LTV raidījums "Aculiecinieks" devās noskaidrot, kādēļ Latvijas karavīri pēc ilgāka pārtraukuma atkal ir Kosovā, kādi ir viņu uzdevumi un ikdiena sena strīda sašķeltajā Balkānu zemē.
Ir dzestrs, bet saulains rīts, kad esam ieradušies "Novo Selo" NATO bāzē, kas atrodas aptuveni 20 minūšu braucienā no Kosovas galvaspilsētas Prištinas. Kalnu ieskautas, tās tagad ir dienesta mājas vairāk nekā 130 Latvijas karavīru.
Pagalmā plīvo jūlijā paceltais Latvijas karogs. Esam sasveicinājušies, iepazinušies. Rīta darbi sadalīti, un kopā ar kapelāni Annu Dobeli vispirms izstaigājam teritoriju. "Skrejceliņš apkārt bāzei ir divi ar pusi kilometri. Bāze nav liela – no viena līdz otram galam var aiziet 15 minūtēs. Ja Afganistānā cilvēki izmantoja riteņus vai mopēdus, vai brauca ar mašīnu, tad šeit tu visur vari aiziet ar kājām," stāsta kapelāne.
Bāze ir kā neliela pilsēta – ar ceļiem, krustojumiem, alejām, kas aizved uz kontingentu štābiem, kazarmām, ēdnīcu, sporta zāli, pāris veikaliem, frizētavu un picērijām. Pa ceļam dzirdamas dažādas valodas – ungāru, itāļu, poļu, vācu. Ik pa laikam redzamas norādes, kas atgādina par īpašu uzmanību Covid-19 laikā. Un vieni no pirmajiem, kurus bāzē apciemojam, ir mūsu mediķi, no Latvijas divi – Marta Siļķēna un Austris Ārents.
Kā viņi stāsta, visbiežāk ārstiem bāzē nākas saskarties ar ikdienas kaitēm, sporta traumām, zobu sāpēm, saaukstēšanos. Turklāt saaukstējoties tieši karstuma jeb precīzāk – gaisa kondicionieru – dēļ. Visvairāk bāzes ārsta palīdzību karavīri meklējot pirmajā mēnesī, kamēr organisms pierod pie jaunās vides.
To, ko nozīmē adaptēties jauniem apstākļiem, labi zina krietns pulks šīs misijas karavīru, jo daudziem ir vēl cita karsto punktu pieredze. Un viens no viņiem – Vladimirs Misāns, Transporta remonta nodaļas komandieris, štāba virsseržants. Viņam šī ir septītā ārvalstu misija. Aiz muguras ir Bosnija, Irāka, Afganistāna. Vladimiru Misānu kopā ar kaprāli Kasparu Cāzeru satiekam tā sauktajā remonta zonā. "Teiksim tā, šeit apkārt un arī dodoties uz Prištinu un uz tuvākajām pilsētām, asfalts ir labs un ceļi ir labi, ko, protams, mēs nevaram teikt par kalnu reģionu, kur rota dodas patruļās. Tur nav tik labi ceļi, un sevišķi tad, kad ir lietus periods, ceļi ir slikti un līdz ar to arī transports cieš," stāsta Misāns.
Viņi abi arī uzsver, ka Kosova, starp citu, ir pirmā misija, kurā Latvija var sevi pilnībā nodrošināt pati ar savu transportu un vēl palīdzēt citiem.
Šī ir tikai neliela daļa no mūsu karavīru dzīves un uzdevumiem. Bet mēs dodamies ceļā, jo patruļas ir tas, ko Latvijas karavīri veic ik dienu, dodoties uz kalnaino Kosovas un Serbijas robežu. Reizēm vieni paši un nereti šo uzdevumu veic kopā arī ar Kosovas robežas policiju vai Serbijas robežsargiem.
Patruļās visvairāk gan nākoties saskarties ar nelegāliem malkas cirtējiem – vietējiem cilvēkiem, kas dodas kalnos uz grūti pieejamām vietām un cērt mežus un ne tikai Kosovas, bet arī Serbijas pusē.
