Uldis Ķezberis: Eiropas Komisija ir prezentējusi jaunu apjomīgu plānu cīņai ar klimata pārmaiņām. Bet sākumā es jums vēlētos pajautāt, cik sekmīga bijusi līdzšinējā Eiropas Savienības klimata politika. Vai ir sasniegti kādi vērā ņemami panākumi?
Milans Elkerbūts: Jaunākie pieejamie dati par 2019. un 2020. gadu rāda, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā CO2 izmešu daudzums Eiropas Savienībā ir samazinājies par aptuveni ceturto daļu. Tātad siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ir samazinājušās par 24% līdz 25%, salīdzinot ar līmeni 1990. gadā.
Eiropas Komisijas šonedēļ prezentētais plāns paredz, ka līdz 2030. gadam kaitīgo izmešu daudzums ir jāsamazina līdz vismaz 55%, salīdzinot ar 1990. gada. Var pilnīgi noteikti apgalvot, ka jau pašlaik ir sasniegts progress, bet vēl ļoti daudz ir jāpaveic, lai nākamajos 29 gados Eiropas Savienība sasniegtu klimatneitralitāti.
Pēdējos 5–10 gados īpaši labi ir sekmējies samazināt izmešu daudzumu elektorapgādes sistēmā, piemēram, lielajās elektrostacijās.
Tas ir saistīts ar oglekļa nodevām, kas šīm spēkstacijām ir jāmaksā caur emisiju tirdzniecības sistēmu. Ilgu laiku oglekļa nodevas bija relatīvi zemas, aptuveni 5–7 eiro par katru CO2 emisiju tonnu, bet kopš 2018. gada tās ir dramatiski pieaugušas un tagad ir jāmaksā 55 eiro par tonnu kaitīgo izmešu. Vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs tas ir novedis pie ogļu spēkstaciju slēgšanas, veicinot atjaunojamās enerģijas pieaugumu tirgū.
Citos ekonomikas sektoros, piemēram, smagajā rūpniecībā vai transporta nozarē, progress nav bijis tik liels. Tas arī izskaidro atsevišķu Eiropas Komisijas piedāvājumu fokusu uz šiem sektoriem.
Eiropas Komisijas jaunais plāns cīņai ar klimata pārmaiņām ir ļoti ambiciozs. Piemēram, tas paredz līdz 2035. gadam aizliegt tādu automašīnu tirdzniecību, ko darbina ar benzīnu un dīzeļdegvielu, līdz 2030. gadam 40% no patērētās enerģijas ir jānāk no atjaunojamiem resursiem, bet līdz 2035. gadam Eiropas Savienībai jācenšas sasniegt klimatneitralitāte zemes izmantošanā, mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Kā šis plāns mainīs cilvēku dzīvi un ekonomiku?
Tas ir ļoti labs jautājums, uz ko pašlaik ir sarežģīti atbildēt, jo ir daudzi veidi, kā šos mērķus sasniegt. Bet pilnīgi droši varu atbildēt, ka klimata politika ietekmēs atsevišķus mūsu ikdienas dzīves aspektus. Tas nenozīmē, ka šī ietekme būs negatīva, bet ir skaidrs, ka jaunie emisiju ierobežojumi transportam piespiedīs visiem ar laiku pāriet uz elektromobiļiem.
Diezgan nozīmīgas izmaiņas skars ēkas un mājokļus, jo tos nāksies renovēt, lai palielinātu energoefektivitāti. Daudzās valstīs nāksies domāt par jauniem enerģijas avotiem māju apsildīšanai. Pašlaik daudzviet šim nolūkam izmanto dabasgāzi, kas ir piesārņojoša, tāpēc to vajadzēs nomainīt, piemēram, ar siltumsūkņiem vai atsevišķos gadījumos ar ūdeņradi.
Vai ir reāli piespiest cilvēkus tik īsā laikā pāriet uz elektroautomobiļu izmantošanu?
Es domāju, ka tas notiks diezgan ātri tuvākajos gados, jo pēdējos gados strauji ir samazinājušās cenas litija jonu akumulatoriem, kas ir viena no galvenajām sastāvdaļām elektroautomobiļos.
Mēs esam ļoti tuvu punktam, kad elektroautomobiļi maksās tikpat, cik automašīnas ar tradicionālajiem iekšdedzes dzinējiem.
Ja jūs parēķināt kopējās automašīnas ekspluatācijas un degvielas izmaksas, tad jau tagad dažu elektroautomobiļu izmantošana ir lētāka. Bet pēc dažiem gadiem elektroautomobiļi būs lētāki arī autosalonos. Tāpēc es neredzu iemeslu, kāpēc cilvēki nevēlētos iegādāties ar elektrību darbināmus auto.
