Otrdien Lielbritānija pievienojās Francijai, atzīstot Sīrijas opozīcijas jaunizveidoto koalīciju par "vienīgo" Sīrijas tautas pārstāvi. Šīs ir jaunākais pavērsiens krīzē, kuras raksturā ievērojamas izmaiņas tuvākajā laikā gan nav paredzamas. Ne Bašars al Asads, ne opozicionāri padoties negatavojas, bet Eiropas Savienība neko daudz šajā situācijā nevar mainīt. Pirmkārt, kopienas toni nosaka dalībvalstis, kuru nostāja ir atšķirīga. Savukārt pašu valstu rīcības iespējas ierobežo ieilgušais strupceļš ANO Drošības padomē.
Kopš Sīrijas nemieru sākuma ir pagājuši 20 mēneši. Pēc dažādu nevalstisko organizāciju aplēsēm ieilgušajās cīņās bojā gājušo skaits tuvojas 40 tūkstošiem, kas ir daudz vairāk, nekā sadursmēs pērn Lībijā. Konfliktam Sīrijā gals šobrīd nav saskatāms, un tam ir vairāki iemesli. Situācija ir sarežģīta, un prezidents Bašars al Asads ir skaidri pateicis, ka negrasās padoties. Bēdīgi pazīstama ir arī Apvienoto Nāciju Drošības Padomes pastāvīgo valstu nespēja vienoties par konkrētu rīcību situācijas risināšanai, un tas ir galvenais iemels, kādēļ līdz šim neko daudz nav varējusi darīt arī ne Eiropas Savienība, ne tās dalībvalstis.
Brisele gan ir izmantojusi savus galvenos ieročus, ko šādās situācijās pielieto - tās ir sankcijas, embargo, līdzekļu iesaldēšana un ieceļošanas aizliegumi, ir pārtraukta sadarbība ar Sīrijas Centrālo banku. Un tas ir ievērojami mazinājis valdošā režīma finanšu iespējas, Latvijas Radio norāda Eiropas Savienības ārpolitikas analītiķis Joahims Koops no Briseles. Viņš piebilst, ka kopiena pastāvīgi nāk klajā ar aicinājumiem pašiem sīriešiem atrast politisku atrisinājumu, tomēr tas arī viss: "Viss joprojām grozās ap frāzēm par pašu sīriešu sasniegtu politisku risinājumu, kuru tad akceptē Eiropas Savienības līmenī. Tomēr tas parāda, ka Eiropas Savienībai nav reāla darbības plāna, lai izlēmīgi iejauktos Sīrijas krīzē. Protams, neskaitot vispārēju diplomātisko spiedienu pret Asadu, sankcijas un atkārtotus aicinājumus konflikta izbeigšanai rast politisku risinājumu."
Viens no iemesliem ir arī dalībvalstu atšķirīgās nostājas. Tāpat kā Lībijas konflikta laikā, Vācija nav īpaši kāra iesaistīties, savukārt Francija atkal ir pirmrindniece. Prezidents Fransuā Olands bija ne tikai pirmais Eiropas līderis, kurš atzina jaunizveidoto opozīcijas koalīciju par vienīgo Sīrijas tautas pārstāvi. Parīze runā par nemiernieku bruņošanu, un Sīrijas opozīcijai tagad ir arī pašai savs vēstnieks Francijā. No vienas puses tā ir koloniālā pagātne, kas Franciju saista ar Sīriju. Tomēr Joahims Koops uzskata, ka svarīgi ir arī iekšpolitiskie procesi, proti, francūžiem raksturīgā pilsoniskā aktivitāte: "Francijas medijos un iedzīvotājos nostiprinās apziņa, ka šī ir augoša humānā katastrofa, bet lielvaras šķiet paralizētas vai negribīgas iejaukties, un šo situāciju vairs nedrīkst paciest. Tā ir francūžu aktīvisma tradīcija, kas Francijas ārpolitikā ienes skaļākus vārdus un rīcību. Salīdzinājumā, piemēram, Vācija tradicionāli bijusi ļoti, ļoti uzmanīga pat dot mājienus par militāru darbību. Šajā situācijā Lielbritānija savā ziņā ir iestrēgusi starp Francijas aktīvisma tradīciju un Vācijas negribīgumu."
Tomēr tagad Parīzes piemēram sekojusi arī Londona, kas otrdien pēcpusdienā Sīrijas opozīcijas izveidoto koalīciju atzina par vienīgo likumīgo sīriešu pārstāvi. Jau pirmdien līdzīgu paziņojumu izplatīja arī Eiropas Savienība, tomēr kopumā tās nostāja joprojām ir piesardzīgāka - opozīciju atzīstot par likumīgu pārstāvi, bet nepiebilstot, ka tā ir vienīgā.