Robeža ir mierīga, un mēs dodamies uz vēl vienu punktu. Pa ceļam cauršauta zīme atgādina, ka KFOR jeb Kosovā izvietotie NATO spēki drīkst braukt vēl kilometru – un tālāk ir aizliegts, jo sākas Serbija. Un te nāk pārsteigums – no Serbijas puses ierodas auto. Vīrieši interesējas, kur ir Kosova un kur – Serbija. Tas neizklausās ticami, un viņi ir spiesti griezties atpakaļ.
Bet to, ka NATO miera uzturētāju darbs šeit nebūt nav vienkāršs, apliecina tepat pie patruļpunkta uzstādītais piemineklis bojāgājušam slovāku karavīram.
Kosova atšķiras, teic karavīri. Kaujas pieredzi te iegūt nevarēs, jo uzdevums pats par sevi ir uzturēt mieru. Bet tas joprojām ir trausls.
Un labi to novērtēt var Didzis Eglītis, rotas virsseržants, kuram šī ir jau atkārtota atgriešanās Kosovā. Viņš stāsta: "Mēs iepriekš uzdevumos braucām, cilvēkiem ieročus konfiscējām, bet tagad palīdzam robežsargiem ar kontrabandu cīnīties un tādā garā, lai gan ieroču tāpat te ir diezgan daudz."
Latvijas Nacionālā kontingenta komandieris, pulkvežleitnants Armands Veters uzsver: "Tas miers ir līdz brīdim, kamēr viņa nav. Kad mēs atbraucām uz šejieni, mēs, protams, analizējām to situāciju, kāda ir bijusi līdz šim, un mums visi teica: mierīgi, braukāsiet patruļās. Viss būs mierīgi, dariet savu darbu, kaut kas var parādīties. Un tā mēs trīs mēnešus nodzīvojām. Un vienā jaukā dienā sākām izmantot mūsu bruņotos transporta līdzekļus hammerus. Un tu nezini, kā tas viss pagriezīsies – tur ir nemieri, tur ir bloķēti ceļi. Kas kur kurā virzienā var aiziet. Un tad kaut kas sāk šaut, un tad šauj pretī, un tad jau ir cits scenārijs."
Bet vietējie iedzīvotāji, kas nebūt ne tik sen pieredzējuši etnisku karu, represijas un asins izliešanu, kā stāsta karavīri, izturas atvērti un draudzīgi, saprotot, ka armija ir te, lai uzturētu mieru un neļautu atkal sākties konfliktam.
"Kad mēs jūnijā uzsākām operāciju, mēs sākām braukt ārā, un daudzi civilie nāca pie mašīnām klāt, taustīja krāsu un prasīja, kas jūs esat par valsti. Protams, viņiem vajadzēja parādīt kartē un izskaidrot, kur mēs atrodamies. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un atbalstoši pret KFOR un Latvijas valsti kā tādu, un cerēsim, ka būs arī tā turpmāk," atzīmē Elvijs Zirdziņš.
Par tikai divdesmit gadus iepriekš notikušajām kaujām starp Dienvidslāvijas serbu spēkiem un albāņu atbrīvošanas armiju Kosovā arvien liecina kapsētas, piemiņas vietas bez vēsts pazudušajiem un memoriāli, kā sabombardētais komandiera Adema Jašari nams Prekaza ciemā, kurā tobrīd atradās arī sievietes un bērni. Kaujas bijušas tik smagas, ka viss ceļš skalojies asinīs. Tā stāsta vietējie.
Kosova ir vieta, kura karu arvien atceras. Cik ilgi rētas vēl dzīs un vai pienāks diena, kad kaimiņos esošā Serbija atzīs Kosovas neatkarību, pagaidām nevar pateikt neviens.
Tāpat kā to, cik ilgi šeit NATO un līdz ar to kopējā uzdevumā būs arī Latvijas karavīri – gan pieredzējuši, gan pirmās misijas izjūtās, bet vienmēr gatavi aizstāvēt mieru pasaulē, lai to neviens neapdraudētu mājās, Latvijā.
