ĪSUMĀ:
- 2018. gada janvārī aizsākas #MeToo kampaņa Ķīnā.
- Ķīnas valdības interneta cenzūras organizācijas dzēš laukā simtiem #MeToo kampaņas ierakstu, kas rezultātā liek cilvēkiem izdomāt alternatīvus veidus, kā runāt par problēmu.
- Latvijā ar seksuāla rakstura aizskaršanu ir saskārusies gandrīz ikviena sieviete.
Ķīnas #WoYeShi jeb #MeToo (“Es arī”) kampaņas plašāki aizsākumi ir datējami ar šī gada janvāri, kad ASV dzīvojošā ķīniešu akadēmiķe Luo Šiši publicēja liecības sociālajā tīklā Weibo, vainojot savu bijušo doktora darba vadītāju Beihangas Universitātē seksuālas dabas pārkāpumos. Luo vairākus gadus bija vākusi liecības un pierādījumus arī no citiem upuriem, taču tieši visā pasaulē izvērstā #MeToo kampaņa viņu pamudināja beidzot pierādījumus un ierakstus iesniegt atbildīgajām institūcijām.
#MeToo aizsākumi
#MeToo kampaņas pirmsākumi radušies ASV kā kustība pret seksuālas dabas aizskaršanu. Frāze pirmo reizi pašreizējā kontekstā tika lietota 2006. gadā afrikāņu amerikāņu aktīvistes Taranas Burkes kampaņā pret seksuālo vardarbību. Vienpadsmit gadus vēlāk, 2017. gada 15. oktobrī, aktrise Alisa Milāno savā "Twitter" profilā publicēju atklātu vēstuli, iedrošinot seksuālās vardarbības upurus dalīties ar savu pieredzi, lai aktualizētu problēmas apjomu visā pasaulē. Lietojot tēmturi #MeToo, visu spektru dzimumu cilvēki dalījās ar savām seksuālās aizskaršanas un vardarbības pieredzēm, kā arī solidarizējās ar cietušajiem upuriem.
Aizsāktā kampaņa ieguva grandiozus apmērus 85 valstīs, sākot lielākas un mazākas diskusijas par problēmas aktualitāti visā pasaulē. Tēmturis #MeToo ir ticis tulkots dažādās valodās un variācijās – piemēram, Itālijā #QuellaVoltaChe – “tas laiks, kad” un Kanādā - #MoiAussi – “es arī”. Kā vienu no kampaņas zināmākajiem gadījumiem var minēt Hārvija Vainstīna - amerikāņu filmu producenta - apsūdzēšana daudzu sabiedrībā pazīstamu sieviešu izvarošanā un seksuālā aizskaršanā. Šo upuru publiskie paziņojumi aizsāka virkni citu liecību pret daudziem līdzīgu un arī citu profesionālo jomu pārstāvjiem visā pasaulē - arī Latvijā.
Kā parāda Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gada pētījums “Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums”, fizisku vai seksuālu vardarbību no bijušā vai pašreizējā partnera vidēji Eiropas Savienības dalībvalstīs ir piedzīvojušas 22% sieviešu. Latvijā šis rādītājs ir 32%. Savukārt ar seksuāla rakstura aizskaršanu ir saskārusies gandrīz ikviena Latvijas sieviete.
#MeToo attīstība Ķīnā
Kampaņai izplešoties arī Ķīnā, tās valdības interneta cenzūras organizācijas 2018. gada sākumā sāka dzēst laukā simtiem #MeToo kampaņas ierakstu un petīciju no vietējiem sociālajiem medijiem, jo tādi sociālo tīklu giganti kā "Twitter" un "Facebook" valstī ir bloķēti. Kā norāda dažādi avoti, dzēsti tika ieraksti, kas sevī ietvēra tādus tēmturus kā #MeTooInChina un #MeToo un frāzes "pret seksuālo vardarbību Ķīnā", kā arī slēgti dažādi virtuālās diskusijas forumi.
Cenzūra Ķīnā tiek izmantota politisku iemeslu dēļ, lai saglabātu kontroli pār tautu un tās režīma birokrātiem. Sociāla nestabilitāte un vardarbība, kā atzīst "Foreign Policy", Ķīnas komunistiskās partijas acīs tiek vērtētas kā ideoloģiski trūkumi, pret kuriem ir jācīnās. Tādējādi Ķīnas valdība uzstāj, ka tai ir visas legālās tiesības kontrolēt interneta saturu valstī un ka šīs darbības nekādā mērā nepārkāpj tiesības uz indivīda vārda brīvību - cenzūra drīzāk atvieglo valsts iedzīvotājiem dzīvi.
Par spīti šīm darbībām, ievērojams skaits sieviešu Ķīnas sociālajos tīklos ir turpinājušas nākt klajā ar paziņojumiem arī par dažādiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem – aktīvistiem, televīzijas personībām, mācībspēkiem, budistu mūkiem un citiem - apsūdzot tos dažādos seksuāla rakstura noziegumos pret cilvēkiem visdažādākajos vecumos.
Tajā pašā laikā laikraksts "China Daily" publicēja rakstu, kas uzstāja, ka seksuālas dabas pārkāpumi Ķīnā notiek reti, jo Ķīna izceļas ar savu augsto izglītības, kultūras, kā arī morāles līmeni. Raksta autore, Sava Hasana, darbā uzsver, ka Ķīnas autoritātes parasti asi reaģē uz šādiem pārkāpumiem un ka seksuāla vardarbība nav universāla - tā drīzāk ir piemērojama Rietumu sabiedrībām un valstīm. Lieki piebilst, ka raksts ir izsaucis asu reakciju tā lasītāju vidū. Kā pretrunu laikrakstā publicētajai informācijai var minēt Hongkongas Pilsētas universitātes profesoru pētījumu, kas norāda, ka aptuveni 80% Ķīnas sieviešu darbspējas vecumā ir piedzīvojušas seksuālas dabas aizskaršanu kādā savas karjeras posmā. Kā norāda "Foreign Policy", Ķīnas valdība nepublicē seksuālās vardarbības statistikas datus, uztverot tos kā politiski jūtīgu un sociālu problēmu. Arī autore Leta Honga Finčere darbā “Ķīnas feministu pretestības pieaugums” uzsver, ka Ķīna nevēlas atzīst tās seksuālo vardarbību problēmu apmērus ideoloģisko apsvērumu dēļ.
Aģentūra "Reuters" vēsta, ka jūlija beigās #MeToo diskusijas ietvaros Ķīnā ir sākti dialogi par seksuālo pārkāpumu definēšanu. Lai gan valstī ir pieņemts likums, kas pasargā no seksuālas vardarbības darbavietās, tas skaidri nedefinē šāda veida vardarbību, kā arī netiek skaidri norādīti sodu apmēri, kas šādos gadījumos būtu piemērojami. Ir skaidrs, ka likumdošanas jautājums būtu jāsakārto, lai radītu drošus apstākļus ikvienam Ķīnas iedzīvotājam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, statusa vai reliģiskās piederības.
Ķīnas sociālo mediju platformā "Sina Weibo" šī publiskā diskusija par seksuālās vardarbības definēšanu gan ir tikusi nosaukta par "seksuālās vardarbības pierādījumu kolekciju" un jūlija beigās pat ierindojusies otrajā vietā populārāko tēmu vidū. Tā Ķīnas valsts apmēriem un šķietami tradicionālajā sabiedrībā ir vērā ņemama pozīcija sociālo mediju aktualitāšu topā. Tajā pašā laikā, par spīti kustības pieaugošajiem apmēriem un diskusijām, cenzūra tiek veikta, jo no šī paša portāla ātri tika izdzēsti publicētie video, kurā Ķīnā zināma televīzijas personība bija pieķerta, uzmācoties stažierei. Nākamajā dienā attiecīgās personas vārds kļuva par cenzētāko tēmturi Weibo platformā, attiecīgi ierindojot frāzes "Metoo" un "Me too" Ķīnā astotajā un devītajā vietā.
Domas maiņa?
Dažādi autori uzskata, ka pieaugošais kustības atbalsts liecina par tradicionālās domas izmaiņām patriarhālās Ķīnas jaunāko paaudžu vidū, jo vēsturiski seksuālā vardarbība Ķīnā ir tikusi slēpta un pat ignorēta. Kā jau minēts, arī sociālo tīklu popularitāte ir ļāvusi aktualizēt problēmu - ziņas par dažādiem pārkāpumiem pret sievietēm ir ātri nonākušas pie miljoniem Ķīnas sociālo tīklu lietotājiem, kā rezultātā tā ir izraisījusi papildu izaicinājumus Ķīnas komunistiskajai valdībai.
Lai apietu dažādus cenzūras pasākumus internetā, Ķīnas interneta lietotāji un aktīvisti ir nākuši klajā ar jaunām metodēm, kā runāt un aktualizēt problēmas apmērus.
Kā lingvistiski radošu piemēru var minēt homofonus – mǐ ("rīsi") un tù ("trusis"), kas kalpo kā #MeToo transliterācija, jo cilvēki radoši ir ieviesuši #RiceBunny kā alternatīvu tēmturi #MeToo vietā.
Tāpat lielu lomu šajā kampaņā ieņem emocijzīmes jeb emodžī, ar kuriem kampaņas aktīvisti var identificēties, runājot par šo tēmu internetā.
Sagaidāms, ka arī nākotnē varēs vērot dažādus alternatīvus veidus, kādos cilvēki turpinās runāt un aktualizēt šo tēmu. Vai Ķīnas #MeToo kampaņa vadīs jaunu sociālo tīklu revolūciju pret cenzūru, kā arī vēl vairāk aktualizēs šo būtisko problēmu, rādīs laiks, taču ir skaidrs, ka diskusija ir aizsākusi ideju apmaiņu, kā arī iedvesmojusi cilvēkus alternatīvos veidos runāt par tik aktuālām tēmām.
