Ko Ziemeļmaķedonijai un Albānijai nozīmē zaļā gaisma sarunām par iestāšanos ES? Saruna ar ārpolitikas eksperti

Zaļā gaisma iestāšanās sarunu sākšanai par pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) ir tikai pats ceļa sākumposms Ziemeļmaķedonijai un Albānijai. Abas valstis gaida ilgs un sarežģīts sarunu process ar ES. Turklāt nav garantijas, ka tas novedīs pie abu valstu pievienošanās ES. Taču šonedēļ pieņemtajam lēmumam ir simbolisks vēstījums visam Balkānu reģionam. To atzīst arī Eiropas Ārpolitikas padomes direktora vietniece un Sofijas biroja vadītāja Vesela Černeva (Vessela Tcherneva).

Latvijas Radio: Eiropas Savienības līderi šonedēļ vienojās, ka atļaus Ziemeļmaķedonijai un Albānijai uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Kādu signālu šāds lēmums nosūta visam Balkānu reģionam?

Intervija ar Eiropas Ārpolitikas padomes direktora vietnieci Vesselu ČernevuUģis Lībietis

    Vesela Černeva: Pirmkārt, tas bija ļoti sarežģīts lēmums, kurš ir ticis atlikts vismaz trīs reizes. Un visredzamākā paplašināšanās krīzes bija saistīta tieši ar šo lēmumu. Tas bija pagājušā gada oktobris, kad Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņoja, ka, lai arī Ziemļmaķedonija un Albānija ir izpildījušas priekšnoteikumus, lai uzsāktu sarunas, Francija sarunu uzsākšanu bloķēs. Tas bija ļoti zems punkts Eiropas Savienības solījumos visam reģionam, tāpēc šonedēļ pieņemtais lēmums ir ļoti spēcīgs signāls – process ir atkal uz ceļa, ir nelielas izmaiņas, kā to īstenot, bet par to ir iespējams runāt.

    Taču pats galvenais vēstījums – mēs turpinām Rietumbalkānu tuvināšanos.

    Protams, dažādas valstis šajā procesā ir dažādos posmos, bet gaisma tuneļa galā ir redzama.

    Jūs jau minējāt Franciju, bet bija arī Dānija un Nīderlande, kuras bija pret jebkādu paplašināšanos līdz brīdim, kamēr reformēta netiks pati Eiropas Savienība. Kas šajos mēnešos ir izmainījies?

    Manuprāt, pirmkārt, tās valstis, kuras uzlika savu veto vai gatavojās to darīt, saprata, ka Eiropas Savienība šauj sev kājā. Viena lieta ir uzsākt sarunas un pēc tam ierosināt reformas, kuras turpinās sarunu laikā. Otra lieta ir pateikt, ka jūs kļūsit par dalībvalstīm jau rīt. Neviens nekad nav teicis, ka sarunu uzsākšana obligāti novedīs pie dalībvalsts statusa.

    Un to mēs esam redzējuši Turcijas gadījumā. Tāpēc,

    uzliekot veto, Eiropas Savienība bija zaudējusi ietekmes sviras,

    tā bija vājinājusi reformistus šajās valstīs, kuri vairs nebija pārliecināti, ka viņu centieniem vispār ir jēga. Taču pats galvenais, tā bija noniecinājusi īpaši Ziemļmaķedonijas sasniegumus. Galu galā, tā pēc 25 gadu ilgiem strīdiem ar Grieķiju bija gatava mainīt savu nosaukumu. Nebūs daudz tādu valstu, kuras būtu gatavas spert šādu soli, lai mainītu savu vārdu Eiropas Savienības labā. Šī sajūta, ka uzvarēs sliktie puiši, reformu pretinieki, arī lika pieņemt lēmumu uzsākt sarunas. Ir arī veiktas izmaiņas pašā iestāšanās procesā. Ja valstu sasniegtais progress mazinās, tās nesaņem arī to naudu, kas tām ir paredzēts. Valstīm pat var piespiest vēlreiz vienoties par sadaļām, kurās vienošanās jau ir panākta. Tas dalībvalstīm dod lielāku kontroli pār visu iestāšanās procesu un liek kandidātvalstīm pieturēties pie saviem solījumiem.

    Jūs jau minējāt jaunās prasības un priekšnoteikumus. Likuma varas stiprināšana, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošana. Cik nopietni vispār ir šie jautājumi Ziemeļmaķedonijā un Albānijā? Vai varbūt mēs varam meklēt patiesos iemeslus kaut kādās stigmās vai aizspriedumos pret visu Balkānu reģionu?

    Redziet, korupcija un organizētā noziedzība Balkānos ir pilnīgi noteikti. Un ir arī aizspriedumi par Balkāniem, es pat gribētu teikt – par visu Dienvideiropu.

