Pasaules panorāma

Naida runas likums Vācijā

Pasaules panorāma

Vai roboti aizvietos cilvēkus?

Marks Galeoti - «vēlīnais putinisms» ir riska un iespēju laiks

Ko Rietumiem darīt, gaidot Putina ēras beigas? Intervija ar Krievijas pētnieku Galeoti

Krievijas prezidenta Vladmira Putina reitings kopš Krimas aneksijas ievērojami krities. Krievijas politiskās sistēmas, bruņoto spēku un organizētās noziedzības pētnieks Marks Galeoti intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Pasaules Panorāma" stāsta, ka reitings mazinās arī Putina entuziasma trūkuma dēļ. Galeoti domā, ka Putina ēra tuvojas beigām, un Rietumiem nevajadzētu iejaukties Krievijas politikā, bet drīzāk - mazināt kaitējumu un mēģināt atrast veidus valsts iedzīvotāju uzrunāšanai.

Krievijas Sabiedriskās domas izpētes centra pētījumā secināts, ka janvārī Putinam uzticējās vien 33% iedzīvotāju. Popularitātes reitings gan joprojām spēj noturēties nedaudz virs 60%. Tātad aptuveni puse, kas viņam neuzticas, neredz citas alternatīvas. Kā šo reitingu skaidro Galeoti?

Pirmkārt, viņš ir iztērējis reitingu lēcienu, kas tika iegūts pēc Krimas aneksijas, kas krievu acīs bija liela viņa politiskā uzvara. Otrkārt, reitingi atspoguļo kopējo situāciju par to, ka krievi, godīgi sakot, sāk jau nogurt no Putina, bet Putins, izskatās, arvien vairāk noguris, vadot valsti. Mēs esam redzējuši virkni nepareizu soļu. Nesenākais no tiem bija tas, kā tika risināts pensiju reformas jautājums – pati reforma bija ne tikai ļoti nepopulāra, bet viss šis process tika pārvaldīts ļoti neprofesionāli. Tā kā tā ir kombinācija – dabiskā "pēcKrimas" reitinga erozija un attālināšanās starp Putinu un viņa paša tautu. 

Varētu šķist, ja jau tie reitingi pēc Krimas bija tik augsti – pāri 80%, vai Putins negribētu meklēt ko līdzīgu?

Ja apkārtnē būtu vēl kāda Krima, es esmu pārliecināts, ka viņš to apsvērtu. Taču, ja par to padomājam, īsti nav cita ekvivalenta. Mums nevajadzētu secināt, ka visas militāras avantūras ārvalstīs ir populāras krievu vidū. Krima bija reģions, kuru gandrīz katrs krievs, vienalga ko viņš domātu par Putinu, uzskatīja par piederīgu Krievijai.  Un, otrkārt, to bija viegli sagrābt, tā bija viegla uzvara. Ukrainas valdība bija haosā, bruņotie spēki – sabrukuma stāvoklī, un Krievijai šajā reģionā jau bija ievērojami spēki. Nekur citur šādas situācijas nav. Tā kā nedomāju, ka Putins meklēs kādas militārās avantūras, jo nav īsti pierādījumu tam, ka Krievijas tauta būtu priecīga par kariem, kas izmaksā dzīvības un naudu.

Jūs sakāt, ka Putins izskatās arvien sagurušāks. Un pašlaik notiekošo jūs dēvējat par ''vēlīno putinismu''. Ko tas nozīmē?

Protams, ir ļoti grūti saprast, ko Putins domā – viņš nerunā daudz, un arī viņam pietuvinātie cilvēki to nedara. Taču ir skaidrs, ka viņš arvien vairāk attālinās no politisku lēmumu pieņemšanas. Šajās dienās viņš pat reti dodas uz Kremli. Jā, viņš ir ļoti aktīvs ārpolitikā un lielu kontraktu noslēgšanā, jo tas nozīmē naudu viņa draugiem, taču izskatās, ka ikdienišķo valsts vadīšanu viņš arvien vairāk deleģē citiem. Otrkārt, viņš vienkārši izskatās daudz mazāk enerģisks un entuziastisks.

