Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kas pēc tiesas lēmuma notiks ar padomju laika latviešu filmu mantojumu?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Reformācijai - 500: Rīgas Sv. Pētera baznīca - reformācijas šūpulis Livonijā

Notikumi Ukrainā. Pagājuši divi gadi, un atkal situācija saasinās

Konflikts Donbasā nonācis strupceļā; Ukraina riskē kļūt starptautiski viena

Šajā nedēļā aprit divi gadi, kopš tika panākta Minskas vienošanās par veidiem, kā izbeigt konfliktu Ukrainas austrumu reģionos. Vairums ekspertu uzskata, ka vienošanās ir cietusi neveiksmi un ir nepieciešama aktīvāka ārvalstu, tostarp Krievijas, iesaistīšanās izvirzīto prasību pildīšanā. Taču patiesas vēlmes šo mērķi sasniegt īpaši nav nevienai no iesaistītajām pusēm. Turklāt pēdējo nedēļu laikā situāciju ir saasinājusi karadarbības atjaunošanās Ukrainā.

Neizpildāmais līgums

Uguns pārtraukšana un lielkalibra ieroču sistēmu atvilkšana no abu karojošo pušu sadursmes zonas; īpaša režīma statuss Doņeckas un Luhanskas apgabaliem un dialogs par vietējo vēlēšanu rīkošanu; amnestija abu pašpasludināto republiku notikumu dalībniekiem; jauna Ukrainas konstitūcija līdz 2015. gada beigām; varas decentralizācija - tie ir tikai daži no punktiem, par kuriem 2015. gada februārī vienojās Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas līderi, lai izbeigtu aktīvo karadarbību Ukrainas austrumos.

Lai arī pēc vienošanās panākšanas gan Krievija, gan separātiskie kaujinieki pauda cerību, ka Minskas vienošanās varētu palīdzēt konfliktu atrisināt, nevienu no vienošanās punktiem tā arī dzīvē pilnībā ieviest nav izdevies.

Ukraina jau kopš pašiem pirmsākumiem ir bijusi noskaņota visai skeptiski, norādot uz to, ka no sākuma ir nepieciešams pārtraukt militārus uzbrukumus un tikai tad būs iesējams diskutēt par politiskiem jautājumiem. Par to savā nesenajā vizītē Vācijā kārtējo reizi atgādināja arī Ukrainas prezidents Petro Porošenko.

"Mēs apzināmies, ka ir nepieciešamas kopīgas un izlēmīgas darbības, lai motivētu Krieviju sēsties pie sarunu galda, lai motivētu Maskavu pilnībā ieviest dzīvē Minskas vienošanās prasības pirmkārt drošības sfērā," sacīja Porošenko. "Cilvēku, tostarp Donbasa reģiona civiliedzīvotāju, bojāeja nav pieļaujama, tāpēc mūsu darbību koordinēšana šobrīd ir īpaši svarīga," norādīja Ukrainas prezidents.

Krievija vienmēr Minskas vienošanos nepildīšanā ir vainojusi Ukrainu jeb - kā bieži tiek minēts Krievijas ziņu kanālos – "Kijevas huntu".

Krievija uzskata, ka vienošanās teksts, ko, starp citu, apstiprinājusi arī ANO Drošības padome, paredzēto darbību secību nosaka pavisam citu. Proti – no sākuma jauna konstitūcija, vēlēšanas, varas decentralizācija, īpašais statuss abām pašpasludinātajām republikām un tikai tad kontrole pār robežu. Ja lasa Minskas vienošanos tekstu, tas tā tiešām arī ir.

Taču, kā norāda Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Andis Kudors, līgumi tiek rakstīti tā, lai tos varētu vai nevarētu izpildīt, un

Minskas vienošanās esot tāda, kuru pilnībā izpildīt nav iespējams.

"Minskas vienošanās tika noslēgta, jo Ukrainas vadība bija bezizejas un izmisuma priekšā – tā zaudēja vienu teritoriju pēc otras. Rietumu neizlēmības dēļ, atbalstot Ukrainu, tā tika piespiesta pakļauties agresoram. Ja mēs piekristu tam, ka vienošanās secībai ir jābūt Krievijas pusē, tad tā ir netaisnīga rīcība pret Ukrainu," komentē Kudors.

"Starptautiskajās tiesībās ir princips – "jus ad bellum" jeb taisnīga kara princips. Aizsardzības karš ir taisnīgs, un jums ir tiesības aizstāvēties. Tas, ka Krievija nav gatava sargāt robežu un nesūtīt karavīrus – nu, kas tas ir? Mēs spēlējam kaut kādas spēles. Ir jānosauc lietas pareizos vārdos – tas ir karš, ko īsteno Krievija pret Ukrainu, un nekas cits. Viss pārējais ir hibrīdkara fasāde," klāsta pētnieks.

Doņecka nevēlas Kijevas varu, Kijeva nevēlas doņeckiešus Ukrainas parlamentā

Komentējot savu redzējumu par Minskas vienošanos saturu, ukraiņu polittehnologs, Kijevas Politisko pētījumu un konfliktoloģijas centra direktors Mihails Pogrebenskis atzīst, ka

pašreizējā variantā Minskas dokumentus iesaistītās puses pildīt nevēlas un būtu labi, ja pastiprinātos arī spiediens no ārpuses.

"Krievija vēlas iekļaut Donbasu Ukrainas sastāvā uz saviem nosacījumiem, kuri ir aprakstīti Minskas līgumā. Zem šiem nosacījumiem ir parakstījies arī Porošenko, un tie ir apstiprināti ANO Drošības padomē. Vienīgie, kas nav ieinteresēti šos noteikumus pildīt, ir Kijeva un Doņecka," norāda Pogrebenskis.

"Doņecka nevēlas atgriezties Kijevas pakļautībā, bet Kijeva nevēlas un nevar piekrist, ka parlamentā ienāks pussimts vīru, kuros nāksies ieklausīties un kurus var ietekmēt Maskava. Ir viedoklis, ka risinājums ir iespējams tikai ar ārējā spiediena palīdzību – sak’, gan jau bez mums atrisinās! Es uzskatu, ka būtu pat labi, ja atrisinātu bez mums," saka analītiķis.

"Turklāt, manuprāt, arī Porošenko un viņa komanda nebūtu pretī tam, ja problēmu atrisinātu bez viņiem. Tas tāpēc, ka viņi baidās uzņemties atbildību. Ja Porošenko piedāvātu atbalstu ievēlēšanai uz otro pilnvaru termiņu, sakot – "Petja, netraucē, bet dari, kā tev saka", - es domāju, viņš piekristu, jo atbildība būtu uz ārējiem spēkiem. Būtu labi, ja ārējie spēki piespiestu Ukrainu īstenot Minskas vienošanās, taču iespēju uz to ir ļoti maz. Tāpēc, visticamāk, drīzumā mēs varam sagaidīt tikai Minskas vienošanās teksta labojumus," analizē Pogrebenskis.

Jaunais atskaites punkts - Putina un Trampa telefona saruna

Kādu laiku Ukraina sāka arvien vairāk pazust no pasaules mediju izdevumu pirmajām lappusēm, radot gana maldīgu priekšstatu, ka izsludinātais pamiers Ukrainas austrumos ir visai noturīgs.

Ziņas par apšaudēm un neatļautu ieroču izmantošanu gan nebija apstājušās faktiski ne uz brīdi, taču šādas informācijas apjoms bija ievērojami samazinājies. Turklāt notikumus Ukrainā aizēnoja vēlēšanas ASV un Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā.

Kā norāda ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons, ir zīmīgi, ka pēdējo nedēļu vardarbības eskalācija Ukrainas austrumos pastiprinājās tieši pēc ASV un Krievijas prezidentu - Trampa un Vladimira Putina pirmās telefonsarunas. Tas varētu liecināt par to, ka Minskas vienošanās var nonākt otrajā plānā lielāku ģeopolitisku spēļu dēļ.

"Man liekas, ka atskaites punkts Ukrainai sākās pēc Trampa un Putina telefona sarunas.

Manuprāt, tā bija ļoti nozīmīga saruna, kuras laikā tika apstiprināti tie dienaskārtības jautājumi, pie kuriem ir strādājušas darba grupas," sacīja Gordons. "Protams, konflikts Donbasā Donaldam Trampam pašlaik nav nepieciešams, un viņš mēģinās atrast šim konfliktam risinājumu. Šeit jau mums rodas briesmas, jo mūs var upurēt kādu ģeopolitisku vai stratēģisku mērķu, piemēram, Sīrijas, vārdā," domā Gordons.

Līdzīgu viedokli pauž arī "Radio Svoboda" žurnālists un politikas komentētājs Vitālijs Portņikovs, kurš uzskata, ka militārā eskalācija ir neizbēgama, jo ASV nav gatavas atcelt pēc Krimas okupācijas pret Krieviju ieviestās sankcijas.

"Vladimirs Putins darbojas pēc savas pārliecības. Viņš demonstrē, ka ar viņu ir jārēķinās un jāsarunājas. Ja tas netiks darīts, var notikt eskalācija pat tajās vietās, kur ir panākts nosacīts noregulējums. Tas, ka ASV un Krievijas prezidentu saruna nenoveda pat pie nosacītas pret Krieviju ieviesto sankciju atcelšanas pieminēšanas, nozīmēs jaunus uzbrukumus mūsu teritorijai, jaunus mūsu karavīru upurus," skaidro Portņikovs.

"Eskalācija ir neizbēgama, jo, ja to noregulētu, tad tikai līdz kaut kādam vārīšanās punktam. Ir jāsaprot – ja ASV un rietumvalstis neieņems stingru un izlēmīgu nostāju pret Krievijas Federāciju, tas jau būs karš. Varbūt ierobežots, bet karš. Atbildīgi par šo karu būs tie, kuri nespēj ieņemt šo stingro nostāju," stāsta Portņikovs.

Ukrainas liktenis nezināms - daudz mainīgu faktoru

Taču, kā norāda ietekmīgās domnīcas "Carnegie Europe" pētniece Gvendolina Sasse, Ukraina patiesībā ir nonākusi visai neapskaužamā situācijā, jo

Krievijas un ASV tuvināšanās Ukrainas jautājuma aktualitāti nenoliedzami vēl vairāk attālinās, savukārt Vācijas un Francijas koncentrēšanās uz gaidāmajām vēlēšanām var Ukrainu atstāt bez neviena ietekmīga starptautiska atbalstītāja.

Gordons uzskata, ka līdzētāja nav arī Apvienoto Nāciju Organizācija. "Lai kā mums to negribētos atzīt, Krievija jau kopš 2014. gada demonstrē, ka viņa ir patiesā situācijas noteicēja. Par to liecina aptuveni 10 000 bojā gājušu ukraiņu karavīru. Pasaule neko nav spējusi darīt. Apvienoto Nāciju Organizācijas darbība ir apgrūtināta – tiek izteikti tikai skaļi paziņojumi, taču konkrēti līdzekļi, lai apturētu Krievijas agresiju pret Ukrainu, nav atrasti. Tādu vienkārši nav!" uzsver Gordons.

Savukārt Kudors uzskata, ka tas, kā turpmāk attīstīsies notikumi Ukrainā un tās austrumos, tomēr būs atkarīgs no ASV un Krievijas prezidentu tikšanās,

taču šajā sarežģītajā spēlē ir pārāk daudz dažādu mainīgo, lai izteiktu kādas pārliecinošas prognozes.

"Jāņem vērā, kas bija Krievijas galvenās intereses, ieejot Ukrainā – neļaut Ukrainai integrēties Rietumos. Šis mērķis savukārt ir saistāms ar Krievijas elites vēlmi nezaudēt savas pozīcijas Krievijas iekšienē. Šeit atkal ir saikne ar 2018. gada vēlēšanām Krievijā. Būs turbulences periods, bet kaut ko prognozēt ir ļoti grūti, jo mainīgo ir ļoti daudz," norāda Kudors.

"Kā tā mozaīka galu galā saliksies kopā – pagaidām vēl pat ir pāragri prognozēt. Minskas vienošanās tiek uzturētas kā formāts, jo Rietumos ir tā attieksme – ir vismaz kaut kāds formāts, ir vismaz par kaut ko runāt. Ir kaut kāda vienošanās, no kuras atsperties. Es uzskatu, ka rietumvalstīm - un Latvijai tai skaitā - ir jānostājas Ukrainas interpretācijas pusē. Jo galu galā agresors ir Krievija. Tāpēc runa par kaut kādām reformām vai vēlēšanām tā sauktajos separātiskajos reģionos ir iespējama tikai tad, ja robeža ar Krieviju ir slēgta," pauž pētnieks.

Tā vietā, lai būtu «mēs», ir «mēs» un «jūs»

Runājot par situāciju pašos Ukrainas austrumos pēc Minskas vienošanos noslēgšanas, jāpiekrīt Pogrebenska teiktajam – ne Kijeva, ne valsts austrumus kontrolējošie kaujinieki tiešā sadarbībā nav ieinteresēti. Tieši tāpēc jaunā karadarbība Avdijivkas pilsētas tuvumā un jaunie upuri abu pušu attiecības kārtējo reizi ir pasliktinājuši, abām pusēm apsūdzot vienai otru vardarbības izprovocēšanā.

Abas puses arī uzsver savus ievērojamos panākumus kaujas laikā. Kā norāda virkne ekspertu, ir ļoti grūti skaidri pateikt, kurš ir vainojams vardarbības atsākšanā.

Tā dēvētās Doņeckas Tautas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko ir pārliecināts, ka viņa uzvara vairs nav aiz kalniem. Taču galvenais jautājums esot – kā sadzīvot ar Ukrainu pēc Petro Porošenko.

"Es uzskatu, ka šī ir Kijevas režīma agonija. Diemžēl Porošenko ir tāds cilvēks, kuram ir pilnīgi vienalga, cik cilvēku iet bojā, jo tas ir vienīgais veids, kā likt starptautiskajai sabiedrībai pievērst viņam uzmanību. Taču viņam tas neizdosies. Rietumu prese jau ziņo, ka šo karu uzsāka Ukraina. Drīz par to runās arī Rietumu līderi," pauda Zaharčenko. "Mums nevajag domāt par to, kas pašlaik notiek frontē – mums ir jādomā par to, kāda būs Ukraina pēc Porošenko. Kā mums ar šo Ukrainu kopā dzīvot, kādus līgumus parakstīt un kādas attiecības veidot," viņš sacīja.

Kopš Minskas vienošanos stāšanās spēkā joprojām darbojas arī pašpasludināto republiku blokāde no Kijevas puses.

Taču paši Ukrainas vadītāji ir spiesti atzīt, ka nekādas patiesas blokādes nav, jo Ukrainas un Krievijas robeža joprojām nav slēgta.

Kā atzīst bijušais Luhanskas apgabala gubernators un tagad uz laiku okupēto teritoriju un pārvietoto personu ministra vietnieks Georgijs Tuka, savulaik Ukrainas vadība pieļāva vairākas kļūdas, kuras vēl teorētiski būtu iespējams labot.

"Kad tiek izsludināta blokāde, īsā termiņā okupēto teritoriju iedzīvotājiem strauji krītas dzīves līmenis. Parasti šajā situācijā cilvēkiem rodas neapmierinātība ar jaunajiem līderiem, kuri, solot saulainu nākotni, veda aiz sevis cilvēkus, bet nespēja pildīt dotos solījumus. Šajā brīdī metropolei ir jāatvieglo blokāde, jānodrošina normāls apgādes līmenis un jārāda mūsu tautiešiem, ka "jūs esat mūsējie un mēs esam jūsējie!" "Viņi – jūsu vadītāji – nav mūsējie!" Diemžēl mēs to savulaik neizdarījām. Blokādes mīkstināšanas galvenais mērķis ir nepieļaut valstiskuma pazīmju veidošanos okupētajās teritorijās. Mēs to diemžēl savulaik neizdarījām, un pēc maniem aprēķiniem savas bezdarbības dēļ mēs esam zaudējuši vismaz gadu," tagad atzīst Tuka.

Viņš arī atgādina, ka līdzīgas kļūdas savulaik pieļāva arī citu kaimiņvalstu līderi, tādējādi radot iesaldētos konfliktus Piedņestrā, Kalnu Karabahā, Dienvidosetijā.

Tuka piemin, ka pašpasludinātajās republikās pagaidām vēl nav izveidojušās nepieciešamās valstiskuma pazīmes, piemēram, sava banku sistēma, taču rīcības trūkums no Kijevas puses situāciju var vienā brīdī mainīt.

Situāciju daudz sarežģītāku var padarīt fakts, ka, saskaņā ar jaunākajām sabiedriskās domas aptaujām, aptuveni 70% Ukrainas iedzīvotāju uzskata, ka valsts pašlaik virzās nepareizajā virzienā. Interesanti, ka pat Eiromaidana laikā ar varu neapmierināto skaits sasniedza vien aptuveni 55%. Kā norāda Sasse, šie dati tikai apliecina to, ka patiesībā pašlaik Ukrainā ar iedzīvotāju atbalstu nevar rēķināties vairs neviens politiķis vai politiska institūcija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti