Sākumā es gribētu jums jautāt par situāciju Spānijā kopumā. Mēs zinām, ka nesen notika parlamenta vēlēšanas un pašlaik notiek sarežģīts valdības veidošanas process, kurā sava loma ir arī katalāņu spēkiem. Sociālistu premjerministrs Pedro Sančess ir panācis vienošanos ar kreiso partiju ''Podemos'', bet Katalonijas Kreiso republikāņu partija no dalības valdībā ir atteikusies. Tas viss izskatās diezgan sarežģīti. Kā jums liekas, kur tas viss novedīs?
Pašos pamatos tur nav nekā sarežģīta. Aptuveni 80% Katalonijas iedzīvotāju vēlas balsot par savu nākotni, par Katalonijas republiku, taču Spānijas valdība neatzīst šādas tiesības. Atgādinām, ka pirms diviem gadiem, kad notika referendums, bija brutāla vēršanās pret vēlētājiem un mani politiskie priekšgājēji tika notiesāti un ieslodzīti. Vienīgais, ko mēs pašlaik prasām no nākamās Spānijas valdības, lai kāda tā arī nebūtu, ir sēsties pie galda un runāt. Tieši tik vienkārši – apsēsties un sarunāties. Mums ir mūsu piedāvājums, un gribam redzēt arī jūsu piedāvājumu. Mēs turpināsim teikt "Nē!” Pedro Sančesa vai jebkādai citai valdībai bez vēlmes diskutēt par Katalonijas nākotni. Šī ir lielākā politiskā krīze Spānijas vēsturē.
Viedokļi par Katalonijas referendumu atšķiras gan Spānijā, gan Eiropā, gan arī pašā Katalonijā. Protams, lielākās domstarpības ir starp tiem, kas uzskata, ka referendumu bija un ir tiesības rīkot, un tiem, kuri uzskata, ka šādu tiesību nav, ka referendums bija nelegāls un šis ir separātisms. Vai šī diskusija tiešām ir tik vienkārša, vai arī tas ir daudz plašāku problēmu un strīdu apkopojums?
Visam pamatā ir visiem saprotamais jautājums par iedzīvotāju tiesībām izvēlēties. To var saukt par pašnoteikšanos vai demokrātiju. Bet tas iedrošina cilvēkus lemt par viņu kopējo politisko nākotni. Šis ir 21. gadsimts, un mēs vairs neesam viduslaikos! Ja kāds vēlas panākt lēmumu pieņemšanu ar mietiem, ar spēku vai nosūtot tūkstošiem policistu, viņš, visticamāk, nav sapratis lietas būtību un ir pieļāvis kļūdu. Tieši tā pirms diviem gadiem rīkojās Spānijas valdība un turpina to darīt joprojām. Tagad mums ir pavēries iespēju logs – Sančesa kungam ir vajadzīgas balsis parlamentā, un mēs esam gatavi runāt.
Mēs nevienam negribam uzspiest un nekad neesam vēlējušies uzspiest Katalonijas republiku. Mēs gribam, lai cilvēkiem ir iespēja izvēlēties.
Es jau minēju, ka 80% Katalonijas iedzīvotāju grib izvēlēties. Daži balsos par, daži pret, un tas ir tikai dabiski, jo visi grib justies pilnvērtīgi pilsoņi, lemjot par savu nākotni.
Viens no Spānijas valdības argumentiem ir saistīts tieši ar lietām, ko jūs pieminējāt. Proti, savulaik tika abpusēji pieņemts lēmums par to, ka Katalonija kļūst par daļu no Spānijas, un šis jautājums ir nostiprināts konstitūcijā. Lai to mainītu, ir nepieciešamas izmaiņas konstitūcijā. Pirms referenduma šādas izmaiņas nenotika. Otrs arguments ir saistīts ar iedzīvotāju vēlmi balsot un piedalīties. Spānijas valdības aprēķini liecina, ka pašā Katalonijā gandrīz 50% vēlētāju nevēlas neatkarību. Kā jūs to komentētu?
Par otro jautājumu – manuprāt, to ir ļoti viegli atspēkot. Kā jau es teicu, arī iepriekšējā balsojumā pirms diviem gadiem bija ievērojams skaits ar tiem, kuri balsoja pret. Tiek teikts, ka šis referendums pārstāvēja tikai pusi no iedzīvotājiem. Nu, tad ļausim balsot pilnīgi visiem! Protams, ka atšķirīgie viedokļi sabiedrībā ir. Tieši tāpēc arī mēs vēlamies balsot. Ja visi visam pilnībā piekristu, nekāda balsošana vispār nebūtu nepieciešama.
Runājot par to, ka referendums esot bijis nelikumīgs. Paskatīsimies… referendums notika Skotijā, notika Kvebekā, notika Latvijā. Tas ir noticis daudzviet pasaulē
Bet tas tika atļauts!
Jā, bet tas tika atļauts par spīti tam, ka konstitucionālie pamati to faktiski neļāva darīt. Taču tika atrasti veidi, kā to apiet un nonākt līdz būtiskajam – jūs nevarat samazināt vai apslāpēt demokrātiju neatkarīgi no tā, kas ir panākts pirms 60 vai 200 gadiem. Balsošana un lemšana par savu nākotni nav noziegums! To nevar uzskatīt par noziegumu! Taču pašlaik pie mums deviņi cilvēki ir nonākuši cietumā kopumā uz 100 gadiem par balsojuma sarīkošanu... Ko tas nozīmē?
Tas ir apkaunojums! Tas ir apkaunojums Spānijas karalistei un apkaunojums visai Eiropai.
Mēs sakām, ka šī lieta ir jāatrisina. Tas tā nevar palikt! Ja jūs uzskatāt balsošanu par noziegumu, tad jūs nonākat vairāku gadu desmitu vai gadsimtu senā pagātnē, bet mēs vēlamies dzīvot 21. gadsimtā.
Un atkal par Spānijas valdības oficiālo pozīciju, proti, tiek apgalvots, ka šie cilvēki netika tiesāti par balsošanu, bet gan par to, ka ir pārkāpti konstitūcijā noteiktie soļi, kā referendumu var sarīkot.
Liekas, ka jūs ļoti labi pārzināt Spānijas pozīciju
Es tikai vēlos jūs provocēt
Labi, labi! Es saprotu, ka tā nav jūsu radio pozīcija, bet gan Spānijas valdības pozīcija. Tad pasakiet, kāpēc šie cilvēki atrodas cietumā?
Saskaņā ar tiesas spriedumu par sacelšanās rīkošanu un ….
Labi, bet vai kāds redzēja sacelšanos? Vai kāds redzēja spēka izmantošanu vai pūļu izmantošanu, lai gāztu varu ar spēku? Kurš 2017. gada 1. oktobra referenduma laikā izmantoja spēku? Mēs redzējām policijas brutalitāti, bet vai spēku pielietoja katalāņu valdība? Vai vēlētāji izmantoja spēku? Nē! Bet tad kuram būtu jāstājas tiesas priekšā? Varbūt tiem, kuri izmantoja spēku? 15 tūkstošiem policistu, kurus nosūtīja Spānijas valdība, lai traucētu balsojumam. Ja kaut kas ir jāuzskata par noziegumu, tad tā ir spēka pielietošana pret neaizsargātiem, neapbruņotiem civiliedzīvotājiem.
Tāpēc mēs uzskatām, ka šie cilvēki ir ieslodzīti nepareizu iemeslu dēļ. Nav īpaši gudri un pareizi likt cilvēkus cietumā par balsojuma rīkošanu. Turklāt – ko jūs ar to atrisināt? Vai jūs atrisināt problēmu? Nē – jūs to padarāt lielāku un padarāt situāciju daudz saspīlētāku! Tāpēc mums ir piedāvājums, ko mēs vēlamies apspriest, un redzēsim, vai mēs spēsim par kaut ko vienoties.
Šo dažu gadu laikā ne mazums kritikas ir veltīts Eiropas institūcijām. Ir daudz runāts par to, ka varbūt Eiropas Savienībai būtu aktīvāk jāiesaistās, lai šādas sarunas veicinātu. Taču Eiropas Savienība līdz šim visai nelabprāt iesaistās, norādot uz to, ka tā ir Spānijas iekšējā lieta. Dažas no dalībvalstīm arī visai pasīvi pauž savu viedokli, iespējams, dažādu vietējo teritoriālo strīdu dēļ. Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienībai, būtu jākļūst aktīvākai?
Viena lieta ir Eiropas valdības. Valdībām ir tendence turēties kopā. Eiropas Komisija ir valdību klubs, un tā turas kopā. Viņiem ir kopīgas intereses. Protams, varētu darīt vairāk, taču iemesli, kāpēc tā nenotiek, ir visai acīmredzami.
Vienlaicīgi mēs esam redzējuši, ka Eiropas tieslietu institūcijas rīkojas pat ļoti izlēmīgi. Jā, pēc Spānijas likumdošanas referendums tika atzīts par nelikumīgu un deviņi cilvēki ir nonākuši cietumā. Otra daļa no referenduma rīkotājiem devās trimdā uz citām valstīm. Viņi tagad ir brīvi pilsoņi brīvā Eiropā! Viņi ir stājušies tiesnešu priekšā Vācijā, Beļģijā, Lielbritānijā, Dānijā, Somijā… un kas viņiem tika teikts? Mēs neuzskatām jūs par vainīgiem, lai jūs tiesātu vai liktu cietumā par jebkādiem noziegumiem! Kā tas nākas, ka kaut kas Spānijas tiesnešiem tik briesmīgs un šausmīgs citās valstīs nav nekas tāds, par ko būtu jāsatraucas?
Tā kā var teikt, ka Eiropā lietas notiek. Kaut vai Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta lēmums par manas partijas līderi Oriolu Žunkeresu. Ģenerāladvokāts atzina – ja kāds ir kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās un izcīnījis uzvaru, viņam ir jāieņem vieta Eiropas Parlamentā par spīti birokrātiskiem šķēršļiem, ko grib likt dalībvalsts. Jāizlemj ir vēlētājiem! Eiropas Savienības pilsoņi izlemj, kas viņus pārstāvēs Briselē vai Strasbūrā. Redzēsim, kāds būs gala spriedums, taču jā – Eiropā ir aktori, kas Spānijas lēmumu sauc par kļūdu! Un skaidri pasaka Spānijai – beidziet pieļaut kļūdas! Jo tas var radīt bīstamu precedentu, kas var atkārtoties arī citās dalībvalstīs! Un mēs to nedrīkstam pieļaut
Un pēdējais jautājums par Eiropas valstu atbalstu. Es nezinu, cik lielu citu Eiropas valstu atbalstu Katalonijas valdība ir saņēmusi. Taču manā rīcībā ir kāds raksts, kurā bijušais Spānijas ārlietu ministrs Hosē Manuels Garsija Margallo atzīst – lai panāktu Latvijas atteikšanos atzīt Katalonijas neatkarību, uz Latviju tika nosūtīts Spānijas karaspēka kontingents. Vai jūs zināt, vai esat dzirdējis par šādiem tirgošanās gadījumiem arī ar citām valstīm?
Es nezinu. Arī es par to esmu lasījis tikai presē. Margallo kungs bija ārlietu ministrs pirms kādām četrām valdībām un, iespējams, ka viņš ir bijis saistīts ar šādu tirgošanos. Taču es tiešām to nezinu.
Es gan zinu to, ka, lai kur arī mēs nedotos, valdības ir ieinteresētas dzirdēt mūsu valdības viedokli. Tas gan nenozīmē, ka tas ir publiski pausts atbalsts. Un tas ir izskaidrojams ar faktu, ka mēs nevienai valstij Eiropā vai pasaulē neprasām atzīt vai atbalstīt Katalonijas neatkarību. Ar to mums tiešām ir jātiek galā pašiem. Par to ir jālemj un jābalso katalāņu cilvēkiem. Mēs gan prasām valdībām, politiskajām partijām, nevalstiskajām organizācijām un pat žurnālistiem skaļi pateikt, ka demokrātijai ir jābūt galvenajam noteikumam!
Un šajā jautājumā mēs esam ļoti eiropeiski. Mēs neesam kā "Brexit" aizstāvji! Mēs gribam palikt Eiropas Savienībā un ticam pamatiem, uz kuriem šī savienība tika izveidota. Tā ir demokrātija, cilvēktiesības, miers un dialogs.
Un mēs vēlamies savu politisko krīzi atrisināt tieši ar šiem politiskajiem principiem. Mēs vēlamies to panākt eiropeiskā, 21. gadsimta veidā.