Kādreiz viņš daudz braukāja pa valsti, pievērsa uzmanību kādai vietējai problēmai, pabāra kādu vietējo gubernatoru, izdalīja nedaudz naudas un tā tālāk. Tagad viņš ar to nenodarbojas ne tuvu tik daudz.

Turklāt ne vien viņš šķiet mazāk entuziastisks, arī pats viņa darbs, šķiet, vairs nav tik pievilcīgs. Kādreiz sensenos laikos viņam bija daudz naudas un resursu, lai tiktu galā ar daudzām problēmām, tagad tas tā vairs nav. Krievijas ekonomika varbūt nav krīzē, taču tā ir daudz vairāk stagnējoša, ir daudz vairāk dažāda ekonomiska spiediena, sankcijām ir bijis efekts. Viņam nākas saskarties ar virkni lielu grūtību, kurām nav vieglu atbilžu, ir tikai ļoti smagas, un viņš tajā nav ieinteresēts, jo tas nozīmētu cīņas uzsākšanu ar oligarhiem un eliti, ar kuru viņš ir savstarpēji atkarīgs.  Visu šo iemeslu dēļ mēs redzam sagurušāku Putinu un politisko sistēmu, kas ir pārkaļķojusies. Tai ir daudz grūtāk pieņemt smagus lēmumus. Tā ir ''vēlīnā putinisma'' esence – politiska dreifēšana, kuras laikā problemātiski jautājumi netiek atrisināti, jo neviens tos negrib risināt.  

Kā Rietumiem un pārējiem būtu jānolasa šī situācija? Vai tas ir iespēju laiks vai ļoti riskants laiks? Vēsture mums māca, ja sistēma sākt brukt Krievijā, neko labu tas nesola.

Es domāju, ka šeit drīzāk ir iespējas. Nedomāju, ka mums būtu aktīvi jāiesaistās Krievijas politikā. Lai gan ir cilvēki, kas šeit sapņo par režīma maiņu vai ko tādu, tas radītu milzu pretreakciju. Atceramies, ka kādreiz Putina galvenais leģitimitātes stāsts bija – ja viņi atstās viņa valdību un viņa cilvēkus mierā, viņu dzīves kvalitāte pakāpeniski uzlabosies. To viņš vairs nevar solīt, un cilvēki to negaida, jo zina, ka dzīve paliek grūtāka. Tā vietā viņa jaunais leģitimitātes stāsts ir – pasaule ienīst Krieviju un krievus, un tāpēc jums vajadzīgs stiprs aizstāvis, un tas esmu es. Mums nevajadzētu darīt neko tādu, kas papildinātu šo stāstu. Taču vienlaikus ir režīms, kurš domā par spēles beigām,

es domāju, ka Putins pats jau tagad meklē sev pēcteci, un pilnīgi noteikti visa elite domā, kāda būs pasaule pēc Putina.

Mums ir jādara divas lietas. Pirmkārt, jāierobežo draudi, kurus Krievija joprojām mums rada – Putina Krievija izvērsusi ļoti plašu izlūkdienestu un politisko kampaņu pret Rietumiem, lai mēģinātu mūs šķelt, novērst mūsu uzmanību un samulsināt. Mums jāminimizē iespējamais kaitējuma apjoms no tā visa. Taču, no otras puses, mums jāredz arī politiskas iespējas – jāmeklē veidi, kā uzrunāt vienkāršos krievus, parādīt viņiem, ka mēs neesam pret Krieviju un krieviem, bet pret Kremli un šo pašreizējo režīmu. Un mēs saredzam krievus kā putinisma upurus. Mums ir jāpārliecinās, ka mēs nepazaudējam Krievijas tautu, lai gan gaidām, kad šis režīms aizies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti