Latvijas Radio: Eiropas Savienības un Rietumbalkānu samits tika uzskatīts par iespēju Eiropas Savienībai kārtējo reizi apliecināt Balkānu reģiona nozīmīgumu visai Eiropas kopienai. Tomēr kārtējo reizi neizskanēja konkrēti piedāvājumi par iespējamo paplašināšanos. No otras puses, ir arī labās ziņas – Eiropas Ekonomikas un investīciju plāns un vadlīnijas zaļās dienaskārtības ieviešanai Balkānu reģionā. Šis plāns paredz 30 miljardu eiro investīcijas septiņu gadu laikā. Tā ir ļoti ievērojama summa. Tāpēc es gribētu jautāt, vai Balkānu reģions vispār ir gatavs šādai zaļajai transformācijai?
Viktors Berišajs: Jautājums, vai Balkāni ir gatavi vai nav, patiesībā ir ļoti steidzams, jo mēs esam nonākuši situācijā, kurā rīcība ir nepieciešama uzreiz. Jebkura kavēšanās enerģijas pārejā, ko paredz Parīzes klimata vienošanās, nozīmēs lielākus izdevumus, nemaz jau nerunājot par ietekmi uz veselību. Ir jāsaprot, ka
lielākais siltumnīcas efektu radošo gāzu radītājs Rietumbalkānos ir tieši enerģētikas sektors. Un visvairāk vainojamas ir novecojušās un neefektīvās ogļu energostacijas.
Un šeit mums ir jāmin divi aspekti. Viens no tiem ir augstā veselības cena, ko Balkānu iedzīvotāji maksā par lielo piesārņojumu, bet otrs ir tā cena, ko iedzīvotāji atkal jau maksā, valstīm subsidējot ogļu energostacijas un noturot tās pie dzīvības. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai šie politiskie un praktiskie soļi starp Eiropas Savienību un Rietumbalkāniem būtu sasaistīti.
Iestāšanās process ir tāda kā vadlīnija, kas apvieno zem viena lozunga un vada reģiona valstis to ceļā pretī Eiropas Savienībai. Taču ir arī citi procesi, kuru mērķis ir nodrošināt, lai šī abpusējā sadarbība tiešām notiktu. Viens no šiem procesiem ir Enerģijas kopienas vienošanās, kas rada Eiropas līmeņa enerģijas tirgu, iekļaujot arī visas sešas Rietumbalkānu valstis, Ukrainu, Moldovu un Gruziju. Šis ir juridiski saistošs līgums, kurš palīdz ātrāk veicināt saskaņotas darbības enerģijas transformācijas jomā. Un šeit darbības notiek pat ātrāk nekā stabilizācijas un asociācijas līguma ietvaros.
Diemžēl Rietumbalkānos viss ir saistīts ar politisko dienaskārtību. Tāpēc bez konkrētiem piedāvājumiem Rietumbalkāniem un bez skaidra vēstījuma, ko Eiropas Savienība vēlas panākt, ir gaidāma kavēšanās arī enerģijas pārejas jomā.
Eiropas Savienība savā vēstījumā norāda, ka reģiona valstīm ir nepieciešams īstenot dažādas ekonomiskās un sociālās reformas, kā arī stiprināt tiesiskumu, jo tas veicinās reģiona ilgtermiņa, zaļo, sociālekonomisko atlabšanu un konkurētspēju, palīdzēs atbalstīt zaļo un digitālo pāreju, tādējādi arī uzlabojot sadarbību ar Eiropas Savienību, tostarp klimata mērķu sasniegšanā. Kas, jūsuprāt, ir tās sfēras, kur naudu vajadzētu ieguldīt pirmkārt, lai šos mērķus sasniegtu?
Pirmkārt jāuzsver, ka Eiropas Savienība ir galvenais Rietumbalkānu valstu tirdzniecības partneris. Ekonomikas un investīciju plāns paredz 9 miljardu eiro piešķiršanu grantu formā caur Rietumbalkānu garantijas programmu. Šo finansējumu turpmāko septiņu gadu laikā var palielināt līdz pat 30 miljardiem eiro. Tas ir ļoti nopietns finansējums, lai risinātu vairākus no nozīmīgākajiem izaicinājumiem.
Šajā plānā ir identificēti vairāki vadošie projekti, kuri jau tagad parāda, ka šis nebūs tas labākais veids, kā izmantot šo finansējumu. Piemēram, tur ir vairāki gāzes infrastruktūras projekti, kuri nebūt negarantē pāreju no oglēm uz tīru enerģiju. Pāreja notiks, cik ātri vien iespējams, bet ir iespējams, ka gāze kļūs tikai par pārejas energoresursu. Šis ir ļoti nozīmīgs jautājums, kas mums jāuzdod: kāpēc mums būtu jāinvestē infrastruktūrā, kas īsti šo pāreju neveicina? Un kāpēc ieguldīt resursos, kas pēc 10 vai piecpadsmit gadiem var būt faktiski neizmantojami?
Mums ir jāatvēl pietiekami daudz laika šī ekonomiskā investīciju plāna jautājumu izvērtēšanai. Tas palīdzētu novirzīt līdzekļus tikai tiem projektiem, kuri patiešām palīdzēs Rietumbalkāniem sasniegt savus enerģētiskos un klimata pārejas mērķus.
