Ķīnas valdības - Valsts padomes - izdotajā rīkojumā norādīts, ka mandarīnu valoda tiek lietota "nelīdzsvaroti un neadekvāti" un šī situācija ir jāuzlabo, lai atbilstu modernās ekonomikas prasībām.
Valdības solis vēl vairāk apdraud Ķīnas reģionālos dialektus un mazākumtautību valodas, piemēram, tibetiešu, mongoļu un uiguru valodas.
Kritiķi ir protestējuši pret izmaiņām izglītības sistēmā un nodarbinātības prasībām, kas ir pastāvīgi samazinājušas mazākumtautību valodu lomu. Kritiķi uzskata to par kampaņu tādu kultūru izskaušanai, kuras neatbilst dominējošajai haņu etniskajai grupai.
Valdības mērķis ir līdz 2035.gadam padarīt mandarīnu valodu praktiski universālu, tostarp lauku apvidos un etnisko minoritāšu vidū.
Mandarīnu valodas nostādīšana augstāk par citām valodām ir reizēm izraisījusi protestus, tostarp pērn Iekšējā Mongolijā, kad mongoļu valoda tika aizstāta ar standarta mandarīnu valodu kā mācību valodu.
Ķīnas valdošā Komunistiskā partija ir nosodījusi visus šādus protestus un kustības, uzskatot tās par separātisma izpausmēm, un tās apspiedusi.
Ķīnas valdības jaunā politika valodu jautājumā paredz stiprināt uzraudzību, lai nodrošinātu, ka valsts kopīgā sarunvaloda tiek lietota kā valsts iestāžu oficiālā valoda un izmantota kā pamatvaloda skolās, ziņās un publikācijās, radio, filmās un televīzijā, sabiedriskajos pakalpojumos un citās jomās.
Politika arī aicina amatpersonas "enerģiski paaugstināt ķīniešu starptautisko statusu un ietekmi" akadēmiskajās aprindās, starptautiskajās organizācijās un globālās sanāksmēs.
Valdības mēģinājumi popularizēt mandarīnu valodu, izmantojot tās vispasaules Konfūcija institūtu tīklu, izpelnījušies pretrunīgus vērtējumus.
Kritiķi tos nosoda kā mēģinājumu veicināt partijas dienaskārtību un apspiest diskusijas par tādām tēmām kā cilvēktiesību ievērošana Ķīnā.