Ir skaidrs, ka valstis, kuras rada lielāku izmešu daudzumu, piemēram, Polija, varētu pretoties likumdošanas iniciatīvu apstiprināšanai pašreizējā formā. Uz kādiem kompromisiem būs jāiziet Eiropas Parlamentam un dalībvalstīm, lai apstiprinātu šo plānu?
Pirmā lieta, kas ir jāpatur prātā, ir tas, ka šie priekšlikumi ir klasiski Eiropas Savienības likumdošanas priekšlikumi. Tas nozīmē, ka Eiropas Parlamentam tie ir jāapstiprina ar balsu vairākumu, bet dalībvalstīm Eiropas Savienības Padomē tie ir jāatbalsta ar kvalificēto vairākumu.
Bet tas arī nozīmē, ka viena dalībvalsts nevar uzlikt veto jaunam likumam.
Tādā gadījumā pret to vajadzētu iebilst vairākām valstīm. Protams, būtu lieliski, ja visi būtu vienisprātis. Tāpēc šis plāns satur daudz veidu, kā atšķirt dažādas dalībvalstis. Viena no pieejām ir uzstādīt nedaudz atšķirīgus mērķus dalībvalstīm ar relatīvi zemāku iekšzemes kopproduktu. Tāpat paredzēts, ka daļu no ieņēmumiem, ko ienesīs, piemēram, jaunā emisiju kvotu tirdzniecības sistēma, novirzīs šīm dalībvalstīm, lai tām būtu vairāk finansējuma, ko ieguldīt energoefektivitātes uzlabošanā un energosistēmas modernizēšanā.
Vai Eiropas Savienībai pietiks finansējuma, lai īstenotu šo plānu?
Tas tiešām ir izaicinājums, jo finansējumu veidos iemaksas no Eiropas Savienības budžeta, bet tiek sagaidīts, ka arī dalībvalstis veiks investīcijas no saviem nacionālajiem budžetiem. Daži no Eiropas Komisijas prezentētajiem priekšlikumiem paredz iegūt līdzekļus, lai Eiropas Savienība pati varētu veikt daļu no investīcijām zaļā kursa īstenošanai.
Viens no finansējuma avotiem būs emisiju kvotu tirdzniecības sistēma. Tāpat ir piedāvāts tā dēvētais oglekļa ievedkorekcijas mehānisms, kas noteiks oglekļa cenu atsevišķu produktu importam.
Sagaidāms, ka šie soļi ļaus iekasēt daudzus miljardus eiro ik gadu. Šos līdzekļus varēs vai nu pārdalīt dalībvalstīm, vai arī izmantot Eiropas mēroga investīcijām tādās lietās kā ūdeņraža infrastruktūra vai atjaunojamās enerģijas jaudas palielināšanā.
Vides aizstāvju organizācijas “Greenpeace” Eiropas Savienības nodaļas direktors Eiropas Komisijas jauno plānu cīņā ar klimata pārmaiņām ir salīdzinājis ar “uguņošanu virs atkritumu izgāztuves”. Tas varbūt izskatoties iespaidīgi, bet, kad pieejot tuvāk, tad sajūt smirdoņu. Vai jūs piekrītat vides aizstāvjiem, kuri uzskata, ka ar šo plānu nepietiks, lai atrisinātu klimata krīzi?
Protams, ka ar to nepietiks [lai atrisinātu klimata krīzi], bet Eiropas Savienība nevar vienatnē atrisināt šo problēmu.
Eiropas Savienība rada 8% no visas pasaules CO2 izmešiem. Tai būs jāpierāda pārējai pasaulei, ka ir iespējams strauji atteikties no saimniekošanas, kas rada milzīgu daudzumu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu. Es ceru, ka šie priekšlikumi apliecina Eiropas Savienības nopietno apņemšanos to izdarīt.
Vienlaikus ir jāatceras, ka tas būs ļoti grūts uzdevums, jo Eiropas Savienībai līdz 2030. gadam būs jāsamazina CO2 emisiju daudzums par 55%. Tas nozīmē, ka atlikušajos 20 gados mums būs jāpaveic gandrīz puse no darba, lai sasniegtu klimatneitralitāti.
Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri apgalvos, ka lietas nenotiek pietiekami ātri. Taču ir jāatceras, ka runa ir par plašu pasākumu kopumu, kas tieši ietekmēs Eiropas Savienības iedzīvotājus. Neviens nevar noliegt, ka tas ļoti iespaidīgs un tālejošs priekšlikumu kopums.
