Vairāk nekā 65 miljoni cilvēku visā pasaulē ir bēgļi. Proti, bēg pāri savas valsts robežām, bet trešā daļa – tā dēvētās pārvietotās personas. Tie ir bēgļi – taču savas valsts ietvaros. Puse pasaules bēgļu ir vēl bērni.
Tādējādi ik minūtes 20 cilvēku spiesti pamest mājas, bet ik dienas par bēgļiem kļūst jau vairāk nekā 28 000 cilvēku.
Tātad pat vairāk cilvēku, nekā ir iedzīvotāju Ogrē vai Valmierā.
Vairāk nekā puse pasaules bēgļu - 55% - nāk no trim valstīm: Dienvidsudānas - 1,4 miljoni, Afganistānas - 2,5 miljoni, bet no Sīrijas - 5,5 miljoni.
Lai gan Eiropa nobažījusies par daudzskaitlīgu bēgļu pieplūdumu, patiesībā lielākais vairums bēgļu patveras tuvējās kaimiņvalstīs. Bēgļus uzņēmušo valstu līderos ir Turcija, Pakistāna, Libāna un Irāna. Proti, Turcijā šobrīd ir apmetušies 2,9 miljoni, Pakistānā – 1,4 miljoni, Libānā – viens miljons un Irānā 979 000. Vēl 656 000 bēgļu palikuši Jordānijā, liecina ANO Bēgļu aģentūras dati.
Pametot mājas, lai glābtu savas dzīvības, bēgļi vienlaikus zaudē ne tikai pajumti, bet arī jebkādus iztikas līdzekļus, veselības aprūpi, izglītības iespējas bērniem un arī personisko drošību.
Bēgļu pulcēšanās vietās zeļ cilvēku tirdzniecība un visdažādākie cilvēktiesību un kriminālpārkāpumi.
Lībija
Piemēram, Lībijā, caur kuru Āfrikas un daļa Sīrijas bēgļu cerēja nokļūt Eiropā, viņi nonāca kriminālu struktūru uzraudzītās nometnēs. Bēgļus izmantoja par ķīlniekiem, izspiežot naudu no radiniekiem. CNN žurnālisti dokumentējuši cilvēku tirdzniecību verdzībā. No šīm nometnēm pienāk ziņas par plaši izplatītu izvarošanu un pat orgānu tirdzniecību.
Somālija
Ilgstoši konflikti Somālijā pārvērtuši iekšzemes bēgļos lielu daļu šīs valsts iedzīvotāju. Tomēr bēgt pāri valsts robežai izdodas tikai veiksminiekiem. Kaimiņvalstis, piemēram, Kenija, bieži atsakās tos uzņemt un atgriež dzimtenē. Tur tos gaida neapskaužams liktenis. Konfliktējoši islāmistu grupējumi laupa un nogalina civiliedzīvotājus, karadarbībā iesaista pat bērnus.
Eritreja
Daudz bēgļu ir citā šī paša Āfrikas reģiona valstī – Eritrejā. Tomēr iemesls nav karš, bet totalitārs režīms, kas tiek atzīts par vēl brutālāku nekā autoritārais režīms Ziemeļkorejā. Visi vīrieši tiek iesaukti obligātajā militārajā dienestā un tur paliek līdz pat 50 gadu vecumam. Armija nereti tiek izmantots kā vergu darbaspēks valstij svarīgu objektu būvniecībā. Gados jauniem vīriešiem no Eritrejas bēgšana bieži ir vienīgais veids, kā paglābties no šāda neapskaužama likteņa.
Jemena
Jemenu jau trīs gadus plosa nežēlīgs pilsoņu karš, un stāvokli vēl vairāk pasliktina Saūda Arābijas veiktās gaisa telpas un jūras ceļu blokādes. Valstī nav pārtikas un medikamentu. Divi miljoni cilvēku bēguši no mājām. Bet teju 200 000 izdevies bēgt uz kaimiņvalstīm – Saūda Arābiju vai Omānu.
Mjanma
Smagi cilvēktiesību pārkāpumi un bezpalīdzīgs stāvoklis valda Mjanmas etniskās minoritātes – rohindžu musulmaņu apdzīvotajās nometnēs Bangladešā. Tajās viņi nonākuši, bēgot no vardarbības un slepkavošanas dzimtenē. Mjanmas reakcija uz sākotnēju rohindžu militārā grupējuma uzbrukumu jau nodēvēta par etnisko tīrīšanu.
BBC žurnālisti guvuši apstiprinājumu cilvēku tirdzniecībai rohindžu bēgļu nometnēs. Par upuri visbiežāk krīt bērni – 12, 13 un 14 gadus vecas meitenes. Potenciālie pircēji tās nopērk par tik vien kā 60 dolāriem, apgalvojot, ka viņas strādās mājsaimniecībās kā izpalīdzes. Nespējot nodrošināt elementāras iztikas vajadzības, bēgļu ģimenes spiestas izšķirties par šādu izmisuma soli.