Kamēr slimnīcā ārstējas Ukrainas vismazākie pacienti, citi gādā, lai viņiem būtu kur patverties vismelnākajās stundās, kad Ukrainas galvaspilsētā skan gaisa trauksmes sirēnas un jāslēpjas no Krievijas izšautajām raķetēm.
"Kad ir gaisa trauksme, mēs visi pa šo ceļu ejam uz bumbu patvertni," rāda Ukrainas Samariešu apvienības vadītāja Jana Levkovska, kad ejam uz vietu, bez kuras ikdiena Kijivā vairs nav iedomājama.
"Tur bija drausmīgi, nebija ne gaismas, ne ūdens, ne siltuma. Tur bija kā karcerī…" par apstākļiem patvertnē pirms labiekārtošanas stāsta Levkovska.
Patvertne, kas te bijusi arī padomju laikos un kur bērnus ved līdz ar katru sirēnu, tagad iekārtota, cik vien iespējams mājīgi. Ģenerators ražo elektrību, ir vieta gultām un, ja vien nepieciešams, te var veikt arī operācijas.
"Mēs speciali atvedām skābekli, ar kuru nodrošinām reanimāciju, un šeit zāle, un visas šīs rozetītes ir skābeklim bērniem, kam tas ir nepieciešams," rāda Levkovska.
Kā tas ir, kad skan trauksme un jāslēpjas bumbu patvertnē, saglabāts foto liecībās.
Šo drūmo vietu padarīt pieciešamu palīdzējuši vairāki starptautiskie partneri. To vidū ir arī Latvijas Samariešu apvienība, ar kuru, kā stāsta Jana, Kijiva ir nemitīgā kontaktā.
"Ar Latvijas samariešiem sazināmies gandrīz katru minūti. Atliek tikai pateikt, kas ir vajadzīgs, un tas uzreiz tiek likts mašīnās, drīz jau ir pie mums."
Kijivas 1. bērnu slimnīca ne brīdi nav pārtraukusi darbu. Tā uzņem bērnus no visas Ukrainas, arī karā ievainotos. Drošības dēļ pašas slimnīcas telpās filmēt nedrīkst, bet teritorijā kara laikā ir izveidots arī centrs, kur ik dienu ierodas bērni ar īpašām vajadzībām, kam ir vajadzīga speciālistu aprūpe. Te strādā arī psihologi.
"Palīdzam pārslēgties bērniem no vienas veida darbības uz citu, lai viņi emocionāli neiestrēgtu; kad ir notikuši sprādzieni, atslēgta elektrība, viņiem rodas galvā disonanse. Vai, piemēram, ir jākāpj pagrabā, kur ir daudz cilvēku. Mūsu uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem pārslēgties," stāsta logopēde Jana Janovska.
Centrā dienas vada arī bērni, kuriem nav mājās elektrības un kuri šeit var mierīgos apstākļos uz brīdi paglābties no trauksmes. Gluži kā Artjoms, kurš ir dzimis un audzis Donbasā. Viņš karu pazīst jau no agras bērnības.
"Mani draugi ir dažādās vietās, kāds Krivijrihā, kāds vēl kur citur, vispār esam izmētāti pa visu Ukrainu. Izrādās, ka esmu aizbraucis no visiem vistālāk – Kijivā," stāsta Artjoms.
Tikmēr pagalmā ir sākusies rosība. Mazliet nokavējušies, bet robežu laimīgi šķērsojuši kravas auto ar sūtījumiem no kaimiņiem un arī no Latvijas. Lielos saiņos ar Latvijas Samariešu apvienības atbalstu ir ziedotāju gādātās lietas – pārtika un citas nepieciešamās lietas – ģimenēm, kam kara dienās klājas visgrūtāk.