    Taču galveno jautājumu veido divas daļas. Pirmkārt, kā tiek izmantota Eiropas Savienības nauda? Un otrkārt, ar cik lielu likumisku aizsardzību šo valstu tirgos var rēķināties Eiropas uzņēmumi? Mēs runājam par to, ka Rietumbalkānu valstīm būtu jākļūst par Eiropas vienotā tirgus dalībniecēm. Tāpēc ir svarīgi, lai noteikumi visiem būtu vienādi. Un tas ir pirmais solis, lai tuvinātos Eiropas Savienībai. Protams, ir Bulgārijas un Rumānijas piemērs, kurām arī desmit gadu pēc pievienošanās tiek piemērots sadarbības un verifikācijas mehānisms likuma varas jomā. Un ir arī Ungārija un Polija, kuras agrāk bija līderes tajā paplašināšanās grupā, bet tagad tās ir sākušas pārkāpt likuma varas principus. Tieši tāpēc daudzām vecajām dalībvalstīm liekas, ka nav nepieciešamas vēl jaunas dalībvalstis, kuras kārtējo reizi izaicinās un pārbaudīs Eiropas vienotos likumiskos principus.

    Izskanējis arī tāds arguments, ka Ziemeļmaķedonija un Albānija varētu pamazām ieslīgt tādu valstu kā Krievijas, Ķīnas vai Turcijas ietekmes sfērā. Vai, jūsuprāt, šis arguments ir nospēlējis kaut kādu lomu tajā, ka skeptiskās dalībvalstis mainīja savu viedokli? Vai arī varbūt runa ir tikai par iekšpolitiskajiem jautājumiem un domstarpībām šajās valstīs?

    Es domāju, ka šim faktoram ir bijusi nozīme. Īpaši ņemot vērā to, ka Serbija ir sākusi ļoti aktīvi sadarboties ar Krieviju ne tikai enerģētikas, bet arī drošības un militārajā jomā. Arī Ķīna pēdējā laikā ir veikusi nopietnas investīcijas reģionā. Vēl pirms dažām dienām Serbijas prezidents Vučičs izteicās, ka Eiropas Savienība nav nekā vērta, tai nav jēgas uzticēties, bet īstā sadarbība nāk no Ķīnas un vienīgā persona, kurai viņš patiešām var uzticēties, ir Ķīnas prezidents Sji Dziņpiņs. Tikai dažas dienas vēlāk Eiropas Savienība piešķīra Serbijai 90 miljonus eiro cīņai ar koronavīrusu, un tā ir lielāka summa, nekā Vučiča kunga krievu vai ķīniešu draugi jebkad varētu un gribētu piešķirt.

    Taču šādu spēli spēlē ne tikai Serbijas, bet arī vairāku citu valstu prezidenti šajā reģionā.

    Tā ir tāda kā spēle, kurā tiek mēģināts izaicināt Eiropas Savienību – ja jūs mūs negribat, mēs varam izvēlēties sev citus draugus un partnerus.

    Manuprāt, šī ir bīstama spēle pašām valstīm. Taču tā var izrādīties arī ļoti muļķīga situācija Eiropas Savienībai, ja tev ir šādas dīvainas attiecības ar tik ļoti tuviem kaimiņiem

    Ja jau esam sākuši runāt par Serbiju, jāpiemin arī tās attiecības ar Kosovu, ņemot vērā abu pušu saspīlētās attiecības, arī iekšpolitiskos konfliktus. Kā šis process varētu ietekmēt abu viņu izredzes pietuvināties Eiropas Savienībai pārskatāmā nākotnē? Vai, jūsuprāt, šis saspīlējums kaut kad nākotnē mazināsies?

    Kosovas un Serbijas attiecībām ir galvenā nozīme abu pušu nākotnē. Kosovai no sākuma ir jākļūst starptautiski atzītai, lai tā kā neatkarīga valsts varētu uzsākt darbību dažādās starptautiskās organizācijās. Serbijai, no otras puses, ir jāizlemj tikt galā ar savu pagātni eiropeiskā veidā. Serbijas iestāšanās sarunu katalogā pēdējā, 35. nodaļa, ir veltīta tieši attiecībām ar Kosovu un tās atzīšanu. Šiem abiem kaimiņiem ir jāpanāk labākais risinājums abiem, taču tas diemžēl nenotiek.

    Mēs arī redzam to, ka visai kaitniecisku lomu pēdējā laikā sāk spēlēt ASV. Tā vien liekas, ka prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijā un Kosovā, ASV vēstnieks Berlīnē Grennela kungs, cenšas piespiest abas puses panākt vienošanos aiz Eiropas Savienības muguras.

    Šāds spiediens ir novedis pie Kosovas valdības krišanas. Šādas amerikāņu iejaukšanās dēļ, manuprāt, mēs drīz Kosovā redzēsim lielu nestabilitāti.

    Eiropas Savienībai ir jāspēj rīkoties, cik vien ātri iespējams, tai ir jācenšas atjaunot sevi par vadošo spēlētāju un spēku šajā procesā. Dialogam ir jāturpinās. Tik daudz kas jau ir padarīts, un šī ir vienīgā garantija stabilitātei ne tikai abās valstīs, bet arī visā reģionā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti