Pašlaik pasaulē ir vien četras valstis, kurās pie varas atrodas komunistiskās partijas un, nenoliedzami, Ķīnas Komunistiskā partija, kas šajās dienās atzīmē savas dibināšanas simtgadi, ir ietekmīgākā no šīm partijām. Tās vēsturi gadsimta gaitā izstāstīt vien dažās minūtēs ir neiespējami. Pilsoņu karš, cīņa pret Japānu, Mao Dzeduna valdīšana, varas izraisīts bads, Kultūras revolūcija, Ķīnas atvēršanās pasaulei, modernizācija un pēdējo 40 gadu ekonomiskais brīnums, kas ļāvis Ķīnai kļūt par otro, un, kā daudzi prognozē, drīz par pirmo ekonomiski spēcīgāko valsti pasaulē. Un aiz tā visa vienmēr ir stāvējusi Ķīnas Komunistiskā partija.
Kā norāda izdevums "The Economist", pēc PSRS sabrukuma Ķīnai un tās Komunistiskajai partijai tika prognozēts tāds pats liktenis. Taču šīs prognozes joprojām nav piepildījušās.
Kā norāda Ķīnas politikas komentētājs Einārs Tangens, atšķirībā no citām valstīm, Ķīnā komunisms mazāk ir uzskatāms par tīru ideoloģiju, bet vairāk par pārvaldes formu.
"Komunisms Ķīnā ir pamatā tam, kā tiek vadīta valdība. Par to ir dažādi viedokļi, bet, tiklīdz ir pieņemts lēmums, iestājas disciplīna un cilvēki atbalsta pieņemto lēmumu. Tā ir daļa no sistēmas, un partijas leģitimitāte balstās uz tās spējām sasniegt rezultātus. Daudzās citās valstīs to vienkārši nevar redzēt – tur, ja tu uzrādi sliktus rezultātus, tev nākas pasēdēt malā vienu vēlēšanu ciklu un cerēt, ka atgriezīsies tad, kad citas partijas būs uzrādījušas sliktākus rezultātus par tevi pašu," spriež Tangens.
Par vienu no Ķīnas Komunistiskās partijas veiksmes stāstiem tiek dēvēta spēja gadu gaitā faktiski iznīdēt ārkārtējo nabadzību valstī, pat ja tas kādā brīdī ir ticis darīts ar ļoti nežēlīgām metodēm. Ķīnas televīzijas kanāla "China Global Television Network" programmu vadītājs Vans Guaņs uzsver, ka iedzīvotāji ļoti augstu novērtē tos pakalpojumus un labumus, kurus viņiem nodrošina valsts vara.
"Komunisms jeb komunists Rietumos ir ļoti pielādēts vārds. Vašingtonā un citās Rietumu galvaspilsētās tas tiek pielīdzināts diktatūrai un ekonomiskam eksperimentam, kas savulaik cieta neveiksmi, vai arī eksistenciālam apdraudējumam Rietumu vērtībām. Taču šeit, Ķīnā, ļoti daudzi atskatās uz to, ko Ķīnas Komunistiskā partija patiesībā ir paveikusi. Jā, ir pieļauts gana daudz kļūdu un ir gūtas mācības, taču lielos vilcienos partija ir centusies pildīt savus solījumus iedzīvotājiem, nodrošinot izglītību, nepieciešamo infrastruktūru un diplomātiju, kas ir ļāvis Ķīnai atgriezties uz pasaules kartes," vērtē Guaņs.
Nevienam gan nav noslēpums, ka pēdējo gadu laikā Ķīna atkal ir nonākusi pasaules uzmanības centrā, izpelnoties asu nosodījumu par dažādajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, pret etniskajiem uiguriem vai demokrātijas atbalstītājiem Honkongā. Un, iespējams, ka arī par šādiem pārkāpumiem tiktu runāts daudz mazāk, ja vien arvien izteiktāk nebūtu jūtama Ķīnas globālā ekonomiskā ietekme. Kā norāda Pensilvānijas Universitātes Mūsdienu Ķīnas pētījumu centra pētnieks Neisuns Mahbumbi, šāda ekonomiskā attīstība nebūt neiet kopā ar sākotnējo komunistu ideoloģiju.
"Ķīnas Komunistiskā partija mūsdienās ir ļoti attālināta no Marksa un Engelsa rakstiem. Un es pat teiktu vairāk – tā pašlaik pat vairs nav komunistiska valsts.
Ir jāatceras, ka pasaulē vislielākā miljardieru koncentrācija ir tieši Ķīnā. Un tas vairs nav Markss un Engelss. Var pat teikt, ka Ķīna ir ne tikai kapitālistiska, bet pat hiperkapitālistiska.
Un tas norāda uz to, ka Ķīnas Komunistiskās partijas spēja saglabāt sevi tajā veidā, kāda tā ir, tik ilgi, cik tas ir izdevies, ir izskaidrojama ar pragmatismu un spēju pielāgoties. Tas arī garantē tai pietiekami lielu leģitimitāti lielākajā daļā Ķīnas sabiedrības. Man gan rodas jautājums, vai tā šajos mūsdienu mainīgajos apstākļos būs spējīga tikpat labi pielāgoties?" spriež Mahbumbi.
Lai arī Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālajā retorikā tiek uzsvērts, ka alternatīva vienas partijas pārvaldei ir haoss, komentētāji brīdina, ka Ķīnas komunistiskajam režīmam visgrūtāk ir veicies tieši tad, kad vara ir sakoncentrēta viena līdera – šobrīd Si Dziņpina – rokās. Si Dziņpiņs, kurš pašlaik ir arī Komunistiskās partijas priekšsēdētājs, vien pirms dažiem gadiem atcēla savulaik ieviesto maksimāli pieļaujamo termiņu skaitu, ko personas var atrasties vadošajos amatos. Tādējādi tika dots signāls, ka viņš ir apņēmies valdīt vēl ilgi.
Politiskie pretinieki, tostarp partijas iekšienē, un opozīcija tiek aktīvi apspiesta, un pašlaik nevienam nav skaidrības, kas varētu valdīt Ķīnu pēc Si Dziņpiņa. Ja nenotiks jau minētās pārmaiņas un pielāgošanās, Ķīnas politiskajā dzīvē tiek prognozēts ilgstošs nestabilitātes periods. Ar Komunistisko partiju vai bez tās – pagaidām ir grūti teikt.
