Inuta Pupiņa dzīvo un strādā Turcijā. Viņa stāsta, ka pilsētā ir tāda kā pat svinīga sajūta, ko grūti izskaidrot. Kolēģi to saucot par hipiju utopiju.
"Pa dienu visi uzkrāso lūpas un iet uz darbu. Dienas laikā varbūt grūti iedomāties, ka te kaut kas ir noticis, izņemot to, ka visas mājas apkārt ir aprakstītas ar saukļiem. Vakarā aiziet mājās, noņem make-up, uzliek gāzmasku, paņemt citronūdeni, iet un cīnās," stāsta Inuta.
Cik īsta ir Turcijas demokrātija?
2002.gadā, kad pēc 11.septembra notikumiem Amerikā, Turcijā pie varas nāca mēreno islāmistu Taisnīguma un attīstības partija, ASV un Eiropa sabijās, ka turki novēršas no rietumiem. Premjers Redžips Tajips Erdogans ķērās pie darba, lai kliedētu bažas. Vēlme pievienoties Eiropas Savienībai lika rīkoties – nostiprināt saiknes ar NATO, veikt politiskās reformas un galu galā panākt, ka kulturālā un ekonomiskā atvērtība apvieno musulmaņus, kurdus, kosmopolītisko eliti, biznesa pārstāvjus un vienkāršos turkus. Jau nākamajās vērēšanās Erdogans uzvarēja ar vairāk nekā 50% atbalstu – un tas bija vēl nebijis sasniegums modernās Turcijas vēsturē.
Turcija ir 17. lielākā pasaules ekonomika un Erdogans – ietekmīgs aktieris uz Tuvo Austrumu skatuves, ASV tuvākais sabiedrotais un sarunvedējs. Jūtoties arvien drošāk, Erdogans ātri vien pārtapa autoritārā vadonī.
Pirms pieciem gadiem klajā nāca sazvērestība – apvienojis ļaudis no militāristu aprindām, izlūkdienestu speciālistus un kriminālās pasaules pārstāvjus, Erdogans izrēķinājās ar tiem, kas viņu kritizēja. Kopš tā laika Turcija kļuvusi par valsti, kur žurnālisti bieži vien pat bez pamatojuma sēž cietumos un vara vēršas pret uzņēmējiem, kuri mēģina iebilst.
Erdogana patija kontrolē lielākos būvprojektus – lidostu, trešo tiltu pāri Bosforam un Taksima laukumu, kur stingros islāma grožos audzinātais Erdogans vēlas uzcelt 95. tirdzniecības centru un mošeju.
Nevarēs vairs nerēķināties
"Viņš vairs nevarēs tik brīvi pieņemt šos lēmumus, tik ļoti nerēķināties ar tautu, tas paliks un gruzdēs. Pat ja protesti apstāsies, tas paliks un gruzdēs. Viens no piemēriem nesen bija "Turkish airlines" - viņiem bija aizliegts lietot koši sarkanas lūpukrāsas, jo tas esot provokatīvi. Viņi tagad arī piedalās protestos. Labi, alkohola aizliegums pēc desmitiem vakarā, tur vēl var kādu domu atrast, bet ir ļoti daudz tādu reliģiski ļoti konservatīvu lēmumu, kas ir nesaprotami mūsdienu sabiedrībai 21.gadsimtā, īpaši Stambulai," norāda Inuta.
Erdogana atbilde jebkuriem iebildumiem par savu darbu ir – jūs mani ievēlējāt. Viņš brīdinājis lielāko opozīcijas partiju, ko vaino protestu izraisīšanā – ja savāksiet 100 tūkstošus cilvēku, es savākšu miljonu.
Un pavisam droši, ka viņam tas izdotos. Pirmkārt, turki balso par savām kabatām – kopš pie varas nācis Erdogans, Turcijas ekonomika trīskāršojusies un teju ikviens to sajutis arī savā personiskajā maciņā. Otrkārt, arī mediji ir Erdogana kontrolē. Diezin vai tie turki, kam šajās dienās nav pieejams internets, vispār zina un izprot, kas patlaban notiek viņu valstī.
"Turcijas medijos neparādās informācija par patiesiem datiem. Viņi ir paziņojuši, ka ir 200 ievainotu policistu un 50 ievainoti cilvēku. Bet ievainoti ir 4000, divi ir miruši un vairāki desmiti ar ļoti smagām traumām," norāda Turcijā dzīvojošā latviete.
Viņa arī stāsta, ka Turcijas televīzija šajā laikā turpina rādīt pingvīnus no "National geographic".
Vēl deviņdesmitajos gados, kad Erdogans bija Stambulas mērs, viņš sacīja vārdus, kas tagad šķiet īsti vietā: Demokrātija ir vilciens, kas nogādā līdz vajadzīgajai pieturai. Kad tas noticis, ir jāizkāpj.
Pasakām ir maz sakara ar realitāti. Stāsts par Turcijas brīnumu bija vajadzīgs gan Amerikai, gan Eiropai, lai parādītu pārējiem, īpaši arābu pavasara valstīm – redziet, var arī tā.
Lai arī demokrātija Turcijā nesniedzas tālāk par vēlēšanu dienu, turki ir labs piemērs – kā protestēt. Pēc katras nakts protestiem Taksima laukumā tiek sakārtots un satīrīts, izveidotas karstās līnijas ne tikai cietušajiem iedzīvotājiem, bet arī tādas, kur ziņot par ievainotiem dzīvniekiem. Sociālajos medijos visbiežāk dzirdamais vārds Turcijas sakarā – čapulošana (Çapuling).
"Erdogans nosauca tautu par čapuldžu, sakot - viņi ir mežoņi un plēsoņas, vai neizglītoti, jo viņam īpaši nerūp, kas ielās notiek. To ļoti ārti noķēra un pārvērta par angļu vārdu - chappuling," atklāj Inuta.
Pašiem protestētājiem šobrīd svarīgākais – neļaut nozagt miermīlīgo revolūciju, lai nesanāk kā kaimiņvalstīs, kur demokrātijas cīnītāju rindās ātri vien parādās profesionāli kaujinieki, sarīkojot īstu asinspirti. Lai gan Erdogans jau ziņo par teroristiem, Inuta saka, pagaidām Stambulā par to nekas neliecina. Protestējot draugi, kolēģi, ģimenes, futbola komandas.
Arī Stambulā dzīvojošie latvieši – tur tādu ir kādi trīs desmiti – savu reizi iesaistās un atbalsta protestus. "Mūsējiem viss ir kārtībā, mūsējie daži paliek mājās un dauza katlus. Daži neiesaistās, daži iziet ielās un priecājas kopā un mēģina atbalstīt, daloties ar informāciju "facebokā", stāsta Inuta.
Skaidrs, ka uz ielu tirgotāju aso prātu Stambulā var paļauties – joprojām vakaros Taksima laukumā suvenīru vietā tiek pārdotas gāzmaskas un peldbrilles, kas aizsargā no asaru gāzes. Jautājums – cik ilgs laiks paies, kamēr Stambulas centrā atkal pulcēsies tūristi – tā, kā pieklājas valstij, kuru gadā apmeklē vairāk nekā 30 miljoni cilvēku.
