Rietumi un tajā skaitā Eiropas Savienība (ES). ES augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini šonedēļ Eiropas parlamentā solīja nepamest novārtā Sīrijas iedzīvotājus un atkārtoti solīja palīdzēt Sīrijas atjaunošanā, taču tikai bez Asada. Aprīļa nogalē Eiropas Savienība Briselē rīkos plašu Sīrijai veltītu konferenci.

Ina Strazdiņa: Ir pagājuši jau septiņi gadi, kopš Sīrijā ir karš. Nupat mēs dzirdējām debates par to, vai starptautiskajai sabiedrībai vajadzēja konfliktā iesaistīties jau tā sākumā vai arī ne. Vai, jūsuprāt, tā bija kļūda, ka ārvalstis tomēr pietiekami neiesaistījās, lai šo karu izbeigtu?

Kevins Barons: Kā uz to paraugās. ASV apzināti neiesaistījās, lai neatkārtotu Irāku, bet tajā vietā panākot, ka vietējie sīrieši cīnās paši par sevi. Pentagonam jeb ASV aizsardzības ministrijai ir svarīgi zināt, ka atkal četri tūkstoši ASV karavīru nav nogalināti karā uz svešas zemes. ASV sekmīgi atrada sīriešus, kurdus, arābus, kuri varēja apvienoties un cīnīties ar teroristisko grupējumu „Daīš” un atgūt valsti. Taču tam bija sava cena, milzīga nestabilitāte un teju pusmiljona sīriešu nogalināti, līdz kamēr izveidoja šo spēku. Es domāju, ka ir ļoti daudz pārdomu par to, vai tas bija sekmīgi vai nebija, bet atbilde ir atkarīga no tā, kam to vaicājat. ASV teiktu, ka tā bija veiksme. Tagad šim

jautājumam - vai bija svarīgi starptautiskajai sabiedrībai Sīrijas karā iesaistīties agrāk - īsti pat vairs nav nozīmes. Tas ir konflikts, kas, izskatās, tik drīz vis nebeigsies.

Tātad jums ir sajūta, ka tas tiešām vēl ieilgs?

Pilnīgi noteikti. Es biju Sīrijā pirms diviem mēnešiem un arī janvārī. Devos uz Raku, un, dienas laikā staigājot, šajā pilsētā var redzēt, cik drausmīga tur ir situācija. Tā izskatījās pēc Drēzdenes Otrajā pasaules karā. Kilometru garumā bija tikai un vienīgi sagrautu māju kvartāli. Būs vajadzīga milzīga starptautiskās sabiedrības, donoru, atjaunotāju, celtniecības kompāniju darbs, lai atjaunotu tās vietas Sīrijā, kurās jau var iekļūt un kaut ko sākt darīt. Bet tas īsti pagaidām nevar notikt, jo pilsoņkarš arvien turpinās un ārvalstis nevar ienākt ar pašreizējā režīma atļauju. Tas ir kā ar vistu un olu – mums vajag mieru, lai varētu sākt atjaunošanu, bet atjaunošana ir vajadzīga, lai būtu miers un iepriekšējā dzīve. Un tagad uz šo jautājumu „Kas ir pirmais?” neviens nevar atbildēt. Šajā miera ceļā nav skaidra līdera. ASV to nedara, jo tā ir apzināta izvēle. Krievija meklē alternatīvu ceļu tam, ko cenšas darīt ANO. ASV stratēģija ir palikt Sīrijā un censties mudināt demokrātiskos spēkus, lai meklētu risinājumu un izeju no krīzes, bet bez Asada. Taču es nedomāju, ka tas notiks drīz.

Vai šis karš un tā risinājums ieilgst tādēļ, ka tajā ir tik daudz spēlētāju?

Jā. Ja jūs vaicātu ģenerāļiem, kuri ir tur uz vietas, tad viņi atbildētu, ka šīs ir viena no sarežģītākajām cīņām, kādā viņi jebkad ir bijuši. Tā nav Irāka, kur jums ir atļauja no centrālās valdības ienākt un apturēt teroristiskos grupējumus. Sīrijā pa vidu pilsoņu karam notiek cīņa ar terorismu, un tas viss ir ģeopolitiskas reģionālas varas spēles kontekstā. Tas ir kas tāds, ko mēs neesam redzējuši kopš Vjetnamas kara laikiem.

Kāds gan šeit var būt ceļš uz mieru, ja šā kara dalībnieki paši to nevēlas?

Ar Afrīnas operācijām mēs redzam, ka Turcija, Krievija šo konfliktu padara tikai un vienīgi sliktāku. Viņi palielina bumbu, karavīru skaitu, nogalina vairāk civiliedzīvotāju. Vismaz šajā Sīrijas daļā viss iet nepareizā virzienā.

Vēlos jums pavaicāt arī par Krieviju. Runājot par gaidāmajām vēlēšanām, no Vladimira Putina dzirdams daudz par bruņošanos un ieročiem, kas, protams, neatstāj vienaldzīgu pasauli, arī Eiropu, ASV. Ko no tā secināt? Ja Putins paliks Krievijas prezidents, ar kādu Krieviju mums būs jārēķinās?

Te ir divas lietas – bažas par Putinu un par atomieročiem. Manuprāt, pasaule jau rēķinās ar to, ka Putins, iespējams, būs pie varas Krievijā visu savu atlikušo mūžu. Šajā ziņā cilvēki jau pie visa un šī vēlēšanu procesa ir pieraduši. Taču tad, kad viņš nāca klajā ar šiem ļoti spēcīgajiem paziņojumiem par atomieročiem un tiešiem draudiem ASV, Vašingtonas reakcija bija ļoti dažāda. Nacionālā drošības padome to piefiksēja, Pentagons piefiksēja, Kongress – arī, taču ne tik saasināti, bet parastā sabiedrība to īsti neievēroja. ASV patlaban ir ļoti iekšup vērstas, un tāpēc bija ļoti grūti pārliecināt cilvēkus, ka šīs ir lietas, par kurām tomēr būtu jāuztraucas.

Mēs jau tagad vairākus gadus dzirdam par atomieročiem no Ziemeļkorejas, tādēļ Putina paziņojums bija gluži vai turpinājums šai retorikai.

neviens īsti nerunā par jauniem līgumiem, kas ierobežotu bruņošanos. Arī ASV prezidents Donalds Tramps, kad tika ievēlēts, drīzāk mudināja uz bruņošanās sacensību. Neviens šobrīd nerunā par ko tādu, kā savulaik Kenedija un Hruščova tikšanos Vīnē, lai sāktu jaunu miera ēru.

Vēl par kādu konfliktu – Ukrainu. Tagad par to mēs dzirdam mazāk un mazāk. Mums ir Sīrija, Ziemeļkoreja, daudzas citas vietas pasaulē, kas ir izvirzījušās starptautiskajā dienas kārtībā. Kur tajā ir vieta Ukrainai?

Jā, nudien, arī ASV par to runā mazāk un mazāk, un šis temats vairs ļoti reti ir pirmajās lappusēs vai medijos vispār. Ukraina ir kļuvusi par de fakto vietu, kas ir pastāvīgā konflikta stāvoklī. Ja pasaule raugās uz karstākajām dienas aktualitātēm, tad tā ir Ziemeļkoreja, Putina uzruna, Sīrija, bēgļu krīze vai gluži vienkārši aktuālākie ekonomiskie jautājumi.

Ukraina ir kļuvusi par vēl vienu konflikta zonu, pie kuras Rietumi jau ir pieraduši, gluži kā Sīrija.

Pavaicājiet cilvēkiem Afganistānas galvaspilsētā Kabulā, cik daudz uzmanības viņiem atvēlēts ziņu izlaidumos. Es biju Kabulā dienā, kad terorists pašnāvnieks uzspridzinājās slimnīcā, nogalinot 135 cilvēkus. Daži par to bija dzirdējuši, bet ļoti daudzi ne.

Vai arī Afganistāna, jūsuprāt, ir konflikts, kas ir uz palikšanu?

Par Afganistānu varu sacīt, ka ASV prezidents Donalds Tramps ir atsācis kara atjaunošanu tajā ziņā, ka ir piekritis nosūtīt vairāk karavīru, ieročus, devis atļauju amerikāņiem atgriezties valstī ar kaujas uzdevumiem. Pēdējos četros gados, kad sabiedrotie ir atstājuši Afganistānu, talibiem ir bijusi iespēja atgriezties atpakaļ un pārņemt ne tikai teritoriju un kontroli. Šobrīd ASV saka: „Pag'! Mums ir jāatgriežas kaujā.” ASV militāristi ir ļoti pārliecināti, ka var to visu pagriezt otrādi un pietuvoties tai situācijai atkal, kas varētu garantēt mieru nākotnē. Taču ir arī ļoti daudz skeptisku cilvēku. Jāatceras, ka Afganistāna ir ļoti tālu no visa. Tā nav Irāka vai Tuvie Austrumi, kur mums ir pastāvīgas bāzes. Taču, ja ir vēlme cīnīties ar terorismu Afganistānā, tad nekas cits neatliek, kā paturēt cilvēkus arī tur, īpaši dienvidos vai kopā ar sabiedrotajiem Pakistānā. Karavīri tur būs nepieciešami pat tad, ja Afganistānā nostabilizēsies miers un būs apklusināti teroristi, „Taleban”. Visticamāk, Afganistāna vēl gadu desmitiem mums būs problēma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti