ĪSUMĀ:
- Igaunijā cilvēkiem bija jāatzīstas pašiem; materiālu par VDK darbu ir maz.
- Lietuvā bija jāatzīstas pašiem, VDK dokumentus publiskos internetā.
- Polijā plaši arhīvi pieejami jebkuram bez ierobežojuma.
- Bulgārijā publisko aģentu vārdus, bet viņi turpina strādāt un viņus īsti nenosoda.
Pārraut jebkādas saites ar komunistisko pagātni un izgaismot padomju varas īstenotājus – to, atjaunojot savu neatkarību un nostājoties uz demokrātijas sliedēm, pirms trīsdesmit gadiem vēlējās visas Baltijas un kādreizējā Austrumu bloka valstis.
Taču ceļš uz lustrāciju katrai no tām bija savs, atšķirīgs. Atšķiras pieejamo arhīvu daudzums un arī uzskats par to, kas no padomju laika materiāliem būtu publiskojams un kas – ne.
Igaunijā materiālu maz, cilvēkiem bija jāatzīstas pašiem
Igaunijas vēsturnieks, Starptautiskā aizsardzības un drošības centra eksperts Ivo Jūrvē stāsta, ka trīs Baltijas valstis atstāto arhīvu ziņā ir atšķirīgās pozīcijās. Igaunijā gandrīz visi materiāli ir pieejami pētniekiem.
Taču “mums nav tādu sensitīvu datu, kā jums Latvijā. Igaunijas arhīvos nepastāv VDK aģentu saraksti. Mums ir maz operatīvo lietu pēc 1960. gada. Aģentu saraksti tagad, visticamāk, ir [Krievijas] Federālajā drošības dienestā,” stāsta Jūrvē.
Kā tad Igaunija izgāja lustrācijas procesu?
Izrādās, Igaunijā Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekus un ziņotājus palīdzēja noteikt citi dokumenti, piemēram, Komunistiskās partijas materiāli vai arī drošības komitejas izmeklēšanas lietas.
Lustrāciju ļāva veikt likums, kuru pieņēma 1995. gada februārī.
Jūrvē uzsmaidot saka - likuma nosaukums varētu būt garākais Igaunijā. Likums nosaukums ir sarežģīts, bet tā būtība ir vienkārša. Tiem bijušajiem represīvo dienestu darbiniekiem, kuri strādāja okupētājvalstu pusē, būtu jāatzīstas un jānožēlo pagātnes darbības.
“Likums min valstis, kas okupēja Igauniju – nacistisko Vāciju un Padomju Savienību. Lai arī kādā to slepenajā dienestā cilvēks nedarbotos – nav svarīgi militārajā vai ne -, tāpat nav starpības, vai persona strādāja VDK, vai arī sadarbojās, proti, bija virsnieks vai aģents – kopš likuma pieņemšanas brīža 1995. gadā viņiem visiem bija jādodas uz iekšējo drošības dienestu un jāatzīst šī sadarbība.
Ja viņi to nedarīja, tad viņu vārdus un aprakstu ar veiktajām darbībām publicēja valsts oficiālajā laikrakstā,” stāsta Jūrvē.
Sadarbību ar VDK neatkarīgajā Igaunijā atzina daudzi – aptuveni viens tūkstotis iedzīvotāju. Taču daudzi izlēma šo faktu noslēpt. Tad, lūk, valsts oficiālajā izdevumā publicēja 640 uzvārdus.
Taču problēma ir tajā, ka atklāja tikai VDK darbinieku vārdus. Aģenti lielākoties palikuši sabiedrībai neatklāti. Un tas izrādījās drošības risks arī mūsdienās. Kāds? Vēsturnieks Jūrvē atsaucas uz lielāko atklāto spiegu skandālu Igaunijā. Pirms 11 gadiem apcietināja augsta ranga Igaunijas Aizsardzības ministrijas amatpersonu Hermanu Simmu. Viņa vainu pierādīja un viņu notiesāja. Starp citu, nupat decembrī 72 gadus veco valsts nodevēju arī izlaida no cietuma.
“Viņu savervēja SVR jeb Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests, jo Simms sadarbojās [ar VDK] astoņdesmitajos gados, par ko nebija atzinies Igaunijas Iekšējam drošības dienestam,” stāsta Jūrvē.
“Neatzīstoties viņš padarīja sevi par vieglu šantāžas objektu. Pēc būtības Krievijas specdienests viņam piedraudēja: ja mēs šo informāciju padarīsim publiski zināmu, tad tu zaudēsi savu darbu, pensiju un visu, kas tev ir. Tā kā tas, ka viņš neatzinās deviņdesmitajos, kad bija dota šāda iespēja, bija viņa nopietna kļūda,” skaidro pētnieks.
Ja lustrāciju Igaunija rīkotu šobrīd, saka vēsturnieks, visticamāk, to īstenotu pārdomātāk, taču, arī atskatoties pagātnē, tā nebija paveikta slikti. Jo daudzi tomēr atzinās un sniedza vērtīgu informāciju mūsdienu drošības dienestam.
Arī Lietuvā tos, kuri atzinās, nesodīja
Līdzīgu lustrācijas ceļu gāja arī mūsu dienvidu kaimiņi – lietuvieši. Arī viņi izvēlējās to pašu principu – atzīsties, un tev tiks piedots… vai vismaz netiksi publiski sodīts.
Lietuvas Genocīda un pretošanās pētījumu centra vēsturniece Kristina Burinskaite izceļ būtiskāko lustrācijas likumu Lietuvā: “To pieņēma 1999. gadā. Arī tas uzlika par pienākumu visiem padomju specdienestu darbiniekiem un atbalstītājiem pusgada laikā reģistrēties Valsts drošības departamentā un rakstiski atzīties sadarbībā, kā arī sniegt visu slepeno informāciju, dokumentus un objektus, kas bija viņu rīcībā.
Ja to darīja, šo cilvēku nodarījums kļuva par valsts noslēpumu un nekādas sankcijas pret viņu nevērsa,” stāsta vēsturniece.
Sods par neatzīšanos - vārda publicēšana oficiālajā valsts avīzē un liegums strādāt valsts darbā, skolās, bankās un citās iestādēs.
Līdz atļautā termiņa beigām 2000. gada vidū brīvprātīgi reģistrējās pusotrs tūkstotis iedzīvotāju.
Divtik liels ir to cilvēku skaits, kas nolēma šo faktu noslēpt, un viņu vārds parādījās valsts avīzē.
Lietuvas vēsturniece Kristina Burinskaite saka – drīz plašāka sabiedrība varēs iepazīties arī ar citiem VDK dokumentiem, ko centrs grasās izvietot internetā. Un interese par šīm vēstures liecībām Lietuvā saglabājas nemainīgi augsta.
“Sabiedrība ir ļoti ieinteresēta. Dažreiz tā ir personiska interese. Piemēram, dažās vēstulēs cilvēki raksta, ka kādam liedza ceļot uz ārzemēm, kādam nav bijusi veiksmīga karjera. Un cilvēki jautā, vai tas nebija kāda VDK aģenta dēļ, piemēram, kāds kolēģis vai kaimiņš ko pastāstīja drošības komitejai. Tātad ir tāda personiska interese uzzināt, ko VDK zināja par cilvēku, vai viņu izsekoja.
Citi savukārt grib noskaidrot patiesību, panākt taisnīgumu, jo šobrīd juridiskais novērtējums attiecas uz VDK kā institūciju. Nav izvērtēta katra personīgā atbildība,” skaidro Burinskaite.
Interese no iedzīvotāju puses ir liela.
„Savukārt plašsaziņas līdzekļi nav tik ļoti ieinteresēti VDK darbībās, bet vairāk koncentrē uzmanību uz kādiem skaļākiem vārdiem vai īpašiem aģentiem. Neizvērtējot, ko viņi darīja un vai viņu darbība ir nodarījusi kādu kaitējumu,” atzīst vēsturniece.
Daudzi informācijas pieprasījumi Lietuvas Genocīda un pretošanās pētījumu centrā nāk no ārzemēm, tāpēc daļu arhīvu gatavojas izvietot arī angļu valodā.
Polijā nodrošina piekļuvi gandrīz visiem dokumentiem
Nemainīgi liela interese par komunistiskā perioda drošības dienestu arhīviem ir Polijā.
Rafals Leškevičs ir Polijas Tautas piemiņas institūta prezidenta pilnvarotais pārstāvis. Tieši šī iestāde ir Polijas lustrācijas procesa centrā. Institūts glabā, izpēta totalitāro režīmu dokumentus un arī nodrošina tiem piekļuvi visiem, kas vien to vēlas.
“Atvērt arhīvus Polijā sāka ap divi tūkstošo gadu. Būtībā tad, kad izveidoja Tautas piemiņas institūtu. Taču padziļināti arhīvus sāka vērt vaļā ap 2006.-2007. gadu. Tad pieņēma normatīvos aktus saistībā ar lustrācijas procesu Polijā. Un to mēs darām līdz pat šim brīdim,” stāsta Leškevičs.
“Kad mēs sākām vākt arhīvus, visi bijušo specdienestu arhīvi bija noslepenoti ar augstāko slepenības atzīmi. Un tad mēs sākām tos atklāt. Dažus dokumentus mēs publiskojām tikai 2018. gadā. Mūsu institūtā bija īpaša izlūkdienestu arhīva dokumentu grupa ar virsnieku vārdiem, slepeno aģentu lietas, dažas operatīvās lietas.
2016. gadā mūsu parlaments izlēma, ka līdz 2018. gada beigām jānodrošina piekļuve gandrīz visiem šiem dokumentiem,” saka Leškevičs.
„Gandrīz visiem, jo ir kādas simt slepenas lietas, ko nedrīkst atklāt. Piemēram, par valsts stratēģiskajiem objektiem vai arī operatīvajām lietām, kurām ir saistība ar mūsdienu izlūkdienestu aktivitātēm.
Mūsu arhīvos ir vairāk nekā 94 kilometri dokumentu,” piebilst Leškevičs.
Un vēl daži skaitļi, kas raksturo poļu sabiedrības pieprasījumu pēc šiem dokumentiem: ik gadu institūts saņem aptuveni simt tūkstošus pieprasījumu un ļauj iepazīties ar vienu miljonu arhīva dokumentu.
Žurnālistiem un zinātniekiem piekļuvi nodrošina pēc pamatota pieprasījuma. Pārējie pavisam brīvi var saņemt materiālus, piemēram, par bijušajiem drošības dienestu darbiniekiem.
“Jebkurš var pieprasīt bijušo virsnieku lietas. Jebkurš! No Polijas vai ārzemēm. Bez jebkāda pamatojuma, vienkārši pasakot, ka viņš grib to zināt.
Jebkurš var atnākt uz mūsu arhīvu un pateikt, es vēlos redzēt dokumentus par kungu ar tādu uzvārdu. Un mums ir jānodrošina dokumenta kopija,” stāsta Leškevičs.
“Mums ir arī jāatklāj visas lietas par publiskām personām. Proti, mēs publicējam mūsu mājaslapā informāciju par dokumentiem, kas attiecas, piemēram, uz Polijas prezidentu, parlamenta locekļiem, citiem politiķiem un nopietnu iestāžu vadītājiem.
Taču mēs sniedzam arī dokumentu kopijas. Un vēl mēs atklājam dokumentus gadījumā, ja ir pabeigts lustrācijas process,” skaidro Leškevičs.
Runājot par to, cik daudz dokumentu ir saglabājušies no komunistu laika arhīviem, poļu vēsturnieks saka – 1989.-1990. gadā lielākā daļa dokumentu, aptuveni 90% ir iznīcināta vai arī aizvesta uz Krieviju.
Pirms dažiem gadiem Polijai izdevās vienoties ar Krievijas Federālās drošības dienestu un apmainīties ar daļu no Otrā pasaules kara dokumentiem. Bet tikai ar tiem.
“Viņi negribēja ar mums runāt ne par kādiem citiem dokumentiem. Mēs varam tikai iedomāties, ka viņiem [Krievijā] ir daudz krājumu, bet mēs nevaram tos paņemt. Jūs, Latvijā, esat sliktākajā situācijā. Latvijā, Lietuvā, Gruzijā, Ukrainā ir pieejamas tikai dažas lietas, piemēram, no izmeklētājiem. Un tas ir vienīgais informācijas avots par VDK darbību. Lielākoties dokumenti un pierādījumi ir Krievijā,” norāda vēsturnieks.
Leškevičs, spriežot par arhīvu pieejamību sabiedrībai un lustrācijas procesa atšķirību starp dažādām valstīm, kas tā vai citādi atradās Padomju Savienības pakļautībā, atzīst, ka radikāli atšķirīgu izpratni par šiem jautājumiem izrāda Ukraina.
„Ukrainā visi šie dokumenti ir joprojām slepeni. Es ilgus gadus sadarbojos ar Ukrainas partneriem un atceros diskusiju NATO organizētajā konferencē 2009. gadā. Es toreiz biju uzaicināts kā eksperts un stāstīju par deklasifikācijas procesu Polijā. Un, atceros, man teica: „Mēs nevaram Ukrainā atklāt dokumentus pat no divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem, jo šie dokumenti attiecas uz bijušajiem virsniekiem un ziņotājiem, mums tas jāpatur noslēpumā”,” stāsta Leškevičs.
“Tas bija jocīgi, taču vēl pirms trim gadiem, kad es biju diskusijā Kijevā, Ukrainas izlūkdienesta vadītājs teica: „Mēs nekad neatklāsim mūsu arhīvus no komunisma laikiem”. Es teicu: „Bet kāpēc??? Tas ir normāli, ka zinātniekiem būtu šāda piekļuve. Šajos arhīvos nav nekā īpaša!” Es to nevarēju saprast, un joprojām šie arhīvi ir slepeni. Ukrainā ir Tautas piemiņas institūts, bet tam nedeva arhīvus. Tagad viņi sāk arhīvu atvēršanas procesu, bet es domāju, ka šajā politiskajā situācijā tas neies viegli un šis process aizņems ilgus gadus,” pieļauj vēsturnieks.
Taču arī pašā Polijā pieņemt savu komunistisko pagātni un nožēlot to nav gatavi daudzi iedzīvotāji, saka Rafals Leškevičs.
Uz jautājumu, kāpēc Austrumeiropas valstīm vajadzētu iziet arhīvu publiskošanas procesu, viņš saka: “Problēma ir tāda, ka mūsu sabiedrībā ir daudzi cilvēki, kas vai nu paši, vai viņu ģimenes locekļi ir bijuši nozīmīgi komunisma periodā. Piemēram, Polijā ir daudzi tiesneši, žurnālisti, kuru vecāki vai arī viņi paši ir bijuši sadarbības aģenti, virsnieki. Tagad viņi cenšas radīt tēlu: „Neaiztieciet dokumentus no tiem laikiem”. Bet manā izpratnē – tagad pēc 30 gadiem - kas var būt slēpjams dokumentos no komunisma laikiem?”
Bulgārijas attieksme – “nu un…”
Ja liktu brīvā formā raksturot ceturtās izvēlētās valsts - Bulgārijas - attieksmi pret bijušajiem komunistiskā režīma kalpiem, tad varētu teikt „nu un…”. Visi visu zina, un viss turpinās.
Bulgārijas Zinātņu akadēmijas profesore starptautiskajās attiecībās Nadja Bojadžijeva atzīst, ka “lustrācijas process Bulgārijā ir unikāls gadījums! Tāda piemēra nav nekur citur!”
Līdzība ar citām valstīm vērojama vien tajā, ka arī Bulgārijā izveidoja īpašu komisiju, kas izmeklēja saglabātos dokumentus un pārbaudīja pilsoņu sadarbību ar bijušajām drošības struktūrām.
Šo cilvēku vārdus arī publicēja internetā. Taču nekādus citus sodus neparedzēja.
“Bulgārijā jūs varat atvērt īpaši izveidotās komisijas mājaslapu un ieraudzīt profesoru vārdus, piemēram, Sofijas universitātē. Gandrīz visas universitātes Bulgārijā savulaik bija aģentu pilnas un kalpoja slepeno dienestu labā. Un tas arī viss!
Nekas ar šiem cilvēkiem nenotika! Tāpēc es teicu, ka Bulgārija ir unikāla šajā ziņā. Cilvēki turpina strādāt kā profesori un asociētie profesori,” stāsta Bojadžijeva.
“Tas pats attiecas uz mūsu vēstniekiem, kas strādāja Ārlietu ministrijā. Sarakstu ar vēstnieku vārdiem, kas strādāja par slepenajiem aģentiem, publicēja tiešsaistē. Jebkurš var to ieraudzīt. Un šo lēmumu skaits ir mērāms simtos. Komisija pārbauda visas iestādes, visas universitātes un visus cilvēkus, kas ir zināmi sabiedrībā,” skaidro Bojadžijeva.
Redzot patiesu izbrīnu, profesore Nadja Bojadžijeva paskaidro. Diskusija par to, ko darīt ar bijušajiem aģentiem un kā pret viņiem izturēties, Bulgārijā ir bijusi. Taču virsroku guva viens vienkāršs arguments: kurš tad strādās viņu vietā.
“Sabiedrībā ir bijusi diskusija par to, vai vajadzētu aizliegt šiem cilvēkiem turpināt darbu. Taču lēmums bija – ļaut viņiem strādāt. Es atceros, ka skatījos šos sarakstus un domāju – kas tagad notiks? Ja šiem cilvēkiem aizliegs strādāt, tad nebūs, kam viņus aizvietot, jo viņu ir tik daudz! Tik daudz!
Sabiedrība ir ieguldījusi viņu izglītībā, viņu profesionālo iemaņu attīstībā. Kurš tad nāktu viņu vietā?” vaicā Bojadžijeva.
“Es zināju un tagad zinu šos cilvēkus. Mani māca ziņkārība, un es paskatījos manu kolēģu profesoru sarakstos. Pat par sevi pašu es paskatījos,” atzīst Bojadžijeva.
Viņa gan pati sarakstos nebija. “Es zināju, ka es nebiju, bet kurš zina?”
Taču sarakstā bija arī kolēģi, “tur bija ļoti ļoti daudz profesoru, tā šī sistēma strādāja, un viņi turpina strādāt”.
Pētniece stāsta, ka viņas attieksme pret viņiem nemainījās, “jo es viņus uzskatu par profesionāļiem savā jomā”.
Tā, lūk, bez īpašas nožēlošanas par kalpošanu komunistiskajam režīmam no aģentu puses, bez īpaša nosodījuma par viņu pagātni no sabiedrības puses - Bulgārija turpina savu dzīves ritmu.