“Klimata rīcības tīkls” uzskata, ka rīcības plāns Zaļā kursa ieviešanai, diemžēl neattaisno uz to liktās cerības, jo nenosaka konkrētas darbības, termiņus, atbildību un finansēšanas shēmas, kas nodrošinātu atbrīvošanos no oglekļa izmešiem līdz 2050. gadam. Kāpēc tā?
Ir nepieciešams, lai ''zaļā dienaskārtība'' Rietumbalkānu valstīm kļūtu par tādu kā visaptverošu lietussarga iniciatīvu visiem notiekošajiem procesiem. Tieši tāpat kā Eiropas Zaļais kurss nosaka prioritātes visai Eiropas Savienībai, tā arī ''zaļās dienaskārtības'' rīcības plānam ir jāpilda tādas pašas funkcijas Rietumbalkāniem. Jo mērķis ir tāds pats – sasniegt klimata neitralitāti līdz 2050. gadam. Līdz šim Rietumbalkānu valstis ir izteikušas apņemšanos sasniegt šo mērķi, un tas ir fiksēts Sofijas deklarācijā, kas tika pieņemta pagājušā gada novembra Rietumbalkānu samitā. Taču līdz šim tas ir tikai un vienīgi politisks paziņojums. Tas nenosaka nekādus likumiski saistošus pasākumus šī mērķa sasniegšanai. Tāpēc tik ilgi, kamēr šī apņemšanās netiks iekļauta Rietumbalkānu valstu likumdošanas procesos, tas būs tikai vēl viens darba dokuments, par kuru ir interesanti diskutēt, taču konkrēta rīcība neseko.
Otrkārt, šai ''zaļās dienaskārtības'' programmai ir jākalpo par platformu komunikācijai starp tiem spēlētājiem, kuri jau tagad ieņem vadošo lomu šo procesu virzīšanā. Piemēram, enerģijas kopienas līgums vada sarunas par dekarbonizāciju. Mums nevajag, lai ''zaļā dienaskārtība'' Rietumbalkāniem kopē vai pārņem enerģētikas kopienas lomu. Šai platformai ir jākļūst par starpnieku arī starp transporta kopienu, Berlīnes procesu, investīciju ietvariem un jebkurām citām politikas jomām, kuras arī cenšas panākt klimata neitralitāti līdz 2050. gadam. Mums nav vajadzīgai dažādi atšķirīgi grafiki ar dažādiem iespējamiem risinājumiem, bet bez jebkādiem taustāmiem rezultātiem. Mums ir jāsaprot –
ja mēs vēlamies, lai Rietumbalkāni patiešām apņemas kaut ko sasniegt, tas ir jāieraksta likumos,
tam ir jābūt juridiski saistošam un jāapstiprina, ka Rietumbalkāni un Eiropas Savienība ir uzticīgi vieniem un tiem pašiem mērķiem.
Mēs zinām, ka starp reģiona valstīm ir dažādas etniskās un politiskās domstarpības. Taču kā ir ar izpratni par nepieciešamību pārmainīties ''zaļā'' veidā? Kā par vienotu vai atšķirīgu attieksmi pret enerģētikas sektoru? Un vai vispār sabiedrībā ir pieprasījums pēc šādām pārmaiņām, ja ņemam vērā, ka ne visas Rietumbalkānu valstis ir tās bagātākās?
Šis ir ļoti vērtīgs aspekts. Taču viena no lielākajām problēmām, ko mēs redzam Rietumbalkānos, ir tas, ka katra valsts sevi uzskata par norobežotu salu. Lai arī tās visas ir vienu un to pašu procesu dalībnieces,
tās turpina izstrādāt tādu politiku, lai nodrošinātu enerģijas apjomus, kas ir nepieciešams tikai katrai atsevišķi, nepaļaujoties uz citiem.
Tas patiesībā ir pilnīgi pretēji tiem solījumiem, ko valstis ir uzņēmušās enerģētikas kopienas ietvaros vai arī Eiropas Savienības iestāšanās procesā. No otras puses, sabiedrība pieprasa gan to, lai būtu enerģētiskā transformācija, gan to, lai klimata jautājumi tiktu risināti pienācīgi un ātri. Pēc tā ir pieprasījums, un pilsoņi šajos procesos ļoti aktīvi iesaistās, jo arvien lielāks skaits cilvēku saprot, cik liela nozīme ir ārējiem risinājumiem. Īpaši aktuāli tas ir tad, kad runājam par ļaunumu, ko milzīgais piesārņojums ir nodarījis veselībai.
Pašlaik Rietumbalkānos aizsākas smoga sezona, un tā turpināsies no oktobra novembra līdz pat aprīlim. Šajā laikā gaisa piesārņojums ir īpaši augsts, un visai bieži mēs redzam arī plašas protesta akcijas, pieprasot varas iestāžu rīcību. Kā jau es teicu sākumā, mēs nedrīkstam kavēties transformācijā no fosilajiem kurināmajiem uz tīrāku enerģiju. Ja mēs tomēr nerīkosimies, finansiālais slogs un problēmas būs daudz lielākas. Neaizmirsīsim arī strauji augošās gāzes cenas Eiropā – tas tikai atspoguļo, cik neuzticama ir fosilo kurināmo industrija un cik liela ietekme tām ir, piemēram, uz elektrības cenām.
